Un tomēr vēlreiz dotos uz barikādēm

2016. gada 22. janvāris 00:00

829

Guntars Sīmanis: “Latvijā maz kas ir sasniegts no tā, ko gribējām.”

Intervija ar zvērinātu advokātu, gulbenieti Guntaru Sīmani notiek viņam un visiem Latvijas patriotiem zīmīgā laikā, kad atzīmējam janvāra barikāžu 25.gadadienu. Tāpēc arī saruna ievirzās tieši par to, kas šodien notiek ar tautu un valsti un vai mēs bijām to gaidījuši.
- Jūs pats arī bijāt uz barikādēm Rīgā pirms 25 gadiem?
- Kad atšķīru šāgada janvāra kalendāru, uzreiz pievērsu uzmanību zināmiem datumiem un ar lielu saviļņojumu atcerējos, kā 1991.gadā kopā ar citiem braucu uz Rīgu. Es tobrīd strādāju milicijā un tā īsti atļauju doties uz barikādēm nebiju saņēmis, lai gan arī oficiāli aizliegts netika. Iekšlietu ministrija it kā ieņēma neitralitātes pozīciju. Rīgas brauciens man bija uz paša atbildību. Aizbraucu Gulbenes rajona patērētāju biedrības autobusā kopā ar pazīstamiem vīriem. Ceļā uz ielas mums pievienojās vēl kāds līdzbraucējs – krievu tautības cilvēks. Pēcpusdienā izbraucām un visu galvaspilsētu izstaigājām. Ne vienā vien vietā pabijām. Bijām pie Augstākās Padomes un pie Ministru kabineta. Vecrīgu izstaigājām. Tā sakrita, ka no Rīgas mēs mājās atgriezāmies 20.janvārī - tieši pirms šaušanas, kad OMON uzbrukuma laikā Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkai tika nogalināti divi miliči un vēl vairāki ievainoti un kad Bastejkalnā tika nogalināts kinooperators Andris Slapiņš un vidusskolnieks Edijs Riekstiņš, kā arī nāvīgus ievainojumus guva operators Gvido Zvaigzne.
Es un mani līdzbraucēji jau nebijām tie īstie barikāžu cīnītāji. Tā plezīra pēc aizbraucām. Gribējām paskatīties un būt tur. Īstie cīnītāji bija tie, kas barikādes ierīkoja, kas tur stāvēja ne jau vienu dienu un vienu nakti kā mēs. Tādu kā es tur bija diezgan daudz. Īstie cīnītāji bija tie, kuri apsargāja objektus tik ilgi, cik bija nepieciešams, - katru nakti, katru dienu.
Nupat 20.janvārī sazvanījos ar vienu draugu no barikāžu laikiem, atcerējāmies, kā viss bija... Tās sajūtas nav zudušas. Asaras sariešas acīs. Toreiz visiem bija viens konkrēts mērķis – par Latviju! Arī tiem, kuri netika uz barikādēm. Tagad... man šķiet – tās barikādes ir labākais, kas vispār dzīvē ir bijis. Tā kopības sajūta. To nevar ne ar ko citu salīdzināt.
- To īpašo sajūtu pat ne ar Līgosvētkiem salīdzināt nevar?
- Tagad jau vairs Līgosvētkos nav nekādas kopības sajūtas! Katrs svinam atsevišķi. Barikāžu laikā Rīgā visa Latvijas tauta bija kā viena ģimene. Varēji pieiet pie jebkura cilvēka uz ielas un uzrunāt kā savējo. Pat jāiepazīstas nebija. Ja tagad kādam jautā, vai vēlreiz ietu uz barikādēm, cilvēks aizdomājas. Bet toreiz nedomāja, toreiz gāja. Problēma tur, ka mērķi, kādus redzējām toreiz, šodien nav sasniegti. Latvija ir tikusi brīva no monstra, kuru saucam