Kā brāļi dzīvē un sportā

2016. gada 29. janvāris 00:00

2088

Ainārs Igaveņš un Gatis Cimdiņš ir klasesbiedri, armijas biedri un brauc vienā ekipāžā

Ainārs Igaveņš un Gatis Cimdiņš rallijā brauc jau 27 gadus. Lai arī netiek braukts pilnu sezonu, pāris sacīkstes gadā tomēr tiek nobrauktas.
“Autosports nav vienkārši izmesta nauda, kā domā cilvēki. Man autosports visu dzīvi ir palīdzējis dzīvot. Iespējams, pat palīdzējis nostāties uz kājām un nolicis uz pareizām sliedēm. Bet ir arī vēl viens iemesls, kāpēc tas tiek darīts. Mūsu rallija komandai “ASRT”, ko esam izveidojuši, ir daudz klientu. Viņi uzskata, ka mēs esam vecāki un arī autoritatīvāki cilvēki, un skatās, vai arī mēs tiešām paši varam pabraukt. Te arī ir tas atskaites punkts,” saka A.Igaveņš. “Šogad abi braucām “Sarmā” un nobraucām labi. Gatis profesionāli brauc arī ar mūsu komandas direktoru Mārci Ķenavu. Es uzskatu, ka viņš joprojām ir labā līmenī, ja var tik jaunam sportistam nolasīt stenogrammu. Kurzemes rallijā viņiem pat pieder trīs ātrākie ātrumposmi.”
- Cik sen abi esat pazīstami?
Ainārs: – Mēs esam klasesbiedri, armijas biedri. Man šķiet, ka mēs viens otru perfekti jūtam. Arī dzīvē. Tāpēc arī esam kopā. Sākām braukt rallijā 1989.gadā. Tā bija “Sarma”. Mēs braucām amatieros. Bet tajā laikā mums nebija nekādas saprašanas par ralliju. Kā startējām, tā visu ralliju arī gāzējām, bet īstenībā tas bija regularitātes rallijs. Vienu apdzini, otru apdzini, oho - kuri jau esam? Tā sākām braukt rallijā!
Gatis: – Pašu pirmo “gonku” gan mēs nebraucām kopā. Mēs sadalījāmies katrs savā mašīnā. Es pirmo “gonku” braucu ar Aigaru Skudru, Ainārs – ar brālēnu Aigaru. Tad arī šī epopeja sākās. Kādu laiku braucām šādi, bet pēc tam sapratām, ka jābrauc kopā.
- Jūs paši droši vien esat tiktāl saraduši, ka nav problēmu labi nostartēt?
Gatis: – Mēs jau, protams, vairs nevaram cīnīties par augstākajiem rezultātiem, to ļoti labi apzināmies, bet braucam savam priekam un skatītājiem, jo Aināra braukšanas stils ir plašs un skatāms. Domāju, ka neviens vien gaida, kad viņš parādīsies trasē. Domājot par saprašanos, protams, ka pa šiem gadiem esam tiešām ļoti saraduši. Reizēm pat nevajag runāt, ja dzirdi, ka Ainārs ievelk elpu, jau ir skaidrs, ka kaut kas nebija tā vai šitā. Kilometru tomēr kopā ir nobraukts ļoti daudz. Daudzi ir jautājuši, ar kuru pilotu man vislabāk ir braukt, es atbildu – nebūs tā, ka iekāpsi un brauksi ar jebkuru pilotu, ir vajadzīgs laiks, lai pierastu un saprastos.
Ainārs: – Es domāju, ka ne tikai braukšanai kopā ir nozīme. Mums abiem sapas raksturi, mēs viens otru sargājam, un tā tas ir visu dzīvi. Mūs saradināja armija, tā mūs padarīja par brāļiem. Es biju gatavs krist un celties par Gati. Sapratu, ka esam divi vien un neviens cits mums nepalīdzēs. Mēs izgājām cauri tādām ugunskristībām. Kopš tā laika tas viss arī sācies. Un es varu noteikti teikt, ka Gati es nekad dzīvē nepametīšu. Domāju, ka Gatis mani arī nekad nepametīs.
- Vai kādreiz ir bijis bail?
Ainārs: – Jocīgi, bet bailes paliek mājās. Bailes ir jāmāk kontrolēt. Ja nemāki tās kontrolēt, ar ralliju nevar nodarboties. Bet ir arī jābūt prātam un saprašanai, kā braukt.
Gatis: – Baiļu sajūta zūd un parādās drošība, kad pilots spēj tikt ārā no kādas neierastas situācijas, spēj valdīt pār mašīnu, bet, ja viņš tikai brauc ar gāzi grīdā – sanāks vai nesanāks, tad nav omulīgi.
- Jūs labi pārzināt arī visu rallija virtuvi no organizatoriskās puses.
