Slimnīcas mācības

2016. gada 2. februāris 00:00

(Stāsts neatspoguļo konkrētu slimnīcu un personālu)

Slimnīcās istabiņā jeb palātā esam divas: Erna un es - kundzes gados. Nobaudījušas slimnīcas piedāvātās vakariņas, nesteidzīgi gatavojamies nakts mieram. Nodaļā viss klusu. Sanitārīte Daina novāc traukus, novēlē labu nakti. Nebijām nekādas smagās slimnieces un ieradušās tikai tādai veselības pielabošanai un ilgāk par dažām dienām te uzkavēties negrasījāmies. Kaimiņiene savā radioaparātā ar austiņām klausās laikam kādu interesantu raidījumu un izskatās pilnībā nodevusies relaksācijai un skaniskajam baudījumam. Dienā bijām daudz pļāpājušas un no runāšanas pilnīgi pagurušas, apcerot gan sadzīviskus notikumus, gan valsts politiku un medicīnas peripetijas, un krustu šķērsu izklāstījušas personīgās veselības problēmas. Nekas nav atvieglinošāks, kā izrunāt savu dvēseles sāpi palātas kaimiņam, ar kuru, kā zināms, visdrīzāk nekad nesatiksimies. Savdabīga psihoterapija! Bijām dienā izcietušas arī vairākus nepatīkamus medicīniskus izmeklējumus un manipulācijas, un vakara miers bija kā radīts dīkai atpūtai. Redzot pa dažu palātu pavērtajām durvīm citus slimniekus, kurus jau ar acs uzmešanu vien novērtēju kā ļoti slimus, nācās secināt, ka esmu kā laimes lutekle šinī bezgalīgo medicīnisko manipulāciju, medikamentu un sāpju pasaulē... Trešā gultiņa istabiņā vēl bija brīva, un tas nozīmēja, ka agri vai vēlu ieradīsies vēl viena slimniece. Cilvēks ir liels egoists, un rēķināties ar citiem parasti nākas grūti. Ne velti saka, ka katrs pats sev tuvākais, un līdzcietība un žēlsirdība ir rets sabiedrības viesis.
Aizdomas, ka jau drīzumā tiksim pie trešā gulētāja, piepildījās pašā nakts melnumā, kad sadzirdēju lifta mīlīgo sanēšanu, kas neaizplūda vis garām mūsu stāvam, bet apklusa tepat, likās, vai aiz sienas. Noskrapstēja durvis. Nakts laikā pat tāda - dienā nedzirdama - rosība spēja pamodināt. Pēc laiciņa jau mūsu istabiņā iededza spilgto griestu gaismu, un ratiņos cieši ietuntulēta sieviņa kļuva par mūsu mazās istabiņas trešo iemītnieci. Viņu mocīja liels elpas trūkums un klepus, un seja bija iezilgana. Aprūpētāja, iesēdinājusi slimnieci gultā, izsteidzās koridorā. Laikam jau pasaukt māsu! Ka miers tik drīz neiestāsies, kļuva skaidrs jau tuvākajās minūtēs: māsa atnāca ar šļircēm un garā statīvā iestiprinātu medikamentu sistēmas maisu. Ko nu vairs par miegu! Vērojām notikumus un izdarījām savus secinājumus: cietējs ir drošībā, bet mums miera nebūs. Māsiņa likās sanervozējusies un pikta: darbs dzenot darbu, nekāda miera ne minūti, ne dienu, ne nakti. Viņa paspēja injekcijām pa vidu iestarpināt vēl šādas tādas naktsdežūras likstas, tad pievērsās slimniecei: „Ko tu, tante, nekad neesi šādu inhalatoru ne redzējusi, ne lietojusi? Es tev stāstu, kā jāelpo, bet tu pa savam! Tev ir jāvelk iekšā gaiss, ne jau man! Vēnas arī tik švakas! Pastrādā ar plaukstu dūšīgāk, lai varu ielikt kanili! Tev būs mierīgi jāguļ, kamēr visas zāles no sistēmas satecēs! Klāt es nestāvēšu, vēl tik daudz darāmā! Ja ko vajag, pie gultas ir poga, kad sistēma iztecēs, jāpazvana”.
,,Mēs pieskatīsim!” kaimiņiene Erna paspēja pateikt, un māsa, durvju ailē ar stumjamo ratiņu, riteņiem nedaudz iesprūstot, bija projām.
Nakts miers bija iztraucēts, un neviens tur nebija vainīgs. Slimnīca nav nekāds kūrorts, kur cilvēks pats nosaka savu kārtību un izvēlas kompāniju.
