Ir jādzīvo tālāk ar to, kas man ir dots

2016. gada 5. janvāris 00:00

1466

“Latvijas lepnums” - bijušais gulbenietis Pēteris Augstkalns

Jau divpadsmito gadu svinīgi tiek godināti tie Latvijas cilvēki, kuri dara vairāk nekā citi, nežēlojot sevi, palīdz tiem, kam šī palīdzība ir vajadzīga, cilvēki, kuri arī caur dzīves ērkšķiem spēj saskatīt zvaigznes. Tieši šajā nominācijā svinīgajā pasākumā “Latvijas lepnums” tika godināts arī 63 gadus vecais Pēteris Augstkalns, kurš šobrīd dzīvo Balvu novada Tilžas pagastā, bet pirms tam daudzus gadus kopā ar ģimeni dzīvojis Gulbenē. Bez acu gaišuma viņš pavadījis daudzus gadus, ar savu darbīgo piemēru spējot iedvesmot daudzus.
“Man pašam un arī manai dzīvesbiedrei Venijai bija ārkārtīgi liels pārsteigums, kad balvas pasniegšanas ceremonijā tika teikts, lai gatavojamies pārsteigumam. Nevarējām pat iedomāties, ka balvu pasniegs meita Evija. Viņa pirms tam par to neko netika teikusi. Tas bija tāds saviļņojums, ka neiztikām bez asarām. Pat Valsts prezidentam acīs bija asaras,” stāsta P.Augstkalns.
Arī “Latvijas lepnuma” nominācijai “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm” viņu pieteikusi meita Evija un dēls Elvis, kuri savā vēstulē rakstījuši, ka “tētis spēj iedvesmot jebkuru. Viņš nekad nav sēdējis, rokas klēpī salicis.”

Katra diena pilna rosības
“Uz dzīvi Tilžā pārcēlāmies aptuveni pirms četriem gadiem. Pirms tam, kamēr mana mamma vēl bija dzīva, dzīvojām Gulbenē, Gaitnieku ielā. Venija rosījās ap bitēm, es atkal mammu apkopu. Bišu saimes mums bija vairākās vietās gan Kubuļos un Tilžā, gan citviet. No Gulbenes braucām tās apraudzīt. Pārbraucieni bija lieli un nogurdinoši. Arī viena drava no otras – 60 kilometri. Par pilsētas dzīvokli, kurš vairāk stāvēja tukšs, bija jāmaksā komunālie maksājumi. Sākumā jau arī bišu saimju vēl nebija tik daudz. Tagad ir aptuveni 130 saimes. Ar biškopību sāku nodarboties deviņdesmito gadu sākumā,” stāsta Pēteris. Lai gan acu gaišums sācis zust 26 gadu vecumā, bet 1978.gada rudenī redze zudusi pavisam, viņš nemēdz žēloties par dzīvi. 1994.gadā Pēteris pabeidzis masāžas kursus un tagad strādā arī par masieri. Viņam ir masiera sertifikāts. “Ziemā uz masāžām cilvēki piesakās vairāk. Diemžēl muguras un sprandas cilvēkiem ir ļoti sliktas. Cietuši muguras skriemeļi un diski. Padomju gados, šķiet, tik traki tomēr nebija. Cik varu, tik palīdzu, jo osteohondrozei zāles nepalīdz,” pārliecinājies Pēteris.

