Kā piparkūku namiņā!

2015. gada 23. decembris 00:00

1904

Anša Kļaviņa mājās Gulbenē Ziemassvētkos gaida ciemos radus arī no Londonas un Briseles

Gulbenieša Anša Kļaviņa (65 gadi) ģimenes mājā Ziemassvētki ir paši gaidītākie visa gada garumā. Tā ir, bija un būs. Tā ir ģimenes tradīcija. „Skaistākais brīdis ir svētku gaidīšana,” uzskata Elīna Janovska (33 gadi), Anša meita. „Skaļā gadumija ir pasaulīgi svētki, bet Ziemassvētki – klusi un ģimeniski,” piebilst Ansis. Šis ir brīnumu gaidīšanas laiks.
Šonedēļ Gulbenē gaida sabraucam un sanākam kopā gan Kļaviņu, gan Janovsku radus no dažādām Latvijas malā, kā arī no Londonas, Briseles. Kā vienmēr kopā ar savējiem būs arī vecome Ginta un vecopis Valdis – Elīnas vecvecāki no mammas puses. Ar savu vecmāmiņu mazmeita ir vislabākās draudzenes. Elīnai ir jādomā, kā Ziemassvētkos mājās uzņemt vismaz četru paaudžu pārstāvjus. Būs daudz radubērnu, kuri te ir ne tikai ziemas brīvlaikā, bet mūždien arī vasarā apmetas uz dzīvi Anša mājā Latgales ielā, jo uzskata, ka šeit ir īsti lauki ar kartupeļu un burkānu vagām, ar ievārījuma garšu no pašu audzētām ogām dārzā. Satikšanās vietā Gulbenē radi sarodas kā apburti. It kā tā nebūtu parasta māja, bet piparkūku namiņš no bērnības pasakas, kurā visi jūtas laimīgi.

Gādā divas eglītes
Kā vienmēr Ziemassvētkos šeit tiek gādātas divas eglītes. Viena stāv mājās, bet otra tiek nesta uz kapsētu, uz Anša dzīvesbiedres un Elīnas mammas atdusas vietu. Arī tāda ir tradīcija. „Mamma bija farmaceite, strādāja aptiekā,” piemin Elīna. Ar savu sievu Maiju (viņai šogad paliktu 59 gadi) Ansis laulībā nodzīvoja 19 gadus. 1998.gadā viņa tika aizsaukta mūžībā. Abi Anša bērni – meita Elīna un dēls Gatis (36 gadi) – tad bija ģimnāzisti. Tētis tika galā. Izauga labi, izglītoti bērni, kuri Ansim ir dāvājuši jau četrus mazbērnus – Gustavu (8 gadi), Patriku (7 gadi), Kārli (2 gadi) un Paulu (4 gadi).
Ansis saka, ka meitu tagad uzskata par mājas saimnieci. Šis nams ir mantots no sievas radiem. Anša ģimene te dzīvot sāka 1986.gadā. Elīna atzīst, ka pati labprātīgi ir uzņēmusies namamātes pienākumu. Tas noticis tēta dēļ, viņa saka. Pirms vairākiem gadiem Elīna kopā ar ģimeni atteicās no dzīves Rīgā un nolēma atgriezties Gulbenē, jo tēti nedrīkstēja atstāt vienu. Ansis to negribēja atzīt, viņš vēlējās, lai viņa bērni dzīvo savu dzīvi. Viņš nežēlojās par vientulību. Taču 2004.gadā Ansis piedzīvoja vienu un pēc tam arī otru insultu, viņš kļuva par otrās grupas invalīdu. „Ilgus gadus smēķēju. Vēl, kad strādāju policijā, bija nenormēts darbalaiks. Varbūt tur meklējami slimības iemesli. Pēc insultiem kļuvu daļēji paralizēts. Vēl tagad ar runāšanu veicas pagrūti,” stāsta Ansis. Meitas atgriešanās mājās, mīļo mazbērnu dzīvesprieks vectētiņam deva papildu spēku piecelties no slimības gultas, atmest kruķus. „Saņēmos, lai nebūtu par nastu bērniem. Pats sāku iet vingrot un vēl tagad eju uz nodarbībām kā uz darbu. Pusdienu pavadu ārpus mājas. Esmu aizņemts. Darbojos pats un citus līdzi aicinu darboties Gulbenes novada invalīdu biedrībā, kur esmu atbildīgais par sporta nodarbībām. Vēl arī dziedu vīru vokālajā ansamblī „Retro” un veterānu korī „Atbalss”. Tas vajadzīgs arī, lai saglabātu un attīstītu runas prasmi. Mēģināju arī dejot, bet pagaidām ir par grūtu. Varbūt ar laiku. Savulaik taču deju kolektīvos esmu darbojies aktīvi – gadus 20,” stāsta Ansis, kurš tagad ir jau vecuma pensionārs. Meita piebilst: „Labi, ka tētim nav jāsēž un jādomā, ka sāp galva vai kāja. Nav laika domāt.” Elīna savu vecāku mājās jūtas labi. Kā Dieva ausī. Te itin visur vēl joprojām jūtama viņas mammas klātbūtne un garīgs atbalsts. Te zaļo mammas stādītās puķes. Ir brīži, kad Elīna klusībā var iedomāties un pat sajust, kādu atbildi uz viņas jautājumiem tagad sniegtu vistuvākais cilvēks, kura vairs nav šajā saulē.