Jaunpienācējai bija kļuvis labāk: elpa bija mierīgāka un ne vairs tik skaļa, arī sejas krāsa uzlabojās. Viņa pat sāka runāties: gribējusi jau ciesties līdz rītam, bet meita izsaukusi “ātros”. Ak, būtu mājās ļāvuši mierīgi aiziet... bet, nepatīkami jau esot skatīties, kad mātei jānosmok acu priekšā... Zāles arī esot beigušās. Gadu arī daudz! Cik to gadu, to uzzinājām tikai nākamajā dienā, kad, izrādījās, Annai – tā sauca jauno kaimiņieni – esot dzimšanas diena. Cerējusi jau to svinēt ģimenes lokā. Kas zinot, vai cita dzimšanas diena vairs būšot! Tā jau ap dzimšanas dienas laiku daudzi vecie aizejot... kā, piemēram, dzejnieks Rainis 11.septembrī dzimis un vientulībā 12.septembrī nomiris. Nospriedu, ka jaunā slimniece laikam bijusi literatūras skolotāja un varbūt sāks mūs apgaismot par sev zināmām tēmām. Tomēr biju maldījusies, citi piemēri nesekoja, un par to, kas ir viņas mūža profesija, neuzzinājām.
Līdz pat rītam miegs mūsu palātu bija pametis. Medicīnas personāls nāca ar špricēm pie jaunpienācējas ne vienu reizi vien. Kad gaisma iespraucās pa logiem, visas beidzot nomigām, bet, kas nokavēts, to neatgriezt! Sākās rīta rosība un kņada nodaļā: pirmās procedūras, analīzes, brokastis, tad atkal procedūras, un tad pie Annas tantes sāka nākt pirmie ciemiņi. Kā nekā - deviņdesmit gadi! Pa garo dzīvi sakrājušies draugi un radi. Tā nu arī mēs – istabiņas biedrenes – bijām liecinieces un pie reizes arī dzimšanas dienas dalībnieces. Nebūtu to visu piedzīvojušas, neticētu, ka tik daudzi apsveicēji nāk uz slimnīcu jubilāri sveikt. Tātad daudziem bijusi nozīmīga un mīlēta! Pirmā atsteidzās meita ar vīru. Apvaicājusi, kā klājas, un nomutējusi māmuļu, viņa vērsās pie sava lauleņa: „Bilsti arī tu kādus svinīgākus vārdus! Tikai skaļi, lai viņa labi sadzird! Uzrunātais tā kā nedaudz saminstinājās, laikam jau nebija no runātājiem, tad skaļi un svinīgi izteica vēlējumu, kura galveno saturu izteica vārdi: ,,Turpini, māt, kāpt pa gadu kalnu! Mēs tevi vienmēr esam atbalstījuši, cienījuši un mīlējuši! Lai laba veselība un daudz baltu dieniņu!” - un sārtu rožu pušķis iegūla jubilāres rokās. Meita no somas izņēma dzeltenu plecu lakatu, uzsedzot to večiņas pleciem, nobučoja māti vēlreiz un salika mantas skapītī, izskaidrodama, kur ko noliek. Uz rokas mātei uzlika arī pulksteni, jo viņa pie tā esot pieradusi, cipari esot labi saskatāmi. Arī par ziediem bija padomāts, un tos meita ielika līdzi atnestajā vāzē.
,,Torti mēs atvedām personālam. Tu jau neesi uz saldumiem. Prieks, ka jūties labāk! Vēl jau tev nāks ciemiņi. Tāda liela diena!” Un viņi aizsteidzās, māmuļu atstājot gādīgo mediķu rokās, kā tādās reizēs saka.
Ciemiņu Annas kundzei tiešām dienas gaitā bija daudz, un notikumi ap slimo kaimiņieni šķita kā tāda mācību stunda: ja tevi tā mīlē un apsveic, tad jau arī tavi nopelni radu un draugu dzīvē bijuši nozīmīgi. Vairākas ziedu buķetes ienesa personāls, jo liedzis tik daudziem apmeklētājiem slimnieci traucēt. Jāpiezīmē, ka bija decembris un dienvidos uzziedējušie ziedi bija patiesi iespaidīgi, un sveicēji nebija skopojušies: jubilāre bija tikpat kā ziedos ierakta, un personāls bija darījis visu, lai māmuļa sveicējiem varētu nodemonstrēt, cik labi ir aprūpēta un ārstēta. Rosība arī no personāla puses bija apskaužama: gan inhalatora lietošana, gan sliktās vēnas vairs netika apspriestas, kaut māsiņa bija tā pati šķietami dusmīgā un pārgurusī nakts māsa. Neko daudz par savu kuplo sveicēju saimi un slimībām Annas tante nestāstīja. Tam vienkārši nebija laika. Apsveikumu straumi noslēdza ap vakariņu laiku jauns puisis ar vienu vienīgu tumši sārtu rozes ziedu. Man likās, ka šo apsveicēju jubilāre bija gaidījusi visvairāk. Necentos ieklausīties viņu sarunās, bet bez vārdiem varēju nojaust, ka jaunais cilvēks kaimiņienei ir īpašs, bet slimnieces vēlēšanās, kas nekavējoties bija jāpiepilda, šķita