Tu mūs nekad neesi redzējis
Jaunībā viņš mācījies Malnavas sovhoztehnikumā, apgūstot elektriķa arodu. Esot praksē Salaspils augstspriegumu tīklos, apakšstacijā notikusi avārija, kuras laikā stikli sadragājuši Pēterim seju. Ārsti to saveduši kārtībā. Arī redzēt pēc avārijas viņš varējis tīri labi, tikai ārsti neļāvuši celt neko smagu. Pēc kāda laika Pēteris apprecējies ar Veniju. Viņš atceras, ka todien abi spieduši ābolu sulu. Aizgājuši gulēt, te Pēterim caur galvu izskrējusi kā zibens spilgta gaisma. Kad uzcēlies, spējis saskatīt tikai melnu plankumu, kas kļuvis arvien lielāks. Kad tā paša gada ziemā piedzimusi meita Evija, viņš spējis saskatīt tikai viņas siluetu. Tieši tāpēc tik aizkustinoši skanēja ceremonijā Evijas vārdi: “Tu, tēti, mūs nekad neesi redzējis, bet vienmēr, kad mēs abi ar brāli, būdami mazi, tev teicām, lai tu paskaties, ko mēs protam, tu vienmēr skatījies uz mūsu pusi, sakot, redzu, redzu.” Pētera acis vienmēr un visur ir bijusi Venija. “Tādas sievas, kā man, citiem nav!” saka Pēteris, kurš jau četrdesmit gadus katru rītu viņai gatavo brokastu kafiju.
“Dzirkstele” pie Venijas un Pētera Gulbenē, Gaitnieku ielā, ciemojās pirms 12 gadiem, uzzinot, ka Pēteris ir ieguvis Latvijas Amatniecības kameras meistara diplomu, lai varētu nodarboties ar klūgu pīšanu, šīs iemaņas apgūstot no sievas. Viņš apmeklējis arī Latvijas Neredzīgo biedrības klūgu pīšanas kursus. Ja vajadzīgs, Pēteris var salabot arī automašīnu. Viņš to dara pēc taustes. Tiesa ar šodienas modernajiem transportlīdzekļiem gan viņš vairs neņemas, jo tiem esot savi knifi. Bijis laiks, kad Pēteris radis iespēju strādāt mājās. Viņš taisījis birstes. Pat divus tūkstošus mēnesī. Pēteris spēj izcept arī īstu rudzu maizi un pagatavot ēst, tik labi mājoklī ielāgots katrs solis. Viņam ir balss telefons un pat modinātājs. Pēteris prasmīgi rīkojas ar datoru, kam klaviatūra veidota ar ikonnām. Viņš stāsta, ka pamazām apgūšot arī “Facebook”, lai varētu komunicēt ar citiem cilvēkiem. Pagaidām ar šo portālu palīdzot tikt galā meita Evija.
“Iespējams, ka cits cilvēks manā vietā būtu dzīves “saēsts”, vēl kāds būtu nodzēries. Zaudējot redzi, es sapratu, ka ir jādzīvo tālāk ar to, kas man ir,” pirms 12 gadiem tiekoties teica Pēteris. Šo pārliecību viņš nav mainījis un turpina saglabāt joprojām.

Jāizprecina mazmeitas
Pēteris stāsta, ka gadu miju viņš kopā ar dzīvesbiedri Veniju pavadījis mājās, jo Otrajos Ziemassvētkos bijis ciemos pie mazmeitām Rēzeknē. No Rīgas ciemos atbraukusi arī Evija ar savām meitām. Evija savulaik mācījusies Gulbenes ģimnāzijā. Tagad viņa dzīvo un strādā Rīgā “Eco Baltija”. Arī abas Evijas dvīņu meitenes mācījušās kādreizējā Gulbenes Bērzu pamatskolā. Pēc tam abas iestājušās baletskolā. Pēteris ar lepnumu stāsta, ka mazmeita Elenda palikusi uzticīga baletam, bet Diāna izvēlējusies mācības Rīgas 49.vidusskolā ar bioloģijas un ķīmijas novirzienu. “Atkal satiktu dēlu Elvi, kurš bija atbraucis ciemos pie ģimenes no Zviedrijas, kur viņš strādā. Dēlam ir trīs meitas, bet Rēzeknē grūti kaut ko nopelnīt, lai uzturētu ģimeni. Es lepojos, ka esmu apveltīts ar piecām mazmeitām. Kad televīzijas studijā man jautāja, kādi ir mani nākotnes plāni, teicu, ka ir jāizaudzina un jāizprecina mazmeitas un jāsagaida mazmazbērni. Tā tas arī ir,” apņēmīgi saka Pēteris.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ir jādzīvo tālāk ar to, kas man ir dots

Kategorijas