Nešķirama no grāmatu pasaules

2016. gada 26. janvāris 00:00

765

Gulbeniete Austra Brūvere visu darba mūžu veltījusi bibliotēkai

Ilggadējā bibliotēkas darbiniece Austra Brūvere šajā profesijā nostrādājusi 57 gadus un pelnītā atpūtā devusies pirms pāris gadiem. Nejauši satiekos ar viņu bibliotēkā, kuru A.Brūvere aizvien apmeklē, tikai tagad - kā lasītāja. Viņai patīkami atgriezties bibliotēkā, it sevišķi novadpētniecības lasītavā, lai satiktu bijušās kolēģes. “Bibliotēka ir mans aicinājums, tā man nozīmē ļoti daudz! Esmu izvēlējusies pareizo nodarbošanos. Cik vien atceros, jau kopš bērnības mani saistījusi grāmata. Kad vēl nepratu lasīt, ļoti interesēja bilžu grāmatas un ar aizrautību klausījos mammas priekšā lasīto,” stāsta A.Brūvere.
Bibliotēkas darbā viņai galvenais bijis palīdzēt daudziem lasītājiem gan skolas mācību apguves procesā, gan studentiem, gan tiem, kuri vēlējušies papildināt zināšanas. “Ilgajos darba gados esmu novērojusi, ka apmeklētāji ir ļoti atšķirīgi, un tas prasījis rast katram atšķirīgu pieeju un individuālu attieksmi. Ir gandarījums, ja varēju sniegt palīdzību apmeklētājiem par konkrēto tēmu vai jautājumu,” atklāj A.Brūvere. Tagad viņai ir vairāk laika atcerēties bijušo, pārdomāt un izdarīt secinājumus. No pierakstītajiem atmiņu stāstiem par savām dzīves gaitām, kas domāti tikai sev un tuviniekiem, A.Brūvere laikrakstam “Dzirkstele” atklāj mazu daļiņu no pieredzētā.

Lauku daba un grāmatas
“Atceros, kā jūsmoju par Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” spilgtajiem lauku dzīves notikumiem un Margaritas Stārastes grāmatiņas “Lieldienas! Lieldienas!” lappuses no biežās “lasīšanas” bija pavisam nodilušas. Kad jau mācēju lasīt, tika izlasīts pilnīgi viss, kas vien bija pieejams. Bērnībā izlasīju par krietno kareivi Šveiku, pat Teodora Dreizera “Amerikāņu traģēdiju”, kā arī Kurts-Māleres mīlestības romānus. Saistīja savdabīgās Reiņa Birzgaļa grāmatas “Latvju dainas” ilustrācijas, kā arī Alberta Kronenberga grāmatu ilustrācijas,” par iemīļotajiem izdevumiem stāsta A.Brūvere. Viņai ļoti patikušas grāmatas un lauku daba, kā arī saistījuši lauku darbi. Tuvinieki ieteica, lai pēc vidusskolas Austra mācās par skolotāju, bet viņai tas nebija pieņemami. “Vispirms iesniedzu dokumentus Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, lai studētu agronomiju – redzētu, kā zied pļavas, līgo labības lauki, dzied cīruļi. Neizturēju konkursu – bija astoņi pretendenti uz vienu vietu un iestājos Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, lai mācītos par bibliotekāri.”

Pārmaiņu virpulī
Bibliotēkā pārmaiņas notikušas visu laiku – pāreja uz brīvpieeju un pašapkalpošanās. Līdz sešdesmito gadu beigām grāmatas izsniedza aiz letes, apkalpoja bibliotekārs. Vēlāk notika arī bibliotēku centralizācija, datorizācija, automatizācija un materiālās bāzes uzlabošana. “Bibliotēkās attīstījušās un pilnveidojušās funkcijas, ieviešot jaunās tehnoloģijas un veidojot mūsdienām atbilstošu kultūras vidi. Tagad grūti salīdzināt ar tām iespējām, kas bija pirms gadu desmitiem. Sarežģīti iedomāties kādu lasītavā ar zīmuli vai pildspalvu rokās, konspektējot no grāmatas. Pirms 400 gadiem angļu filozofs Frānsiss Bēkons teicis, ka grāmatas ir domu laivas, kas peld laika viļņos un nes savu dārgo kravu no paaudzes uz paaudzi. Tam pievienojoties, var teikt, ka bibliotēkā var iepazīt šo dārgo kravu neatkarīgi no laika viļņiem. Liels prieks ir par ilgi gaidīto jauno Nacionālo bibliotēku, kas ir centrālā Gaismas pils, un līdz ar to citas pilsētu un pagastu bibliotēkas ir kā mazi gaismas stariņi, kas vienotā gaismas tīklā pārklāj visu valsti,” pauž A.Brūvere.