Ainārs: – Gatis redz, kā vajadzētu organizēt ralliju, jo viņš organizē Alūksnes ralliju. Viņš skatās no citiem organizatoriem, kā un ko viņi dara. Un tagad es ar lepnumu skatos, ka viņam tiešām sanāk tas, ko viņš dara. Ceru, ka to apzinās arī vietējie, ka rallijs dod pienesumu viņu pilsētai, novadam. Es savukārt skatos no komandas viedokļa. Ar mani laikam ir ļoti grūti. Esmu redzējis, kā strādā pasaules līmeņa komandas. Es visiem savējiem esmu pateicis – agri vai vēlu es nostāšos blakām rūpnīcas komandām, tāpēc arī visiem cilvēkiem, kas ir man blakām, saku – esiet kopā ar mani vai meklējiet savu vietu citur! Pagaidām visi ejam un strādājam ar kopēju mērķi. Un es tiešām gribu izpildīt savu mērķi! Mēs ar Gati kaut kad jau šo apspriedām – visu, ko savulaik esam ieplānojuši, esam piepildījuši. Ar grūtībām, bez grūtībām, bet virziens ir. Un jāsaka laikam arī liels paldies mūsu ģimenēm, kas mūs visu laiku atbalsta.
Gatis: - Mēs jau darām savu darbu. Kad ir sasniegts kaut kāds līmenis, tad gandarījums vairs nav mērāms naudā. Kad redzi, ka cilvēkiem patīk, kad tas viss jau kļūst par tradīciju, kad novērtē tavu darbu, tas ir tas gandarījums.
Vai jums nešķiet, ka Latvijas rallijā šobrīd ir iestājies panīkums?
Ainārs: – Cilvēkiem taču nav naudas! Un nebūtu pareizi, ja viņi norautu mājās pēdējos aizkarus no loga un pārdotu, lai tikai brauktu rallijā. Cilvēkiem pirmkārt ir jāpabaro savi bērni, savas ģimenes, un tad tikai var domāt par ralliju. Ja mēs runājam par naudu, tad rallijā tā ir diezgan būtiska. Tie, kas saprot, ka šobrīd nav tādas naudas, labāk paņem pauzīti un nogaida, kad būs labāki laiki. Bet tendence visā pasaulē ir līdzīga. Pat Starptautiskā Automobiļu federācija domā, ko darīt. No kā rallijs rodas? Tas rodas no rūpnīcām. Mašīnas netirgojas – katrs rūpnieks sāk domāt, ko darīt, kā reklamēt mašīnu, kuram ātrāka mašīna.
Gatis: – Jā, bet tas ir tādā augstākā līmenī. Te, tādos mūsu vietējos mačos, noteikti viss atduras naudā. Un, ja tā paskatās – rallistu pulciņš patiesībā ir diezgan šaurs. Cik tad, piemēram, Latvijā procentuāli ir ar ralliju saistīto cilvēku? Nemaz jau tik daudz nav. Un iefiltrēties jauniem, visu saprast un atrast atbalstītājus nemaz tik vienkārši nav.
Ainārs: – Es visiem pēdējā gada laikā esmu teicis – mēs nemākam apvienoties, nemākam atrast kopēju valodu. Ja atrastu kopēju valodu, mēs uztaisītu vienu kopēju organizāciju. Piemērs no Spānijas – ja viņi nevar paņemt kādu pakalpojumu, viņi atdod savam kaimiņam, draugam, partnerim. Tāpēc viņi arī dzīvo! Viņi noteikti neiedos francūzim vai itālim, bet savam tautietim noteikti. Bet šeit tas nenotiek. Katrs velk deķīti uz savu pusi. No vienas puses, gan tas varbūt arī ir labi, ka tas deķītis ir jāvelk – jo tā ir konkurence un tas ir dzinējs, kas liek iet uz priekšu un attīstīties.
- Kā tev, Ainār, radās ideja par “ASRT” bāra izveidi Spānijā?
Ainārs: – Mani jau sen vilka uz Spāniju. Man laikam ir kaut kāds “ņuhs”. Aizbraucām uz turieni, un domāju - būtu labi, ja te būtu “ASRT” bārs. Un tagad tas tur ir!
Gatis: – Aināram ir ļoti trakas idejas. Kad viņš tās izstāsta, reizēm liekas – vecais, nedaudz atdziesti un nolaidies uz zemes! Šķiet, ka diez vai viņa idejas varētu īstenoties, un tā nav tikai ar ideju par bāru Spānijā, arī ar daudzām citām, bet paiet laiks – un viss notiek!
Ainārs: – Man šķiet, ka es daudz kam redzu cauri kā ar skeneri. Tad domas sāk darboties, apsveru riskus, salieku visu pa plauktiņiem, saprotu, ka laikam viss līmējas kopā un tad – aiziet, darām! Bet, protams, tas ir ļoti smags darbs. Un vēl viena lieta ir raksturs – kad kaut ko esi ieņēmis galvā, nedrīkst atkāpties. Tagad man, piemēram, ir milzīgs prieks, kad kāds izstāsta, ka bija iebraucis mūsu bārā Spānijā.
- Cik ilgi jūs abus varēs redzēt braucam?
Ainārs: – Sanmarīno esmu redzējis, ka brauc 87 un 84 gadus veci vīri vēsturiskajā rallijā. Skatījos viņu braukšanā ar baigo kaifu. Domāju – kamēr būs veselība, tikmēr arī mēs brauksim. Līdz 60 gadiem noteikti!

Par Aināru un Gati
◆ Interesanti, ka gan Aināram Igaveņam, gan Gatim Cimdiņam abiem sievas ir Ingas un abiem ir pa diviem dēliem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kā brāļi dzīvē un sportā

Kategorijas