nedzirdēta un pat pārdroša. “Uztaisi, mazdēliņ, man bildi! Tā kā filmā “Tās dullās Paulīnes dēļ”. Tev tak ir telefonā tas aparāts. Es visa ziedos guļu saliktām rokām kā zārciņā. Cik tad līdz tam trūka? Nebūtu slimnīcā, varbūt rītu nesagaidītu. Man ir viens funktieris! Ka esmu tāda patraka visu dzīvi, to tu vislabāk zini! Par to manu dāvinājumu nesaki nevienam, kamēr pienāks laiks. Es zinu, ko daru!” viņa garšīgi iesmējās. Arī mēs, abas kaimiņienes, aizrāvāmies ar šo trako fotografēšanās ideju, kārtojām ziedus, centāmies, lai viss izskatītos kā pa īstam, vadot pēdējā gaitā. (Būtu zinājušas, kāds būs otrs rīts, tad gan tā nerosītos). Uzjautrinājām arī sanitārīti, kas, veicot savus darbus, bija iegriezusies mūsu ziedu pilnajā istabā parunāties. Drīz arī māsiņas smējās kā kutinātas: kaut kas neredzēts un jautrs! Mazdēls atrada fotogrāfijām vajadzīgos rakursus: bildēja dažādos virzienos un arī bija aizrāvies ne pa jokam. Viss likās tik amizanti, bet reizē man šķita arī pabaisi, jo ar nāvi jokot nedrīkst. Laikam jau humoru sirmā omīte savā garajā mūžā bija cienījusi. ,,Ja jau omīte tā grib, lai piepildās viņas vēlēšanās! Viņa jau mums visu savu mūžu ir īpaša. Ko tikai nav darījusi! Tautas teātra un dzīves aktrise!” mazdēls rosīdamies runāja. „Bildes būs uz goda! Varbūt vienu otru radiņu iedvesmos aktīvai dzīvei, kāda bijusi un vēl ilgi turpinās Omulīte. Mēs viņu tā visi saucam.”
Kad fotosesija bija beigusies, sekoja Annas tantes vēlme bildes sataisīt tik daudz, lai katram bēru viesim tiktu pa vienai.
,,Es vēl uzrakstīšu, ja paspēšu, uz katras bildes pa vārdam. Nedomā, ka galīgi prātu esmu izkūkojusi! Gan jau šoreiz vēl izķepurošos. Ir jau labi, ka tik daudzi mani mīl un daži pa īstam. Ziedi jādāvina, kamēr cilvēks dzīvs! Tāpat ir ar labajiem vārdiem! Ko līdz nomirušo slavēt? Dievs tāpat zina, kāds bijis un kā dzīvojis. Tās bēru traģikomēdijas ar veciem cilvēkiem esmu atskatījusies, un es tā negribu. Arī ar savu mantu esmu izdarījusi, kā gribu. Viss atdāvināts, un lietas nodarītas. Lai mazdēls tālāk padalās, kā vēlas. Jaunie tagad sakarīgāki nekā veči un nav tik mantrausīgi.”
Tālāko vakara daļu pavadījām sarunās par to pēdējo ceļu, kura gals visiem ir nolemts, bet, par laimi, nezināms. Par to runāt netīkas. Agri devāmies pie miera, un nakts pagāja ļoti mierīgi un klusu. Izgulējos kā nekad, tas ar mani nebija slimnīcā nekad nebija noticis. Laikam Annas kundzes dzimšanas diena bija labvēlīgi noskaņojusi ciešam miegam. Kad rītā biju pilnībā pamodusies un kustēju no gultas ārā, vēršot skatienu uz Omulītes gultu, ievēroju, ka elpā necilājas viņas krūtis. Vai tas nozīmēja, ka viņas vairs nav? Steidzos pēc personāla. Tiešām tautas teātra un dzīves aktrise, kā teica mazdēls, bija klusu aizgājusi pa savu ziedu taku. Tā taču bija tā sauktā „karaļa nāve”, kuru piedzīvojot tikai izredzētie. Ievērojām, ka visi vakardienas krāšņie ziedi pa nakti bija novītuši. Varbūt tas bija tāpēc, ka ziedi nebija savietoti vāzēs pa šķirnēm, bet kopā: rozes lilijas, neļķes, krizantēmas. Vai tas varbūt bija tas brīnums vai māņticība, kuru reizēm piedzīvo palicēji kā kādu signālu? Rokas pulkstenis uz Omulītes rokas arī bija apstājies tieši trijos naktī. Bija ļoti neomulīga sajūta: istabiņā naktī klusu bija paviesojusies Melnā māte vai varbūt Baltais tēvs un paņēmuši savu ņemamo kā Raiņa lugā.
Lai izkliedētu drūmās domas un ātrāk aizmirstu notikušo, mūs pārvietoja uz citu palātu. Personālam bija strikti noteikti pienākumi, kas jāveic pēc tāda bēdīga notikuma slimnīcas palātā.
Kopš šī notikuma aizvien atceros vecvecmāmiņas Annas jauko iesauku Omulīte. Daudzos jaukos vārdos mēs saucam savas baltās vecmāmiņas un atceramies dzīvesstāstus, un ilgi jūtam viņu klātbūtni. Gribētos, lai labais dara pasauli gaišāku arī skumjos brīžos!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Slimnīcas mācības

Kategorijas