Gandarī klientu novērtējums

2015. gada 18. decembris 00:00

1881

Uzņēmēja Inita Jukse no Lizuma ir pārliecināta, ka ēdināšanā pati svarīgākā ir kvalitāte

Lai arī mazam uzņēmējam mūsdienās nemaz nav tik viegli izdzīvot, lizumniete Inita Jukse jau 18 gadus strādā savā nelielajā kafejnīcā-veikalā un piedāvā klientiem gan garšīgi paēst, gan arī iegādāties līdzņemšanai gaļas ēdienus, salātus, kūkas, cepumus un citus kārumus.
I.Jukse pavārmākslu apguvusi no savas mammas Intas, kura kādreiz Lizuma bārā bija galvenā saimniece. “Tā apguvu pašus pamatus un tiku iedresēta pie kāzu un bēru galdiem. Tagad tas viss, protams, ļoti noder,” stāsta Inita. Juku laikos bijusi iespēja privatizēt patērētāju biedrības ēdnīcas ēku, kopā ar vēl vienu citu ģimeni to arī izdarījuši. “Pirmo gadu strādājām kopā, bet tad nolēmām darboties katrs atsevišķi. Kaimiņos ir kafejnīca, bet mums šeit vairāk ir kā veikals. Mēs orientējamies uz to, ka saimniecēm atvieglojam mājas soli uz jubilejām, pasākumiem, arī ikdienā. Pie mums var iegādāties dažādus kulinārijas un arī konditorejas izstrādājumus, kā arī pusfabrikātus, ko mājās atliek pašam vien pagatavot. Bet paēst var arī pie mums uz vietas, mums ir diezgan plaša ēdienkarte.” Inita atklāj, ka daudzi jautājot, kā Lizumā var blakus pastāvēt divas kafejnīcas, bet atbilde ir pavisam vienkārša – katrai kafejnīcai, katram uzņēmumam tomēr ir atrasta mazliet citādāka niša, kas ļauj pastāvēt un strādāt līdzās abiem.

Bez ģimenes atbalsta neiztikt
Pavāres izglītību Inita pati tā arīnav ieguvusi. “Pirmos gadus mamma nāca regulāri palīgā. Sākumā šķita - protu, protu, bet, kad sāku darīt, sapratu, ka diez kā tomēr neveicas. Protams, ar laiku tas viss iegājās. Ļoti priecīga esmu, ka arī mūsu mazā kolektīva kodols šo gadu gaitā ir palicis nemainīgs,” saka Inita. Uzņēmumā bez viņas pašas strādā vēl viena pavāre un pārdevēja. “Kamēr šeit dzīvoja meita Anete, arī viņa nāca palīgā, tāpat kā es savulaik palīdzēju savai mammai. Pašreiz meita dzīvo Rīgā, bet kas to lai zina, kā būs kādreiz? Katrā ziņā viņa ir stingri piekodinājusi nepārdot šo īpašumu. Vasarās viņa arī nāk palīgā, strādā veikalā, aizvietojot pārdevēju atvaļinājuma laikā. Abas ar meitu arī tiekam galā ar grāmatveža pienākumiem, meita mācījās uzņēmējdarbību un ekonomiku. Vīrs Andrejs savukārt šeit pie manis, kā es smejos, strādā otru maiņu. Viņš nāk palīgā pirms vai pēc darba “Avotos”, un viņš man ir kurinātājs, sētnieks, santehniķis, elektriķis. Vīra palīdzība ir neatsverama. Arī dēls Arvis, atbraucot no ārzemēm, nāk palīgā. Tas mums ir tāds mazs ģimenes bizness, un, ja nebūtu ģimenes atbalsta, būtu daudz grūtāk.” Inita priecājas, ka nekādu izdevumu nav par telpām, ka īpašums pieder pašiem, bet, protams, ir vajadzīgi līdzekļi arī tā uzturēšanai, remontam. “Gadu no gada cenšamies pa drusciņai kaut ko uzlabot, paremontēt, lai ir patīkamāk gan klientiem, gan arī darbiniekiem. Visi kopā cenšamies sakopt un uzturēt arī apkārtni. Mums pagalmā ir skaistais, dižais ozols. Esam pa šiem gadiem izkopuši, attīrījuši apkārtni, arī ozols tagad izceļas un piesaista uzmanību. Droši vien arī mums pašiem šis ozols dod spēku cīnīties un nepadoties.”

