Ņemu vārdus no prieka, sāpēm

2016. gada 29. janvāris 00:00

1174

Lizumniete Inese Tirzīte uzskata, ka gleznot ir grūtāk, nekā dzejot

Gulbenes novada bibliotēkā lasītāju apkalpošanas nodaļā ir aplūkojama lizumnietes Ineses Tirzītes gleznu izstāde “Mirkļi”, bet rīt, 30.janvārī, pulksten 16.00 literārajā kafejnīcā bibliotēkā notiks Ineses pirmā dzejoļu krājuma “Stāvu šā laika vējos“ atvēršanas svētki. Grāmatu izdevusi Vītola izdevniecība.
“Inesei šis ir pirmais dzejoļu krājums, kurā viņa pārdomāti un dzīves gudri, vietām – nedaudz nostalģiski atklāj daudzveidīgo jūtu pasauli. Kādā no grāmatas sešām nodaļām autore ar ironisku, nesaudzīgi tiešu un mazliet skumju noskaņu raugās uz sociālās dzīves norisēm, citā – filozofiski atskatās uz aizejošo laiku, bet noslēgumā aicina nepazaudēt prieku, “noticēt mirdzumam savam – mirdzēt un iet!”” - tā Ineses pirmo pasaulē palaisto dzejas putnu raksturo dzejas pazinēja Iveta Krūmiņa.
“Ņemu vārdus no sāpēm, ņemu vārdus no bailēm, ņemu vārdus no prieka, ņemu vārdus no gaismas. Visu, ko sevī un tevī rodu no dienu gājuma diedzētus, kopā raudzētus, dzīvībā saudzētus atpakaļ dodu,” šīs dzejas rindas ir atbilde uz jautājumu, par ko stāsta Ineses pirmais dzejas krājums.

Tas bija manam priekam
Mūsu sarunas laikā Inese ir skopa vārdos un domas virknē nesteidzīgi. Tāpēc ir saprotams viņas sacītais, ka goda vietā viņa liek dzeju, nevis prozu, jo dzejā pietiek ar dažiem vārdiem, lai atklātu savas iekšējās sajūtas, pārdomas un pārdzīvojumus. Var tikai it kā garāmejot nojaust, ka dzejniecei dzīve likusi daudz ko pārdzīvot.
“Man ir laiks rakstīt, jo jau ceturto gadu nestrādāju. Skolas gados gribēju mācīties mākslas skolā, bet mani vecāki, būdami praktiski lauku cilvēki, uzskatīja, ka jāapgūst kāda nopietnāka profesija. Iestājos Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā un izmācījos par zootehniķi. Tiku uzzinājusi kaut ko arī par veterināriju, agronomiju un mehanizāciju, jo viss jau ir vairāk vai mazāk saistīts. Pēc tam tomēr devos uz Rīgu, jo tomēr gribēju apgūt glezniecību. Arī tehnikuma laikā tiku zīmējusi sienas avīzes un daudz ko vēl citu. Tiku sacerējusi arī dzejoļus dažādiem gadījumiem. Būtībā dzeju es rakstu jau kopš četrpadsmit gadu vecuma, bet līdz šim to esmu darījusi tikai pati priekš sevis. Man nebija svarīgi, lai manus dzejoļus lasītu citi. Tas bija manam priekam,” stāsta Inese. Viņa atklāj, ka Rīga ar atplestām rokām viņu negaidījusi. Nācies sameklēt vietu, kur dzīvot, saņemt pierakstu Rīgā, arī vēl strādāt un mācīties. “Padomju gados tas nebija viegli. Iestājos Latvijas Mākslas akadēmijas trīsgadīgajos kursos, lai mācītos akadēmiski pareizi gleznot. Nodarbības notika vakaros, tāpēc, lai pelnītu naudu iztikai, atbilstoši savai zootehniķes profesijai strādāju Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Glezniecības kursos ar mums strādāja mākslinieki Miervaldis Polis, Valdis Vilerušs, Biruta Baumane un vēl citi. Vecmīlgrāvī apmeklēju arī mākslas studiju, kas darbojas kultūras namā “Ziemeļblāzma”. Atceros, braucām uz mākslas plenēriem dažādos Latvijas novados,” stāsta Inese. Diemžēl viņai neizdevies pabeigt kursus, jo nācies pārdzīvot lielu traģēdiju ģimenē. “Man piedzima arī dēls, tāpēc tad sākās pavisam cita dzīve.”

