Pietiek spēka un mīlestības

2016. gada 15. janvāris 00:00

1576

Druvēnieši Dzintra un Dmitrijs Popi ir audžuvecāki pieciem bērniem

Daudzi Druvienas pagasta iedzīvotāji ar apbrīnu raugās uz Dzintru un Dmitriju Popiem, kuri ne tikai ir izaudzinājuši četrus savus bērnus, ir vecvecāki septiņiem mazbērniem un vecvecvecāki mazmazmeitiņai. Viņi ir audžuvecāki vēl pieciem bērniem, kuru īstajiem vecākiem savu bērnu audzināšana bijusi apgrūtinoša. “Mums abiem būt par audžuvecākiem - tas ir mīlestības darbs,” saka Dzintra un Dmitrijs.
Dmitriju sastopam, Druvienas pamatskolā cītīgi remontējot vienu no klases telpām, jo viņš ir skolas saimnieks. Savukārt Dzintra ir šīs pašas skolas apkopēja, tāpēc abi joko, ka gluži kā savulaik pašu bērni un tagad arī audžubērni viņi katru rītu dodoties uz skolu. “Vīrs aptuveni pusgadu nevarēja izlemt, vai kļūsim par audžuģimeni. Abi par to daudz tikām runājuši. Kad pēdējais mūsu pašu jaunākais bērns aizgāja no mums projām savā dzīvē, piecās guļamistabās un divās dzīvojamajās istabās palikām divi vien, jo Druvienas centrā ir pašiem sava māja. Sapratām, ka mums abiem vēl ir gana daudz spēka, šķita, ka arī mīlestības pietiks vēl kādam bērnam. Lai kļūtu par audžuģimeni, vispirms bija vajadzīga vietējās bāriņtiesas piekrišana, ka esam varoši un griboši par tādu kļūt,” galvenā stāstītāja ir Dzintra.

Nācies arī atteikties
Saņemot bāriņtiesas rekomendāciju, 2008.gadā Dzintra un Dmitrijs katru sestdienu braukuši uz Valmieru, lai apmeklētu audžuvecākiem domātos kursus, kuros liela nozīme piešķirta psiholoģijas jautājumiem. Pēc kursu programmas apguves nācies kārtot arī eksāmenus. 2009.gada 11.februārī Dzintra un Dmitrijs sagaidījuši pirmos trīs audžubērnus no Valmieras. Meitenei Irēnai tad bijuši 5 gadi. Tagad viņai ir jau 12 gadi. Evertam bijuši 7 gadi, bet nu jau puika sasniedzis 14 gadu vecumu, savukārt viņa vecākajam brālim Igoram bijuši 12 gadi. “Igoram tagad jau ir 20 gadi. Ar viņu mēs cīnījāmies divus gadus. Diemžēl Igors visas savas negācijas izgāza uz brāli. Everts staigāja zilumos, bet mums neteica, kur tos ieguvis, tikai bilda, ka ir kritis, ka ieskrējis durvju stenderē. Tā līdz brīdim, kamēr mēs paši Igoru noķērām pie rokas. Daudz ar viņu runājām, lūdzām pat psihologa palīdzību, tomēr viņš mums nepakļāvās, tikai atcirta, ka psihologam sakot to, ko viņš gribot dzirdēt. Puikam atklāti pateicām, ka no viņa atsakāmies, uz ko viņš, savukārt, atbildēja mums, ka esot likumus zinošs, ka brāļus nešķirot. Mums izdevās pierādīt Igora agresivitāti. Viņš tika nosūtīts uz citu audžuģimeni, kurā viņš vairs nebija vecākais, bet gan jaunākais,” stāsta Dzintra.
2010.gada pavasarī audžuģimenē nonākuši trīs brāļi - Aivis, Arvis un Artūrs - no Lejasciema pagasta. Aivim 29.februārī paliks 16 gadi. Arvis ir 14, bet Artūrs – 10 gadus vecs. Dzintra smaida, sakot, ka lielāka pieredze esot audzināt zēnus. “Tas tāpēc, ka mums ar Dmitriju arī ir trīs dēli un viena meita.”