Visam jābūt kārtībā
Inita uzskata, ka tam, ko dari, ir jāpatīk un tas ir jādara pēc iespējas kvalitatīvāk un atbildīgāk. Tas droši vien arī ir viņas veiksmes faktors, kas palīdzējis iekarot klientu uzticību. “Produkciju gatavojam katru dienu. Turklāt šeit gatavojam tieši tāpat, kā to darām mājās. Mēs neliekam izstrādājumiem klāt neko tādu, ko pašas neēstu. Tā jau klientu loks arī rodas. Viens nopērk, atzīst par labu esam, izstāsta citiem. Gatavojam arī ēdienus viesību galdiem. Varam uzklāt galdu līdz 40 cilvēkiem šeit uz vietas, izbraucam tos klāt arī uz citām vietām. Ir ļoti patīkami, ka pēc kāda laika iegriežas cilvēki, kas ir bijuši viesībās, kur klājām galdus, un tagad vēlas, lai gatavojam un klājam galdus arī viņu viesībās,” saka Inita. Viņa atklāj, ka klientu loks ir diezgan plašs. Iegādāties produkciju šurp brauc tirzmalieši, druvēnieši, lejasciemieši un sinolieši, protams, arī vietējie lizumnieši. “Klientu novērtējums, pateicības vārdi sniedz gandarījumu, liek arī sapurināties un turpināt iesākto. Prieks, ka mūsu darbs ir novērtēts, bet mēs arī tiešām nekad nehaltūrējam. Kvalitāte ir ļoti svarīga,” uzsver Inita. Nāk, protams, dažādas pārbaudes, mainās prasības. Inita atzīst, ka reizēm pārņem arī dusmas un šķiet, ka tiek prasīts neiespējamais, bet pēc tam apzinās, ka, izpildot prasības, pašiem ir daudz ērtāk strādāt. Viņa arī piekrīt, ka ēdināšana noteikti ir tā joma, kur visam tiešām jābūt kārtībā. Un arī, ja Initai šobrīd no jauna būtu jāsāk kaut kas darīt, viņa darītu to pašu, ko tagad, varbūt kaut ko mazliet citādāk, kaut ko pamainot, bet joma noteikti nemainītos, jo viņai patīk savs darbs.

Lai ir vēlēšanās strādāt
“Reizēm jau gan, tāpat kā droši vien mums visiem, arī man ir uznākušas domas – viss, pietiek, veru ciet, bet stimuls nepadoties ir cilvēki, kas nāk un saka – ko mēs bez jums darīsim? Tā mēs arī cīnāmies! Ja cilvēki neatzītu mūsu produkciju, noteikti sen jau tam visam būtu pielikts punkts.” Inita gan atzīst, ka viņai arī būtu ļoti grūti nosēdēt mājās. Viņa neprot slinkot un neko nedarīt. “Protams, arī strādāt nav viegli un pavāra darbs nebūt nav no tiem vieglākajiem, bet man ir jābūt visur klāt, jābūt iekšā šajā procesā. Man gribas kontaktēties un būt cilvēkos. Gausties jau mēs visi varam – naudas nav, pie mums ir slikti, bet ko mēs paši darām, lai būtu labāk? Palūdzu kādam sniegu patīrīt, apsolu samaksāt, bet negrib jau cilvēki tīrīt. Un tajā pašā laikā runājam, ka ir bezdarbs, naudas nav,” spriež uzņēmēja. “Protams, arī mazam uzņēmējam laukos nav viegli. Nodokļu slogs ir liels, un no tā nekur nevar izsprukt. Arī man gribētos pieņemt darbā vēl kādu darbinieku, bet labi, ka šobrīd sanāk vēl trijām. Cilvēku, kas ir arī mūsu klienti, laukos jau vairāk nepaliek, gluži pretēji – sarūk mazumā. Cits aizbrauc prom, cits aiziet viņsaulē. Prieks, ka vēl spējam turēties. Mēs jau gan Lizumā laikam vēl nevaram sūdzēties, mums ir lieli uzņēmumi un ir arī dzīvība pagastā. Dzīvokļi tukši nav, darba vietu arī pietiek, ja vien pašiem ir vēlēšanās strādāt. Lizums, man šķiet, novadā ir kā tāda oāze. Arī pati nevienu mirkli nenožēloju, ka saknes ir Lizumā, negribētu dzīvot citur.”
Patīk eksperimentēt
Vaicāta, vai arī mājās labprāt gatavo, Inita atklāj, ka ikdienā pēc garas darba dienas vairs nav patikas vēl ko gatavot, bet brīvdienās gan. “Izlasu kādu recepti internetā un gribas izmēģināt. Pēc tam to ieviešu arī kafejnīcas ēdienkartē. Sevišķi, ja ir jāklāj kāds viesību galds, vienmēr gribas kaut ko jaunu, interesantu,” stāsta Inita. Pašai viņai vairāk patīk gatavot dažādus gaļas ēdienus, salātus. “Meita tagad ir kļuvusi par veģetārieti. Iepriekš viņai visu laiku garšoja gaļas ēdieni, bet mainījās domāšana un saprata, ka negrib. Tad, kad viņa brauc mājās, jāsāk domāt, ko gatavot!” Tiesa, tagad, arī klājot viesību galdus, Inita piedomājot, ko ēdīs cilvēks, kurš ir veģetārietis. “Neteiksim, ka tā ir modes lieta, varbūt cilvēki vairāk sāk piedomāt, ko viņi ēd. Un kaut vai tas ir viens viesis, viņam arī kaut kas ir jāēd. Un pie tā es tiešām vairāk sāku piedomāt, kad meita kļuva par veģetārieti.” Runājot par svētkiem, kas arī tuvojas lieliem soļiem, Inita atklāj, ka svētku laiks viņu uzņēmumā ir pats karstākais un savējos tad parasti neatliek laika lutināt. “Uz svētkiem vairāk cenšamies gatavot izstrādājumus, kas nav pieejami ikdienā. Un visas pirmssvētku dienas cītīgi strādājam. Cenšamies, lai namamātēm ir vieglāks solis. Tam jau mēs esam, lai šajā laikā parūpētos par citiem. Bet par mums parūpējas un palutina mūsu mājinieki.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gandarī klientu novērtējums

Kategorijas