“Sviķos” paļaujas tikai uz pašu darbu

2011. gada 26. janvāris 17:37

1039

Nu jau divus gadus Reveliņu slaukto pienu dzer gulbenieši.
"Dzirkstele" ciemojās Beļavas pagasta piemājas saimniecībā "Sviķi", kur dzīvo un saimnieko Lilija un Ivars Reveliņi, kā arī vīra brālis Vilnis. Stāstot par ikdienu, ne Lilija, ne Ivars nenoliedza, ka ir grūti, bet tā nebija šodien tik bieži dzirdētā gaušanās. "Ir jādara viss, lai mūsu trīs bērni būtu paēduši un izskoloti. Es zinu, kā ir tad, kad nav nekā," saka Lilija.

Lilija ir rumāniete, kas pirms divdesmit diviem gadiem atbraukusi kā viesstrādniece uz kādreizējo kolhozu "Pilskalns", lai kompleksā slauktu govis. Tur viņa iepazinusies ar Ivaru, kurš strādājis par traktoristu un fermu mehāniķi. Abi apprecējušies un Lilija sākusi saimniekot vīra vecāku mājā.

"Kad Ivars mani ieveda šajā mājā, ieraugot tumšo lauku virtuvi, vīram vaicāju, vai viņš mani ir ievedis pazemē? Ķēros pie virtuves pārkrāsošanas," stāsta Lilija.

Tagad nekas neliecina par šīs telpas sākotnējo izskatu, jo sienas ir gaiši zaļas un tās rotā Lilijas zīmējumi. Zīmējumi ir arī uz visām durvīm, bet istabās pie sienām - Lilijas izšuvumi. "Man patīk, ja sienas nav vienmuļas, " smejas saimniece.

"Esmu uzaugusi Rumānijas laukos. Pēc skolas beigšanas gribēju studēt Maskavā, lai kļūtu par tulci, bet studijām nebija naudas, tāpēc vajadzēja to nopelnīt. Brālis jau bija atbraucis peļņā uz Latviju un aicināja arī mani. Pirmie desmit gadi bija ļoti grūti, kamēr pieradu. Katru nakti sapņoju par dzimto ciemu, kur šodien dzīvo brālis. Trīs reizes esam turp aizbraukuši ar savu automašīnu. Ja vien būtu kāds cilvēks, kurš sametinātu 1985.gada automašīnu, varētu atkal braukt. Diemžēl arī mans dzimtais ciems kļuvis pavisam tukšs. Jaunie aizbraukuši uz Itāliju, Ameriku un citurieni, palikuši tikai veci cilvēki. Arī Latviju sagaida tas pats. Bieži domāju, vai tikai naudā cilvēki saskata laimi? Laime ir tavā zemē, darbā, ko tu ieguldi tās labā. Tur, kur ir tavi bērni, radinieki, draugi Aizbraucot svešumā, cilvēks sirdī iegūst tikai tukšumu. Jaunieši paliks svešumā, jo nodibinās ģimeni, dzims bērni, bet vecākie ļaudis atgriezīsies," Lilija ir pārliecināta. Viņa joprojām sirdī lolo kādreizējo sapni - strādāt par tulci, jo prot ne tikai latviešu un krievu valodu, bet arī itāļu, franču, rumāņu, moldāvu un ukraiņu valodu.

Visu cenšas izaudzēt un pagatavot paši

Dārzā saimnieki izaudzē visu, kas nepieciešams pašu patēriņam. Mājās tiek gatavotas arī desas un cepta maize no pašu maltiem graudiem.

Diena "Sviķos" sākas agri no rīta, kad visi pāri pagalmam dodas uz kūti, kurā ir 16 slaucamas govis, grūsnās teles un jaunlopi - kopumā 25 liellopi. Tiek turēta arī sivēnmāte, cūkas un vistas. Ziemā saimniekiem ir vairāk laika pavaļoties, bet vasarā miegam izdodas atlicināt labi ja pāris stundas.

Par to, ka varētu reģistrēties kā zemnieku saimniecība, viņi neesot domājuši, jo saimniecība nav tik liela. Ivars stāsta, ka pašiem ir tikai 14 hektāri, no pagasta nomā 3 hektārus, bet no paziņām vēl 17 hektārus.

Pielāgojas pircējiem

Pienu pārstrādei saimnieki savulaik sūtījuši uz Valmieras piena kombinātu, pēc Zeltalejas piena savāktuves likvidācijas, divus mēnešus veduši uz piena pārstrādes uzņēmumu Preiļos, nedaudz arī akciju sabiedrībai "Rankas piens", bet nu jau divus gadus "Sviķos" slaukto pienu dzer gulbenieši. Trīs reizes nedēļā Lilija ar busiņu mēro ceļu uz Gulbeni.

Saimniecībai ir arī Pārtikas un veterinārā dienesta izsniegta tiešās tirdzniecības atļauja.

"Ja pienam nebūtu kvalitātes, cilvēki nepirktu. Iegādājāmies pat speciālu muciņu, lai nevajadzētu izmantot kannas. Rindas pēc piena produktiem ir, jo pati sienu arī sieru, gatavoju biezpienu, sviestu un krējumu. Cenšamies pielāgoties pircēju vēlmēm," piebilst Lilija.

Pēc viņas domām Rīgas piena kombinātam bijusi godīga attieksme pret lauksaimniekiem atšķirībā no citiem pārstrādes uzņēmumiem, kuri strādā tikai savā labā, meklējot dažādus ieganstus, lai iepirktu pienu lētāk. Drīz vien arī šiem kombinātiem būšot grūti pastāvēt.

"Man drīz būs 40 gadu, bet pat mana vecuma cilvēki ar lauksaimniecību negrib nodarboties. Kur tad radīsies piens, ko pārstrādāt?" prāto Lilija.

Nauda no gaisa nekrīt

Saimniecībā strādā visi, jo vienam cilvēkam darbi nav padarāmi. Palīdz arī bērni, kad ir mājās no skolas. "Sviķos" ir sarūpēta siena gatavošanas tehnika, lai iespējami mazāk nāktos lūgt citu palīdzību. Ir arī savs traktors. Par Eiropas naudu savulaik nopirkta lietota siena prese. Daudz nācies to remontēt, bet tagad esot vieglāk tikt ar visu galā.

"Ar to naudu vien, ko saņemam tikai par pienu, iztikt nevarētu, tāpēc ir labi, ka ir arī Eiropas atbalsts, jo tad iespējams salabot lauksaimniecības tehniku, kaut ko uzbūvēt. Pagājušajā vasarā trīs reizes vajadzēja izjaukt traktoru tikai tāpēc, ka nebija iespējams sameklēt vienu oriģinālu skrūvi. Katru reizi kaut kur vajadzēja rast 200 latu, bet tie no gaisa nekrīt," saka Lilija.

Ivars uzskata, ka Latvijas lauksaimniecības politika ir vērsta pret mazo saimniecību īpašniekiem, ka Eiropas nauda tiek apgriezta ar nodokļiem.

"Visiem vajag dzīvot. Mēs esam trīs, kas strādā, bet pat tad mūs ar savām 16 govīm valdība uzskata par nulli. Varbūt sieviete, kura šobrīd strādā ārzemēs, labāk turētu trīs govis un dzīvotu Latvijā, bet viņas izslauktais piena daudzums valstij nav vajadzīgs. Kad valsts pamodīsies, tad būs par vēlu," Lilija ir sašutusi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Sviķos” paļaujas tikai uz pašu darbu

Kategorijas