Rūgta ceļojuma pieredze

2016. gada 5. februāris 00:00

2291

Ilze Vītola ar šausmām atceras ceļojumu uz Tatriem

Galgausniete Ilze Vītola labprāt dodas ceļojumos, turklāt daudz vairāk viņai patīk skatīt un priecāties par dabu, nevis ceļot pa pilsētām.
Pagājušā gada septembra nogalē Ilze kopā ar citiem tūristiem devās “Impro” organizētā braucienā uz Slovākijas Tatriem. “Man ļoti patīk kalni. Abas ar māsu nolēmām izmantot iespēju doties uz Tatriem,” stāsta Ilze. Šis ceļojums gan Ilzei, gan pārējiem grupas dalībniekiem ilgi paliks atmiņā. Ilze stāsta, ka labas emocijas paliks par skaisto Krakovu, Veličkas sāls raktuvēm, Demanovas stalaktītu alām, diemžēl ceļojuma nobeigums ir traģisks – pārgājienā Tatru kalnos bojā gāja divas Ilzes grupas biedrenes, divas vecāka gadagājuma sievietes. Ilze nupat nesen lasījusi informāciju, ka Slovākijas policija pabeigusi trīs mēnešus ilgušo izmeklēšanu. Policijas slēdzienā teikts, ka sieviešu nāves cēlonis bija sirds un asinsvadu mazspēja un hipotermija, ko bija izraisījis aukstums. Ilze joprojām ar šausmām atceras šo briesmīgo pārgājienu, sakot, ka tā bija kā došanās vilkam rīklē, un ceļotājiem bija jāpiedzīvo īstas šausmas.

Upuru varēja būt vairāk
Daudziem tūristiem, kas ir bijuši līdzīgos ceļojumos, ir palikušas labas atmiņas par pastaigām Tatru kalnos. Arī kāda Ilzes kolēģe viņai stāstījusi, ka pa Tatriem viņa staigājusi gandrīz vai balles kurpēs, ko nevar teikt par Ilzes ceļojumu, kad laika apstākļi kāpiena laikā pēkšņi krasi mainījušies, cilvēki tam īsti nav bijuši gatavi, turklāt arī kāpšana kalnos bijusi tiešām sarežģīta – bija jākāpj pa tādiem kā gruvešiem - atbalstīties un pieķerties nebija kur, katrs akmens kustējās un katrs solis bija sāpīgs. “Sākās smidzinošs un stindzinošs lietus, kas mūs izmērcēja līdz kaulam, nelīdzēja nekas. Un man pat mugurā bija ūdensizturīgā jaka. Arī tūristu zābaki beigās izmirka. Rokas no pirkstu galiem līdz elkoņiem bija kļuvušas jau gandrīz nejutīgas. Un kalnos mēs pavadījām visu dienu,” stāsta Ilze. Viņa ar šausmām atceras notikušo un atzīst, ka patiesībā upuru skaits varējis būt daudz lielāks, jo valdījis liels informācijas trūkums - neviens nav zinājis, ar kādām grūtībām būs jāsaskaras. Ceļojuma aprakstā bija norādīts, ka sagaida aktīvā atpūta un ka esot jābūt līdzi zābakiem, jakām, brillēm, cepurēm, bet nekas nebija teikts, kādas grūtības pakāpes pārgājienā būs jādodas. Ilze atzīst, ka viņa ir arī ļoti pārsteigta par gides bezatbildību, liekot doties šajā pārgājienā un nepiedāvājot kādu alternatīvu. Viņai pēc tam arī bijusi sajūta, ka gide šo maršrutu slikti pārzina.