Ierodas ar piedzīvotā bagāžu
Audžuģimenē katrs bērns ienāk ar savu pārdzīvojumu bagāžu, ar neuzticību, piesardzību. “Sākumā visi ir bailīgi, bet tad jau sāk apzināt, ko drīkst, ko nedrīkst. Atceros, Artūriņa 5 gadu dzimšanas dienu svinējām jau Druvienā. Viņš vienmēr sēdēja virtuvē un gaidīja, kamēr gatavoju ēst. Mēs daudz runājāmies. Atceros, viņš neierastā izloksnē man teica: “Vacomāt, pie tevis ir labs ādiens.” Artūrs mums ir liels fantazētājs. Pirmajās klasēs viņš visā nopietnībā skolotājai varēja stāstīt, ka viņi abi ar vectēvu bijuši Ķīnā. Arvis savukārt ir ļoti kluss puisis, bet emocionāli ļoti dziļš. Aivim atkal patīk, ja viņu paslavē. Kad bērni bija mazāki un pierada pie mums, tad stāstīja, kā dzīvojuši pirms tam. Es viņiem teicu, lai labāk nestāsta, lai aizmirst, lai nesāpina mani. Ja piecgadīgs bērniņš stāsta, kā sociālās mājas trešā stāva dzīvoklī ieslēgts kopā ar brāli un abiem ēšanai atstāts viens bumbieris, bet mamma atgriezusies pēc pusotras dienas, tad tas emocionāli ļoti sāp. Kad šo bērnu mātei vīrs jautāja: “Ko lai mēs sakām taviem bērniem?” - viņa atbildēja, lai nesakām neko. Otra mamma bija izbrīnīta, kāpēc mums kā audžuģimenei dod naudu, bet viņai pašai jācīnās. Pirmajā gadā, kad bērni redzēja, ko ir iespējams izaudzēt dārzā, viņi nebeidza brīnīties, saucot: “Un tas viss ir mums! Viņi priecājās par katru burkānu un bieti,” Dzintrai nav viegli apvaldīt asaras acīs, jo viņa tāpat kā dzīvesbiedrs bērnus prot audzināt tikai ar mīlestību. “Būtībā mēs ar audžubērniem esam iejūgti vienā pajūgā, kas virzās uz vienu pusi. Ja es būtu viena, to nespētu izdarīt. Ir vajadzīgs arī vīra atbalsts, jo arī šie bērni galvenokārt nāk no ģimenēm, kur nav tēva,” uzskata Dzintra. Audžubērni gan viņu, gan Dmitriju sauc par vectēvu un vecmāmiņu. Izrādās, ka tāds bijis viņu abu jau pieaugušo bērnu vienīgais noteikums. “Bērni mūsu lēmumu kļūt par audžuģimeni atbalstīja. Arī tagad, ja kaut kur rodas vajadzība aizbraukt, mēs varam uzticēties jebkuram no pašu četriem bērniem. Viņi atceras arī audžubērnu dzimšanas dienas, sarūpē dāvanas uz svētkiem. Savukārt audžubērni pieņem mūsu mazbērnus,” Dzintra ir gandarīta. Ne ar vārdu ne viņa, ne Dmitrijs nebilst, ka ir grūti. Viņi abi ar vīru priecājas par audžubērnu sekmēm skolā, kā arī par sabiedrisko aktivitāti. Piemēram, Everts Madonā piedalījies ģitāristu sesijā. Viņš aktīvi iesaistās dažādās radošajās nometnēs un dzied arī folkloras kopā “Pērlis”. “Pērlī” dziedājuši arī Aivis un Arvis. Par katru no audžubērniem Dzintra un Dmitrijs var pateikt kaut ko labu, lai gan viņi katrs ir savu raksturu. Dzintra ir arī tā, kurai savas nedienas un blēņu stāstus bērni atklāj pirmajai, kā arī rod padomu, ja tas ir vajadzīgs. “Šiem bērniem tomēr ir vajadzīga nepārtraukta uzmanība un arī kontrole. Īpaši, kad viņi paaugas. Mūsu pluss ir tas, ka abi ar vīru strādājam skolā, lai gan dažkārt bērni to izmanto, paļaujoties, ka vecmamma jau visu zinās,” smejas Dzintra.

Kad dosies projām, sirds sāpēs
Dmitrijs iztēlojas to brīdi, kad audžubērniem nāksies doties projām. “Tad sirds sāpēs, jo pa šiem gadiem esam iemīlējuši un pieraduši pie viņiem.” “Nevar audzināt bērnu, viņu neielaižot sirdī. Esam pieraduši, ka ap mums vienmēr ir bijuši bērni. Domājam, ka tad, kad šie audžubērni no mums aizies, vēl pietiks spēka un mīlestības, kurā dalīties vismaz vēl ar pieciem audžubērniem. Esmu sapratusi, ka kļūt par audžuģimeni katrā ziņā ir vieglāk tad, kad pašiem savi bērni jau ir izauguši, jo, lai kā arī tas būtu, savs tomēr ir un paliek savs. Mēs ar vīru kādreiz jokojam, sakot, ja ar saviem bērniem būtu runājuši tik daudz kā tagad ar audžubērniem, tad mūsējie būtu prezidenta padomnieki. Ir bijis tā, ka par vienu un to pašu tēmu ir jārunā un jāskaidro desmit un vairāk reižu,” stāsta Dzintra. Bet ne jau vienmēr viss ir bijis gludi. Audžuģimenē neilgu laiku dzīvojušas vēl arī trīs meitenes, tomēr audžuvecākiem tā arī neizdevies rast vajadzīgo kontaktu ar viņām. Pārāk lieli bijuši šo meiteņu iepriekšējie pārdzīvojumi.
“Mums pie mājas ir augļu dārzs. Kamēr nebija audžubērnu, āboli bija ik pāris gadu, bet tagad to ražu vācam katru rudeni. Varbūt tas kaut ko nozīmē?” piebilst Dzintra.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pietiek spēka un mīlestības

Kategorijas