Svarīgi, kādā valstī es dzīvoju

2016. gada 22. janvāris 00:00

982

Barikāžu aizstāvja Jāņa Smeiļa safilmēto materiālu glabā Barikāžu muzejs

Daukstu pagasta iedzīvotājs Jānis Smeilis šinīs dienās vairāk nekā citkārt ļaujas pakavēties atmiņās, kurās atkal uzplēn ugunskuru liesmas, skan satrauktu cilvēku balsis, visapkārt jūtama iekšēju baiļu un neziņas pilna gaisotne. Jānis ir starp tiem cilvēku tūkstošiem, kuri pirms ceturtdaļgadsimta stāvēja uz barikādēm, lai aizsargātu atjaunoto Latvijas neatkarību. Barikāžu laikā safilmētais materiāls šodien glabājas Barikāžu muzejā.

Visiem bija kopīgs mērķis
“25 gadi tomēr ir diezgan liels laika nogrieznis, tāpēc daudzi fakti jau pamazām sāk piemirsties, tomēr to cilvēku apņēmību ar nevardarbīgām pretošanās metodēm nostāties sardzē par atjaunoto neatkarīgo Latviju, par tās brīvību aizmirst nebūs iespējams nekad, jo mums visiem bija viens – kopīgs - mērķis,” uzskata barikāžu aizstāvis. Jānis līdzīgi kā daudzi citi barikāžu laika dalībnieki domā, ka diezin vai vēl tiks atklāti jauni fakti par 1991.gada janvāri, jo arī pa šiem 25 gadiem tie klāt neesot nākuši. “Vai tad kāds vispār spēj nosaukt absolūti precīzu barikāžu aizstāvju skaitu, jo cilvēki nāca un gāja...” domīgi bilst Jānis.
Viņš atceras, ka tolaik mājās televizors un radioaparāts gandrīz neticis izslēgts. “Cītīgi skatījāmies arī raidījumu “Labvakar”. Kad visus aicināja uz “Baltijas ceļu”, mēs arī braucām, lai izjustu šo tautas kopības un vienotības sajūtu. Man barikāžu laikā bija iespēja pabūt daudzviet. Tolaik par diezgan ekskluzīvu lietu tika uzskatīta videokamera, tāpēc netiku neko fotografējis, bet tikai filmējis. Tolaik arī Gulbenē bija sava televīzija, tāpēc safilmētos materiālus devu arī tai. Kaut ko jau no visa parādīja. Bet ne jau tikai filmēšanas dēļ braucu uz barikādēm. Savas pārliecības dēļ gan,” stāsta Jānis.

Visu ceļu braucām klusējot
Uz Rīgu viņš kopā ar citiem Daukstu pagasta iedzīvotājiem braucis ar toreizējās kopsaimniecības vadītāja Gunta Blūma organizētu autobusu. Jānis īsti vairs neatminas, cik konkrēti bijis cilvēku tikai no Stariem vien. “Autobuss piestāja arī Gulbenē, kur vēl iekāpa cilvēki. Lai brauktu uz barikādēm, neviens īpaši aģitēts netika. Vismaz es neko tādu nezinu. Bija daļa cilvēku, kuri nedomādami bija gatavi pat atdod savu dzīvību par Latvijas neatkarību, bija arī tādi, kuri baidījās, tāpēc izvēlējās palikt mājās. Tie arī nekur nebrauca. Pa ceļam, braucot uz Rīgu, autobusā valdīja absolūts klusums. Savstarpēji gandrīz nesarunājāmies, jo visi pa radio klausījāmies, kas notiek Rīgā. Katrs kaut ko klusībā domājām. Par to, kas mūs sagaida Rīgā, kas sagaida mājiniekus, kas sagaida mūsu Latviju kopumā. Pārbraucot Rīgas robežu, braucām uzreiz uz Daugavas krastmalu, kur jau no dažādām Latvijas pusēm bija sabraukuši autobusi. Mums tika iedotas nelielas apliecības, ka esam ieradušies aizstāvēt barikādes. Cik atceros, ne vārdu, ne uzvārdu neprasīja. Tad mūs sadalīja, norādot, kur kuram jāatrodas. Man un vēl citiem tika norādīts, ka jādodas uz Zviedru vārtiem. Kad aizgājām, tur vēl nebija ne barikāžu, ne smilšu maisu, ne dzeloņdrāšu, ne betona bloku. Tad tika atnestas dzeloņdrātis un veidoti šķēršļi. Tiklīdz kāds kaut ko atnesa, to tūlīt iepinām dzeloņdrātīs. Kurinājām ugunskuru, klausījāmies radio un gaidījām, kas būs. Pirmajā naktī, ko pavadīju uz barikādēm, atzīšos, uzmācās arī baiļu sajūta, bet pamazām pieradu pie notiekošā. Interesantākais bija tas, ka aiz Zviedru vārtiem atradās kazarmas, kurās bija izmitināta desantnieku daļa. Mums nevienu desantnieku redzēt gan neizdevās, jo viņi uzturējās tikai telpās,” Jānis tin atmiņu kamolu.