par PSRS, taču nu esam saistīti ar citu monstru – Eiropas Savienību. Paši par sevi patstāvīgi mēs neprotam būt. Nespējam? Laikam! Latviešiem tas ir kaut kas briesmīgs. Daudz kas sāp šajā sakarā. Arī tas pats barikāžu “varonis” Ivars Godmanis ar viņa izteikumiem par to, ka latviešu tauta toreiz it kā stāvējusi sardzē par viņu – toreizējo Latvijas Ministru padomes priekšsēdētāju. Ne jau viņu vai Augstākās Padomes deputātus janvāra barikādēs sargāja tauta. Godīgi sakot, nospļauties par viņiem. Cilvēki sargāja Latviju, savu valsti, tās brīvību.
Toreiz mēs ticējām izteikumiem, ka pēc 20 gadiem atjaunotajā brīvajā Latvijā sasniegsim Šveices ekonomisko līmeni. Es gan neņemtos apgalvot, ka šodien Šveicē labklājība būtu kritusies līdz Latvijas līmenim. Šodien mūsos ir neticība un nepatika pret politiskajiem skandāliem. Tas visiem ir apnicis. To pierāda arī situācija ar jaunās valdības veidošanos. Kas tad īsti tiem politiķiem ir vajadzīgs? Paši saka, ka ir jāstrādā tautas labā, bet par jauno valdības sastāvu nevar un nevar vienoties. Kāpēc? Tāpēc, ka savā starpā dala krēslus jeb ietekmes jomas. Katra partija domā tikai par to, kā iegūt sev vairāk labuma. Politiķus neinteresē, kā dzīvo tante Anna kādā tālā Vidzemes pagastā.
- Ko jūs šajā sakarā varat teikt par šodienas vietējo, reģionālo politiku?
- Esmu nonācis pie viena secinājuma – mēs dzīvojam laukos. Laukos dzīvot ir daudz labāk nekā pilsētā. Pats jau otro gadu esmu saistīts ar laukiem un zinu, ka tur viss notiek. Mums ir milzīgas priekšrocības, kamēr valsts taisa to savu politiku pilsētā. Laucinieks nekad nepazudīs. Viss ir atkarīgs no pašu apņēmības. Ja vien cilvēkam ir sava zeme, ko apstrādāt, ja nav savu zemi pārdevis, tad nomirt badā nav iespējams. Jā, šodien lauki tiek degradēti, jo dzīvo uz Eiropas Savienības subsīdiju naudas. Beigsies tā, tad redzēsim īsto ainu, kas notiks tālāk. Ekonomists Ģirts Rungainis reiz pateica spārnoto domu, ka lauki dzīvo uz pilsētas rēķina. Manuprāt, tā ir viena gudra cilvēka stulba frāze. Lauki dzīvo savā nabadzībā. Kā dzīvojuši, tā arī dzīvo un dzīvos. Pievienotās vērtības uzņēmumu laukos ir maz. Tāda ir valsts iekšējā stratēģija un viss. Diezgan liela bezcerība.
Bet dzīves paradokss ir tur, ka jaunībā cilvēks neprot un negrib dzīvot tādā pieticībā, kā vecie cilvēki prot, ar mazu pensiju iztikdami. Jaunā paaudze mums ir laba. Neko sliktu sacīt nevar. Manuprāt, vaina ir tur, ka Latvijā atjaunotās brīvvalsts gados maz kas ir sasniegts no tā, ko gribējām. Valdība arī runā par šo problēmu, bet neko nedara. Tikmēr jaunie cilvēki spēka gados aizbrauc no valsts. Tā ir utopija, ka iespējams mākslīgi radīt Latvijā tādus apstākļus, lai aizbraukušie atgrieztos dzimtenē. Tas nav iespējams! Savā advokāta praksē arvien vairāk saskaros ar strīdiem ģimenes tiesību jautājumos, redzu, ka izirst