Mīlestības un vaļasprieka vārdā

2016. gada 21. janvāris 00:00

1376

Dzīves baudītāji, kas ilustrē un raksta grāmatas, izšķiras dzīvot laukos

Rankas pagasta “Upesbirzuļos”, kas atrodas krietnu gabalu no pagasta centra, savu mājvietu pacietīgi veido Lindas un Kalvja Aldersonu ģimene, kurā aug trīs bērni.
Palaikam, lai kaut iztālēm paskatītos, kas notiek viņu pagalmā, pāri sniegotajiem laukiem atskrien lapsa, izbrien stirnas vai atcilpo zaķis, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņi, Lindas zīmēti, iedzīvojas bērniem domātajās grāmatās. Iespējams, tikai retais zina, ka Linda, pēc profesijas būdama skolotāja, ilustrē, kā arī raksta grāmatas bērniem, ko izdod izdevniecība ”Jumava”. Ikdienā vismaz pagaidām viņa ir mamma uz pilnu slodzi.
Citu pēc citas viņa ceļ galdā grāmatas, kurās zīmējumus bērni var ne tikai izkrāsot, bet arī izsekot grāmatu varoņu piedzīvojumiem, var risināt dažādus atjautības uzdevumus un uzzināt daudz interesanta. Linda zīmē arī apsveikuma kartītes, kas ar mākslinieces savdabīgo rokrakstu atšķiras no mums visiem labi zināmajām. Viņai nav sveša arī kāzu apsveikumu tematika, jo tapuši arī kāzu apsveikumi. Lindas māksliniecisko prasmi izmantojuši arī citi grāmatu autori. Paši pirmie zīmējumu vērtētāji, protams, ir meita Justīne un dēls Gustavs, bet mazajam Kārlītim pagaidām ir sava attieksme pret papīru. Pavisam drīz izdevniecība laidīs klajā vēl vienu Lindas grāmatu. “Kad iepazinos ar Lindu, viņa visu laiku kaut ko zīmēja dažādiem izdevumiem. Rosināju, ka arī viņai pašai ir jāsāk rakstīt grāmatas. Sākumā Lindas zīmētās Ziemassvētku apsveikuma kartītes es izvadāju pa veikaliem Rīgā,” stāsta dzīvesbiedrs. Linda atklāj, ka esot plānojusi uzrakstīt grāmatu par cilvēkiem zvēru ādās. Ir arī vēl citas ieceres, kuras viņa pagaidām neatklāj. Linda var būt arī pamatoti lepna, ka savulaik saņēmusi balvu “Gada lielvārdietis”. Visi kopā ir multiplikācijas filmu cienītāji. Varbūt tāpēc, ka arī Lindas zīmējumi varētu kļūt par kādas multiplikācijas filmas varoņiem.
Kalvis, kurš sevi raksturo kā lauku dzīves baudītāju, smejas, ka “Upesbirzuļos” esot iegātnis. Tas, ka visa ģimene tagad dzīvo Rankas pagastā, esot mīlestības un vaļasprieka vārdā.