Samīļot citam citu
Ziemassvētkos uz mājām Gulbenē vienmēr atbrauc arī titula „Misters Gulbene” ieguvējs 1998.gadā - Gatis ar savu ģimeni. Gata sievu sauc Maija. Tāpat kā viņa mammu. Gatis tikai nedēļu būs Latvijā, gribēs satikt ne tikai radiniekus, bet arī draugus. „Dēls dzīvo un strādā Briselē, viņš ir jurists,” lepojas Ansis un piebilst, ka māja Latgales ielā ir vienlīdz sava gan meitai, gan dēlam. Abi viņa bērni to zinot. Elīna bilst, ka viņai ir svarīgi klātienē, nevis ar interneta palīdzību kaut reizi gadā redzēt brāli un viņa ģimeni, parunāties, samīļot citam citu. Elīnas dēls Gustavs noteikti izpļāpāsies onkulim ne tikai par saviem panākumiem skolā un brīvās cīņas treniņos. Viņš pastāstīs arī, ka februārī pasaulē jānāk jaunākajam brālītim un ka tētis ar mammu jau ir izdomājuši viņam vārdu. Būšot Rūdolfs. Vectētiņš Ansis teiks, ka mazajam gādās remontētu istabu. Elīna kā jau profesionāla skolotāja centīsies novirzīt sarunas tēmu no nākotnes izteiksmes uz tagadni, un viņas vīrs Edmunds, kurš ir ne tikai prasmīgs atslēdznieks, bet arī diplomēts pavārs, kārtējo reizi pārsteigs visus radus ar kādu gardu paša gatavotu gaļas ēdienu. „Noteikti galdā būs arī pelēkie zirņi,” svētku svinēšanas vīziju papildina Elīnas teiktais. Protams, smaržos arī piparkūkas un mandarīni.
Kā vienmēr tad ar īpašām emocijām Gatim pretī skries un sirsnību izrādīs Anša mājas sargs – suns Dante. Tieši Gatis pirms astoņiem gadiem šo dzīvnieku atveda tētim no Līču patversmes. „Dante zina, kurš ir viņa glābējs, un tā arī izturas pret viņu,” saka Elīna. Savu cēlo vārdu suns saņēmis mantojumā kopš laika, kad vēl dzīvoja patversmē. Bet Ansis, kurš suni uzskata par savas ģimenes pilntiesīgu locekli, suņuku iesaucis par čigānu. Tas – melnā kažociņa dēļ.
Vārdu sakot - nekā pārdabiska svētku svinēšanā Anša ģimenes mājā Gulbenē, Latgales ielā, nebūs. Viss būs kā vienmēr – mīļi. Ļoti personiski un tieši tādēļ ļoti nozīmīgi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kā piparkūku namiņā!

Kategorijas