Nekādas loģikas
“Kāpiena laikā mēs gidei teicām, ka ir sajūta, ka vairs nevar paiet, ka ir par grūtu, bet viņa atbildēja, ka neesot variantu,” saka Ilze. Pirms kāpiena gan arī neesot notikusi nekāda instruktāža. “Takas iedalās pēc grūtības pakāpes, bet neviens nepaskaidroja, kas ir dzeltens, zils, zaļš, sarkans. Mēs gājām uz augšu pa zaļo taku. Es kā paklausīgs padomju laika cilvēks vienmēr eju pakaļ gidam, bet citi, arī pensionāri, devās pa zilo, arī sarkano taku, turklāt viņi tika palaisti kalnos vieni paši bez gida. Kur vispār ir loģika?” Kad kāpēji ar grūtībām bija sasnieguši kalnu namiņu, kur mazliet atpūsties, sasildīties, gidei tika vaicāts, kas notiks tālāk, taču gide apjautusi, ka dzelteno maršrutu nepieveikt, ka pietrūks laika, teikusi, ka jāiet atpakaļ pa to pašu taku. “Mēs, nepieredzējuši cilvēki, nesapratām, ka iet atpakaļ vienmēr ir vieglāk. Trīs sievietes kategoriski atteicās to darīt un aizgāja pa dzelteno taku. Arī es protestēju, un abas ar māsu sākumā gribējām iet līdzi šīm sievietēm, bet beigās tomēr nolēmām doties pakaļ gidei pa zaļo trasi. Arī mēs, iespējams, nebūtu atnākušas, bet tajā mirklī laikam nostrādāja kaut kāda pašaizsardzība.” Ilze ir neizpratnē, kāpēc vispār vajadzējis iet uz virsotni, kur nav bijis vagoniņa, ar ko nobraukt atpakaļ. Izrādās, daļa grupas bija sapratusi, ka vagons tur ir. “Īstenībā, sasniedzot namiņu, mums pakaļ varēja sūtīt helikopteru, mēs būtu samaksājuši.” Ilze atklāj, ka arī telefons nestrādāja, nebija zonas - sakaru nekādu. “Slikti bija arī tas, ka katrs gāja savā tempā. Viens ir vecāks, cits - jaunāks, vienam kājas stiprākas, citam - sirds vājāka. Mēs visi izklīdām pa to kalnu taku. Gidam bija jābūt rācijai, turklāt vislabāk būtu, ja viens gids ietu pa priekšu un otrs no aizmugures, lai cilvēki nenoklīstu.”

Kalni – kā bieds
Ilze stāsta, ka ar sievieti, kas aizgāja kopā ar mirušajām, bet vienīgā izdzīvoja, viņa šad tad sazinās. “Viņa ir pieredzējusi kalnu velotūriste, bet arī viņa pāris reizes apsēdusies un domājusi, ka nomirs. Tad satikusi vīriešus un vilkusies viņiem līdzi, kas arī palīdzējis izglābties. Šī sieviete bija pēdējā, kas bija runājusi ar mirušajām. Viņa abām teikusi, lai neiet tālāk. Sievietes ne sevišķi tālu no namiņa arī bija palikušas... Varbūt viena būtu izdzīvojusi, ja tiktu laikus atrasta, bet viņa nosala. Tas ir šausmīgi!” Tagad Ilze atzīst, ka kalni viņai ir kā bieds. “Skaisti tie, protams, ir, bet no apakšas, ja vien nav iespējams tajos uzbraukt ar vagoniņu. Ja neesi pieredzējis, kalnos nav ko darīt,” atzīst Ilze. Turklāt no kalniem viņa it neko neatceroties – varbūt tas ir tāpēc, ka gāja bojā grupas biedrenes, bet varbūt arī tāpēc, ka bija tik smagi un milzīgs diskomforts.
Šobrīd Ilze saka, ka šo braucienu viņa atceras ne ar tām labākajām domām. Viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka gidam un tūroperatoram ir jābūt atbildīgam par ceļojuma plānošanu, par cilvēku informētību. Gidam ir jāinstruē cilvēki, jābrīdina par grūtībām. “Principā es uzskatu, ka šādos braucienos katram dalībniekam vajadzētu apjautāties, kāda viņam ir pieredze. Bet gidei bija pilnīgi vienalga. Mums arī neviens nepateica, ka lejā varēja nopirkt kūjas, ar kurām būtu bijis vieglāk kāpt.” Ilze, piemēram, ir bijusi arī Islandē, ko var nosaukt par pietiekami skarbu valsti, bet nemaz nevarot salīdzināt, kāda tajā ceļojumā esot bijusi gide. “Arī tur mums bija apmēram divas stundas garš gājiens, bet tur nebija nekādu problēmu. Es vēlreiz uzsveru – ceļojumu gatavo gids!”

Pašam sevi jāsargā
Pirms došanās ceļojumā Ilze iesaka noteikti mēģināt uzzināt visu par gidu, viņa pieredzi un specifiku. Viņi par šī ceļojuma gidi diemžēl uzzinājuši pēdējā brīdī. Ir arī jāmēģina noskaidrot visu pieejamo informāciju dažādos kanālos (lasīt atsauksmes, arī negatīvās) par konkrēto ceļojumu. Obligāti ir jābūt ceļojuma apdrošināšanai, jo gadīties var visādi. Ir krietni jāizvērtē arī savs fiziskais un veselības stāvoklis. Un viennozīmīgi jāseko līdzi laika apstākļiem. Uz kalniem braukt septembrī labāk nevajag. Ilze arī bilst, ka firmai un gidam arī vajadzētu būt elastīgākiem un pretimnākošākiem – ja jāsaskaras ar neparedzētiem apstākļiem, vajadzētu būt rezerves maršrutam, izvēlei. “Šobrīd esmu sapratusi, ka laikam katrs ceļojums ir ar savu riska devu. Galvenais – ir jāsargā sevi pašam!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Rūgta ceļojuma pieredze

Kategorijas