“Pēc profesijas esmu grāmatvedis, nav sveša arī ekonomika. Tālajos jaunības gados pabeidzu arī Saulaines sovhoztehnikumu kā agronoms un pat divas nedēļas esmu nostrādājis kā iecirkņa agronoms. Neesmu šejienes puses cilvēks, jo tēvs man ir rīdzinieks, bet mamma nāk no Latgales puses. Kad apprecējos ar Lindu, studēju Jelgavā ekonomiku, bet viņa - Rīgā par skolotāju un grasījās iestāties Mākslas akadēmijā. Par bērniem nedomājām, jo uzskatījām, ka vispirms jāpabeidz studijas, bet dzīvē viss bieži vien iznāk citādāk. Tolaik nomira Lindas vectēvs, kuram piederēja zeme, kur tagad saimniekojam. Par viņu vien varētu uzrakstīt stāstu,” ar sevi iepazīstina Kalvis Aldersons, bet Linda palepojas, ka vectēvs Jānis Ojārs Vīgants Cesvaines pils tornī kopā ar vēl diviem trakiem puišiem vēlēšanu laikā savulaik uzvilkuši sarkanbaltsarkano karogu, kas tur plīvojis divas dienas.
“Tā kā biju nedaudz mācījies agronomiju, tad kaut ko sapratu arī no agrotehnikas. Sāka maksāt arī lauku atbalsta maksājumus, tāpēc bildu, ja ir zeme, tad jāsāk pašiem kaut kas darīt. Kopā ar mežu mums ir 26 hektāri. 2003.gadā atbraucām un apskatījām šo vietu. Darbošanos sāku ar to, ka vispirms izcirtu krūmus, aicinot talkā arī vīriešu kārtas pārstāvjus no radu loka. Tad lūdzu kaimiņu apart lauksaimniecībā izmantojamo zemi gabalu, lai varētu sākt domāt par kaut kā audzēšanu. Pirmos gadus vismaz zeme netika aizlaista atmatā,” stāsta Kalvis. Vajadzējis domāt arī par to, kur dzīvot, jo Lindas vecvecāku mājās “Vecbirzuļos” dzīvo vectēva brālis, kurš ir Breša zemnieks.
“Sapratu, ka uzreiz uzbūvēt vasarnīcu nebūs pa spēkam, tāpēc mans tēvs sakūdīja, lai painteresējos, kam pieder kopsaimniecību laika vistu kūtis. Iegādājos vienu ēku. Izrādījās, ka ēka par pajām savulaik nonākusi tuvējā kaimiņa rīcībā. Pamazām sākām ēku piejaucēt, iebūvējot starpsienas, lai ierīkotu istabas. Vēl jau te ir daudz ko darīt, bet man patīk, ka tagad rītos varu iziet pagalmā, ievilkt krūtīs gaisu un baudīt apkārtnes radītās sajūtas. Pa vasarām uz šejieni no Lielvārdes brauca arī Linda ar bērniem. Cik tad ilgi varēju lūgt kaimiņam zemi art, tāpēc iegādājāmies nelielu traktoru ar trīspadsmit zirgspēkiem,” stāsta Kalvis. Ticis ierīkots dārzs, kurā bioloģiski audzēti burkāni, bietes un viss pašu iztikai vajadzīgais.
Rīdzinieki gaida atplestām rokām
Vienā gadā padevusies ļoti liela burkānu raža, tāpēc vajadzējis domāt, ko ar tiem iesākt. “Nekādu lopu tajā gadā nebija. Sazinājos ar ģimenes paziņu no Lielvārdes, kas dārzeņus pārdeva Rīgas tirgū. Izrādījās, ka viņa ir iesaistījusies “Slow Food” kustībā. Jau studiju gados nevarēju saprast, kāpēc zeme ir tik daudz jāmēslo. Uzskatīju, ka visam jāaug dabiski. Es pat mēģināju audzēt divdesmit kartupeļu šķirnes bez jebkāda mēslojuma. Sadarbojoties ar paziņu, arī pats sēdēju tirgū, izzināju cilvēkus, kuri pērk tikai šo veselīgo produkciju, apzināju arī citus kustības dalībniekus. Man viņu attieksme pret visu veselīgo un dabisko iepatikās, tāpēc sāku arvien vairāk audzēt dārzeņus, iesaistījos arī bioloģiskās lauksaimniecības programmā. Šis ir jau trešais gads, kad izaudzēto produkciju uz Rīgu sūtām paši. Tie ir ne tikai burkāni un bietes, bet arī kartupeļi, topinambūri. Vasarā tās ir dažādas ogas. Pieprasīti ir salāti. Visu, ko varam laukos izaudzēt, rīdzinieki gaida ar atplestām rokām, jo cilvēki ir sākuši domāt, cik veselīga ir tā pārtika, kas tiek lietota uzturā,” stāsta Kalvis. Viņš pārliecinājies, ka ir pircēji, kuri bioloģiski audzēto produkciju iegādājas uzreiz visai nedēļai, bet esot arī tādi, kas nopērk tikai pāris bioloģiskās vistu olas. “Ja uzturā lietojam produktus, kas ir auguši dabiskos apstākļos, tad tie ir vairāk piesātināti ar minerālvielām un vitamīniem. Ēdot steidzinātus jeb ātri izdzītus produktus, mēs vienā reizē apēdam daudz, bet sāta sajūtas nav. Piemēram, Linda pašu audzētu gaili šmorē pusotru stundu. Apēdot vienu gaiļa stilbu, ar to pietiek. Turpretim var apēst pusi veikalā pirkta cāļa un nesaprast, esi ēdis vai ne,” smejas saimnieks.