Vienmēr sabiedriski aktīva
A.Brūvere negrib ticēt, ka var pienākt drukāto grāmatu ēras noriets. “Protams, ka e-lasīšanu var saukt par izdevīgu variantu un tas gūst arvien lielāku popularitāti kā alternatīva tradicionālajai, bet grāmata nekad nezaudēs savu vietu. E-grāmata ir ērta, lēta, ātri pieejama, taču arī šķietami bezpersoniska, ar noteiktu standartu un vēsa. Drukātās grāmatas klātbūtne ir dzīvāka, tuvina gan autoru, gan tekstu,” viņa saka.
A.Brūveres darba mūžs bijis piepildīts - gadi nevis mierīgi pagājuši, bet aizjoņojuši. “No malas izskatās, ka bibliotekāra darbs ir vienkāršs, bet tas prasījis lielu uzņēmību, daudz enerģijas un zināšanu,” viņa secina. A.Brūvere neveica tikai tiešos darba pienākumus, bet vienmēr bijusi sabiedriski aktīva. Viņa atminas interesantas epizodes. “Vienreiz pēc Rīgas Jaunatnes teātra viesizrādes kāda lasītāja man jautāja, vai nezinu, kāda būs nākamā izrāde. Atbildēju, ka “Tas nav tik vienkārši”, un saņēmu īgnu aizrādījumu, vai tik grūti esot pateikt. Saprotot, ka visi jau nav zinoši par teātra repertuāru, piebildu, ka tā būs Genādija Šmeļova luga “Tas nav tik vienkārši”. Pēc tam abas sirsnīgi izsmējāmies.”

Mūžu dzīvo, mūžu mācies
A.Brūvere darbojusies mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos: dziedājusi korī, dejojusi tautiskās dejas un spēlējusi teātri. “Pirmajā darbavietā bibliotēkā Alūksnes pusē bija jāpilda arī kluba darbinieka pienākumi. Veidojās pieredze, komunicējot ar cilvēkiem un organizējot sarīkojumus. Bija jābūt gandrīz kā psihologam. Palīdzējusi prasme otru uzklausīt, neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Atrodoties grāmatu valstībā, gūta ne viena vien atziņa, arī apstiprinājums tam, ka cilvēks mācās visu mūžu, novērojot gan labo, gan slikto. Bija jāspēj orientēties informācijas apjomā, līdz ar to apguvu prasmi ātri iepazīt iespieddarbus, lai tos tālāk ieteiktu citiem,” viņa saka.
Padomju laikā divdesmit gadus A.Brūvere bijusi Kultūras darbinieku arodbiedrības rajona komitejas priekšsēdētāja un viņai bija jādodas uz kursiem Ļeņingradā. “Pirms nosēšanās Ļeņingradā avarēja lidmašīna, krītot gar koku galotnēm dziļā sniegā. Steidzami mums lika izkļūt ārā no avarējušās lidmašīnas atlūzām, jo varēja aizdegties benzīna tvertne. Dīvaini, bet man tobrīd svarīgākais šķita tumsā atrast savu somu ar kleitām un kurpēm, jo plānoju apmeklēt arī teātrus un koncertus. Pēc notikušā arodbiedrības priekšniecība Rīgā kā atslodzi piedāvāja tūrisma ceļazīmi uz Ungāriju,” atceras A.Brūvere.

Darbs novadpētniecībā
Lielu ieguldījumu ilggadējā bibliotekāre devusi novadpētniecībai. Viņa uzskata, ka novadpētniecības materiāli ir lielisks uzziņu avots, ko izmanto ne tikai Gulbenes, bet arī citu novadu iedzīvotāji un arī ārzemnieki. “Var apbrīnot to, cik novads bagāts ar interesantiem cilvēkiem!” viņa saka. Vākti materiāli par ievērojamākajiem, plašāk zināmajiem novadniekiem, kas ir visdažādāko jomu pārstāvji: literāti, izglītības darbinieki, mediķi, aktieri, mākslinieki un citi, kas devuši savu artavu ne tikai novada, bet arī visas Latvijas kultūrvēsturē. No preses izdevumiem un iespieddarbiem apkopoti materiāli par novada vēsturiskajiem notikumiem. Novadpētniecības krājumā savākto, tematiski apkopoto materiālu klāstu lieliski papildina novadpētniecības elektroniskā datu bāze ar vairāk nekā 36 tūkstošiem ierakstu par novadu. “Vizuālu ieskatu novada kultūrvēsturē var gūt no digitalizētām seno un padomju gadu fotokolekcijām. Gādāts arī par novadnieku mūzikas ierakstu iegādi,” stāsta A.Brūvere un piebilst, ka, analizējot un vērtējot novadpētniecību, šis darbs nekad nebeidzas, tiek veikti jauni pētījumi, apkopošana, novadpētniecības popularizēšana un saglabāšana. Gulbenē pirms divdesmit gadiem novadnieku salidojuma organizēšanā piedalījās arī bibliotēka.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nešķirama no grāmatu pasaules

Kategorijas