Mūsu aizsardzība bija mierīga
Viņš tāpat kā daudzi citi uzskata, ka arī tie cilvēki, kuri paši uz barikādēm Rīgā nebrauca, bet tikai pavadīja savus tuviniekus, arī ir uzskatāmi par aizstāvjiem, jo viņi turpināja strādāt ierastos darbus, audzināja bērnus un gādāja par saimniecību, nevienu brīdi neizslēdzot radioaparātus, lai zinātu, kas notiek. “Arī mani mājinieki dzīvoja visiem līdzi, labi apzinoties, ja nenosargāsim, tad mūsu dzīve iegriezīsies pavisam citā, daudz dramatiskākā gultnē. Es biju starp tiem, kas pēc pirmās uz barikādēm pavadītās nakts uzreiz neatbraucu atpakaļ. Rīgā turpat netālu dzīvoja kāds mans paziņa, tāpēc devos pie viņa. Rīgā pavadīju vairākas dienas. Atbraucu mājās neilgi pirms sākās apšaude, jo bija tāds brīdis, kad šķita, ka viss ir it kā nomierinājies. Daudzi jau uzskatīja, ka viss ir beidzies. Tomēr viss izvērtās pēc šī miera nedaudz citādāk. Tāpēc uz Rīgu aizbraucu otrreiz. Pašā pirmajā dienā, kad aizbraucām, es vispār neko netiku filmējis. Domāju, ja nu mans nofilmētais materiāls nonāks neīstajās rokās, daudz kas var gadīties. Izlēmu, ka filmēšu dramatiskākus brīžus. Pirmo nakti pavadīju pie jau minētajiem Zviedru vārtiem, bet parējās dienās tiku pastaigājis visur citur, ņemot līdzi arī videokameru. Ar tās palīdzību daudz kur varēju ieiet un būt klāt,” stāsta Jānis.
Viņš daudz labu vārdu velta vietējiem pilsētas iedzīvotājiem, kuri gādājuši par to, lai barikāžu aizstāvjiem būtu karsta tēja, sviestmaizes un tamlīdzīgi. “Mums jau arī katram bija paņemts kaut kas līdzi. Atceros, jau sāka aust gaisma. No visām pilsētas pusēm bija ieradušās tieši krievu tautības tantītes, kuras apvainojās, ja mēģinājām atteikties no viņu sarūpētās pārtikas, cigaretēm, vilnas zeķēm. Pastaigājot arī citviet, redzēju, ka cilvēki pie ugunskuriem dzied un dejo, vīri spriež par darba lietām. Pie Ministru kabineta ēkas dziedāja koris, citviet tika rādītas videofilmas, kinoteātrī arī varēja par brīvu kaut ko skatīties. Mēs patiešām savu aizsardzību veidojām kā mierīgu. Varbūt man vienkārši negadījās atrasties tā sauktajos karstajos punktos,” prāto barikāžu aizstāvis.

Ir jābūt situācijai
Jānis domā, ja vajadzētu, cilvēki atkal dotos uz barikādēm, lai gan tik ļoti pārliecināts viņš nav. “Vajag būt tādai situācijai, kad saprotam, ka citādāk rīkoties nevaram. Droši vien es arī dotos uz tām, jo man ir svarīgi, kādā valstī dzīvoju. Piederu cilvēkiem, kuri seko valstī un pasaulē notiekošajam. Neesmu vienaldzīgs pret bēgļu problēmu. Uzskatu, ka tas ir koks ar diviem galiem. Protams, cilvēkiem, kuri bēg no kara skartās zonas, vajag palīdzēt, lai gan tajā pašā laikā starp viņiem ir daudz tādu, kuriem te nevajadzētu atrasties. Domāju, ka ar bēgļiem būs lielas problēmas visai Eiropai. Es nezinu, kā Latvija tiks galā ar bēgļiem, jo īstas skaidrības šajā jautājumā joprojām nav. Mūsu valstij pietiek daudz savu līdz galam neatrisinātu problēmu,” uzskata Jānis.
Viņš pozitīvi vērtē Latvijas Valsts prezidentu Raimondu Vējoni. “Pašreizējais prezidents ir vienkāršāks un tuvāk tautai. Lai viņam laba veselība šobrīd! Kad stāvējām uz barikādēm, visi bijām eiforijas pārņemti. Nu tikai dzīvosim, atrisināsim visas problēmas, jo varam būt brīvi. Tomēr ne ar visu esam pa šiem gadiem spējuši tikt galā. Esam pieļāvuši kļūdas, par kurām maksājam vēl šodien, piemēram, ne līdz galam pareizā privatizācija. Mēs metāmies iekšā nežēlīgajā kapitālismā, līdz galam neizprazdami, kādai jābūt demokrātijai. Savstarpēji pārāk daudz strīdas politiskās partijas, kuru mērķis ir tikšana pie varas. Man nav skaidra arī vēlēšanu sistēma. Ceru, ka jaunā paaudze varbūt būs gudrāka par mūsu paaudzi,” domā J.Smeilis.

Fakti

◆ Barikāžu laiks Rīgā notika 1991.gadā no 13. līdz 27.janvārim.
◆ 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme ir Latvijas Republikas valsts apbalvojums, lai godinātu Latvijas neatkarības aizstāvjus.
◆ Tiešā barikāžu aizstāvēšanā piedalījās aptuveni 45 līdz 50 tūkstoši cilvēku.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Svarīgi, kādā valstī es dzīvoju

Kategorijas