No kazām pie trušiem un mājputniem
Saimniekošanas sākumā, kad ģimene vēl lielākoties dzīvojusi Lielvārdē, audzētas arī kazas, jo zemes platība to pieļāvusi. Tomēr no kazu audzēšanas atteikušies, priekšroku dodot truškopībai un vistkopībai, jo tas tirgū esot vienmēr pieprasīts produkts. Piemēram, aptuveni divus kilogramus smagu trusi varot pārdot vismaz par 30 eiro. “Savu artavu mūsu ģimenes budžetā ienes arī Lindas honorāri par sarakstītajām un ilustrētajām grāmatām, jo ar lauksaimniecību vien iztiku nopelnīt vēl nevaram. Ir jāpaiet laikam, kamēr trusēni sasniedz pārdošanai vēlamo svaru. Šoruden nepaveicās arī ar augkopības produkciju, kā cerējām. Juridiski mēs esam individuālie komersanti, kas ražo produkciju, raksta grāmatas un sniedz grāmatvedības pakalpojumus. Šobrīd mums ir 60 dējējvistas, bet nākotnē domājam to skaitu palielināt vismaz līdz trijiem simtiem. Ir arī zosis, pīles un pērļvistas,” rēķina Kalvis.
Šogad viņš Lauku atbalsta dienestā pieteicies mazo zemnieku atbalsta projektam. “Ceram, ka Lauku atbalsta dienests mūsu projektu apstiprinās un varēsim trušu māšu skaitu palielināt vismaz līdz simt trušu mātēm. Lai gan ir arī lauksaimniecības tehnika, tomēr tās klāstu būtu vajadzīgs papildināt. Ir gan traktors, gan graudu novācamais kombains un augsnes apstrādes agregāti, bet mums trūkst tehnikas, lai sagatavotu sienu. Noderētu arī labs arkls un jauns kultivators. Ja palielināsim putnu un dzīvnieku skaitu, ir jādomā arī par nopietnāku ūdensapgādi. Uzskatu, ka 15 tūkstoši eiro, ko iespējams saņemt projektā, pieredzējušiem zemniekiem šķiet tikai nieks, bet mums tas ir liels atbalsts. Atspaids un progresija no šiem tūkstošiem ir liela,” prāto saimnieks.
Saimniecībā tiek audzēta arī labība. Linda piebilst, ka gandrīz katru dienu viņa pa tālruni sazinoties ar draudzeni Rīgā, kura joprojām nebeidzot brīnīties par izšķirošo soli dzīvot un saimniekot laukos. Kalvim šādai citu apbrīnai ir sava atbilde, proti, dzīves ritums laukos esot daudz patīkamāks, vienkāršāks un baudāmāks. “Klausos par transporta sastrēgumiem Rīgā uz tiltiem un ielām un, braucot pa lauku ceļu no Rankas uz Gulbeni, priecājos, ka uz ceļa pretim nebrauc neviena automašīna. Sākumā man šķita, ko laukos darīšu, bet, kad no rīta sāku rosīties saimniecībā, darbiem gals nav saskatāms. Godīgi sakot, pilsētas dzīve mani nekad nav vilinājusi,“ smejas Kalvis. Viņš ģimenē ir arī jaunu ideju iniciators. Gan Kalvis, gan Linda uzskata, ka abi viens otru papildinot. Ja viens par kaut ko norūpējis, tad otrs uzņemoties mierinātāja lomu. Arī lēmumi tiekot pieņemti kopīgi.

FAKTI

◆ “Slow Food” tulkojumā no angļu valodas nozīmē “lēns ēdiens”.
◆ To 1989.gadā dibinājis itāļu žurnālists Karlo Petrini. “Slow Food” Itālijā ir sava akadēmija.
◆ “Slow Food Rīga” kustībai pievienojās 2005.gada 8.oktobrī. Tās aizsācējs Latvijā ir restorāna “Vincents” šefpavārs Mārtiņš Rītiņš.
◆ Nav jābūt obligāti bioloģiski sertificētam ražotājam.
◆ “Slow Food” ir bezpeļņas organizācija ar atbalsta nodaļām vairāk nekā 160 valstīs visā pasaulē.
◆ “Slow Food” organizācija ir dibināta 1989.gadā kā pretstats ātrajai ēdināšanai (“Fast Food”) un steidzīgajam dzīvesveidam.
◆ “Slow Food” ir pretstats sekām, ko izraisa globalizācija, radot ēdienu vienveidību, vietējo tradicionālo ēdienu izzušanu un cilvēku vienaldzību pret to, no kurienes ēdiens ir nācis, kā tas garšo un kādu ietekmi mūsu pārtikas izvēle atstāj uz vidi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mīlestības un vaļasprieka vārdā

Kategorijas