Prieku un skumjas izsaka dzejā
Tomēr arī tad Inese turpinājusi rakstīt dzejoļus, kurus dažkārt lasījusi priekšā saviem draugiem. “Man bija iespēja tos arī publicēt, bet visu kaut kā tiku atlikusi uz vēlāku laiku. Ar maniem dzejoļiem vēl pirms dēla piedzimšanas gribēja iepazīties kāds ļoti jauks cilvēks, dzejnieks Ojārs Vācietis. Mūsu kursabiedram Rīgā pie Māras dīķa bija sava studija, kas saucās “Zemūdene”, tāpēc bija kopīgi draugi. Tikai tad, kad viņš jau bija miris, sapratu, cik biju dumja, ka neparādīju viņam savus dzejoļus,” domīgi bilst Inese un izņem no rokassomiņas tik daudzkārt pārlapoto O.Vācieša dzejas krājumu. Uzreiz pamanāms, ka tajā ir dzejoļi, kas viņai ir ļoti tuvi. Ar mīļumu Inese stāsta arī par savām nu jau pieaugušajām meitām. “Nežēlojos, bet nebija viegli vienai audzināt trīs bērnus. Par gleznošanu arī vajadzēja aizmirst. Kā tad gleznosi, ja ar vienu roku putras katls maisāms. Bija jādomā, kā visus izskolot, pabarot un apģērbt. Tas bija tāds laiks. No Rīgas atnācu dzīvot uz Lizumu, kas ir manas mammas dzimtā puse. Tikai 2000.gadā man Lizumā radās iespēja strādāt. Sāku strādāt SIA “Avoti”. Dēls atgriezās no armijas un aizbrauca strādāt uz Angliju. Divpadsmit gadus “Avotos” nostrādāju un kļuvu par arodslimnieci.”

Netīšām aizgāju, netīšām izdevu
Vēl strādājot “Avotos”, Inese jutusies tā, it kā kāds iekšēji urdītu, ka ir jāceļ gaismā molberts un jārauga pēc otām un krāsām. Lizumā pat dažās izstādēs apskatei izliktas arī viņas gleznas. “Kad Lizuma kultūras nama vadītāja Elita Dūte man vaicāja: “Inese, tu dzeju raksti?”- es jutos kā pie rokas nedarbā noķerts skolēns. Neko viņai toreiz netiku atbildējusi. Pagāja kāds laiks, un viena mana draudzene tieši pateica, ka ir muļķīgi rakstīt dzejoļus un tos nevienam nerādīt. Saņēmos un ar visiem dzejoļiem devos uz Gulbenes bibliotēku pie Ivetas Krūmiņas. Netīšām aizgāju, un it kā netīšām tika izdots šis pirmais dzejoļu krājums,” Inese pasmaida. Viņa nedomājusi, ka tas notiks tik ātri. Arī krājumā ievietoto dzejoļu izvēli viņa ļāvusi izdarīt Ivetai. Toties krājuma nosaukums gan ir kopīgi izraudzīts. Tautās aizgājušas arī daudzas Ineses gleznas, kurās skatāmi ziedi, klusā daba un ainavas. Gleznošanai viņa izmanto eļļas krāsas, pasteli un guašu. Ir darbi, kas tapuši pat pirtīs. “Gribējās pamēģināt, kā tas ir - gleznot plikņus. Izdevās, lai gan man šķiet, ka rakstīt dzeju ir vieglāk, nekā gleznot. Laikam es pati sev vienmēr izvirzu pārāk augstas prasības,” domā Inese. Viņa ir iesaistījusies arī radošajā studijā “Piektā māja”, lai ne tikai atklātu sev kaut ko jaunu, bet būtu starp līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Inese joprojām nebeidz apbrīnot gleznotāju klasiķi darbus un spēj spilgtā atmiņā uzburt Ermitāžā skatītās Ivana Aivazovska gleznas. “Neesmu izteikta modernās mākslas cienītāja. Klasika vienmēr būs klasika,” uzskata Inese, kura ir spilgtu krāsu toņu cienītāja.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ņemu vārdus no prieka, sāpēm

Kategorijas