ģimenes, ja viens no laulātajiem paliek Latvijā, kamēr otrs dodas strādāt ārzemēs. Vakar pat man zvanīja klients no Lielbritānijas un stāstīja, ka tur ir nodibinājis citu ģimeni. Bijusī sieva dzīvo šeit, Latvijā. Vajagot palīdzēt izšķirt laulību un sadalīt kopmantu. Arvien biežāk, aizbraucot no šejienes, līdzi tiek ņemti bērni, jo tas ir saistīts ar viņu turpmāko sociālo nodrošinājumu. Agrāk lielākoties bērni no Latvijas aizbrauca pie vecākiem uz Lielbritāniju, bet tagad – uz Norvēģiju. Es pat nezinu nevienu tādu savu klientu, kurš uz turieni nebūtu paņēmis līdzi savus bērnus. Tajā valstī ir milzīgas sociālās garantijas ģimenēm ar bērniem. Tas pats ir Vācijā. Latvijas bērni tur apmeklē bērnudārzus, skolas. Līdz ar to mūsu valstij viņi ir norakstāmi no pilsoņu kopskaita. Nekad viņi šeit neatgriezīsies.
- Kamēr mūsējie čakli strādā ārzemēs, Latvija kļūst atvērta neko nedarīt alkstošiem bēgļiem no trešajām pasaules valstīm...
- Man Eiropas Savienības politika nekad nav patikusi ne šajā, ne kādā citā ziņā. Tā ir lēna un gļēva politika. Ja notiek kaut kas ārkārtējs, reakciju varam gaidīt tikai pusgadu pēc tam, kad jau viss ir beidzies. Tikai tad tiek pieņemti lēmumi, kuriem vairs nav nozīmes. Bēgļu jautājums ir tīri Eiropas Savienības un jo sevišķi Vācijas politikas akceptēts. Mūsu politiķis Artis Pabriks par to ir zīmīgi izteicies kā par Vācijas kancleres Angelas Merkeles pieļauto kļūdu. Atvērtās Eiropas politiku nedrīkstēja piekopt. Latvijai, cerams, bēgļi nekļūs par tādu draudu, kāds tas ir citām Eiropas Savienības valstīm. Labā ziņa ir tā, ka Norvēģija nupat 55 bēgļus ir izraidījusi atpakaļ uz Krieviju, no kurienes tie ir iebraukuši. Karš taču notiek Sīrijā! Cīnieties paši, veidojiet paši savu labklājību, nevis meklējiet, kur izdevīgāk tikt pie visa gatava!
- Un tad tādi trakie kā Anderss Breiviks ķeras pie ieročiem...
- Un tāds ekstrēms noskaņojums diemžēl nav viņam vienam. Ja situācija ar bēgļiem turpināsies tādā pašā garā kā Jaungada naktī Vācijas Ķelnē, tad situācija var kļūt neprognozējama. Robežas ir jākontrolē. Šengenas zona – tas viss ir jauki. Tomēr valstu robežām ir jābūt. Arī šajā ziņā man ir ko teikt, piemēram, par Latvijas – Krievijas jaunbūvējamo robežas žogu. Tā ir naudas izniekošana, būvējot “cauru žogu”, jo it kā sēta ir, starpām nav, jo it kā jāparedz iespēja robežu šķērsot arī zvēriem. Es teiktu - “zvēriem” ar mugursomām. Robeža kā caura zeķe! Kaut ko muļķīgāku izdomāt nevar! Kurš saimnieks taisa cauru žogu, lai suns varētu izskriet ārā!? Lai izvairītos no nelegālajiem migrantiem, vienīgais risinājums būtu bijis uzbūvēt vienlaidus žogu. Tādu kā Ungārijas robežai, kur šim nolūkam tika izmantota Latvijā ražota dzeloņstieple. Tur problēmu atrisināja.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Un tomēr vēlreiz dotos uz barikādēm

Kategorijas