Mūžs atdots Gulbenei

2016. gada 9. februāris 00:00

2248

Par galveno vērtību uzskata savus četrus bērnus

Gulbenietis Venjamins Aleksandrovs, būdams vecuma pensionārs, joprojām ir jauneklīgi stalts un, kā saka, vēl arvien spēj sacelt vētru ūdensglāzē, kaut 13.augustā svinēs 70. dzimšanas dienu. Taču reti kurš zina, cik patiesībā skaudrs un reizē vitāls ir viņa dzīves gājums.

45 gadu darba stāžs
Viņa šūpulis ir kārts Tilžā, uzaugot piecu bērnu ģimenē, taču lielākā daļa mūža atdota Gulbenei. Pēc iesaukuma armijā un dienesta Aizbaikālā, Čitas apgabalā, Venjamins Gulbenē pabeidza vakarskolu. „Mana klases audzinātāja bija cienījamā Benita Tonne. Manas skolotājas bija Olga Krieva – pasniedza krievu valodu, Biruta Skrīvele – matemātiku, ģeometriju. Izlaidums man bija 1968.gadā,” viņš atceras.
Gulbenē Venjamins ir strādājis dažādus darbus un bijis daudzos amatos, viņam ir 45 gadu darba stāžs. Sācis darba gaitas kā apdrošinātājs, tad sekoja pārtraukums, jo viņš devās virsdienestā armijā un kādu laiku dienēja pat Vācijā. Strādājis arī par direktoru Gulbenes tipogrāfijā, par rajona patērētāju biedrības priekšsēdētāja vietnieku celtniecības jautājumos. Viņa darbavieta bijusi arī autokombinātā. Visbeidzot pildījis būvdarbu vadītāja pienākumus „Latvijas dzelzceļa” struktūrvienībā Gulbenē. Venjaminam ir augstākā izglītība, viņš ir beidzis Celtniecības fakultāti Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Viņš ir bijis projektētājs, būvdarbu vadītājs vai tehniskais uzraugs tādiem Gulbenē nozīmīgiem objektiem kā viesnīca O.Kalpaka ielā, autoostas ēka. Viņa veikums ir arī pēc uzņēmēja Jāņa Troiča pasūtījuma celtā privātmāja, kas atrodas tieši blakus vecajai katoļu baznīcai Gulbenē. Venjamins ir strādājis arī par pasniedzēju mācību centrā „Austrumvidzeme”, kā arī ir veicis dzīvokļu īpašnieku pilnvarotās personas pienākumus divās daudzdzīvokļu mājās. „Strādāt gribu joprojām. Nevaru sevi iedomāties, neko nedarot,” viņš atzīstas.

Ar bērniem laimējas
Apprecējies Venjamins 27 gadu vecumā. Par sievu noskatījis kurzemnieci – skolotāju no Bauskas ar skaisto un neparasto Zilvijas vārdu. Abi esot iepazinušies kādās kāzās, un Venjamins uzreiz sapratis, ka tieši ar šo meiteni vēlas saistīt visu savu dzīvi.
„Starp citu, Bauskā Zilvijas skolnieks bija vēlāk pazīstamais politiķis Atis Slakteris. Savukārt Zilvijas studiju biedrs, kā vēlāk noskaidroju, bija Nikolajs Stepanovs. Gan mana sieva, gan Nikolajs Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā studēja fiziku un matemātiku, lai kļūtu par skolotājiem. Viņš gan laika gaitā kļuva par pašvaldības darbinieku,” stāsta Venjamins. Zilvija kļuva par Gulbenes vidusskolas skolotāju. Abi dzīvesbiedri kļuva par vecākiem četriem bērniem. Venjamins joko, ka viņam nekad nav veicies loterijā, bet ar bērniem gan ir laimējies. Par panākumu atslēgu viņš uzskata audzināšanu ģimenē. „Siksnu neizmantojām. Visas situācijas mēs ar sievu risinājām pārrunu ceļā. Bērni ir bērni. Pietiek niķu. Ar viņiem ir jārunā. Vajadzīgs arī vecāku personīgais piemērs. Mums bija kopības sajūta ģimenē. Visi kopā arī savulaik dārzā ravējām savas bietes, kuras pēc tam nodevām cukura ražošanai, un tā nopelnījām papildu naudu ģimenes budžetam,” saka Venjamins.
Bērni Atis, Māris, Dana un Jana šodien visi dzīvo un strādā Rīgā, visi ir skoloti. Trīs no viņiem pēc izglītības ir juristi. Ģimene otro gadu sēro par Zilvijas – sievas un mātes – zaudējumu pēc pārciestā insulta. Venjamins joprojām nespēj ar to samierināties un sievas pāragrajā aiziešanā mūžībā 67 gadu vecumā vaino ārstu nolaidību. Kopā taču bija izturēts tik daudz pārbaudījumu! Reiz jau Venjamins spēja dzīvesbiedri no slimnieces gultas piecelt un atgriezt dzīvē, kaut viņa faktiski bija zaudējusi dzirdi.

Dienu sāk ar rūdīšanos
Šodien Venjamina mierinājums ir mazbērni Harijs, Anna, Alise, Paula. Drīzumā pasaulē jānāk arī piektajam mazbērnam. Bērni saucot tēti dzīvot uz Rīgu, taču viņš nepiekrīt. Negrib jaukties viņu dzīvē un vēlas būt tuvumā mīļās sievas Zilvijas atdusas vietai Gulbenes vecajā kapsētā. Viņš atzīstas, ka arī mājās joprojām ik solī jūt dzīvesbiedres gara klātbūtni. Tas ļauj izturēt. Būdams atraitnis, viņš neļaujas depresijai. Katru dienu sāk ar rūdīšanos, mazgājoties aukstā ūdenī. Tāpēc Venjamins nezina, ko nozīmē slimot. Viņš nekad nepaliek bez siltām pusdienām, jo arī ģimenē bija pieradis palīdzēt sievai un prata darīt visus mājas darbus, ēdiena gatavošanu ieskaitot. Piemēram, kartupeļu pankūkas Venjamins uzskata par savu firmas ēdienu, ar kuru reizēm mēdz pacienāt arī kādu kaimiņu. „Esmu labs pavārs,” viņš lepojas.
Gadumijā bērni tētim uzdāvinājuši mazlietotu automašīnu “Dacia Logan”, kuru Venjamins mīļi dēvē par Dacīti. “Vecākais dēls Atis dāvanu atveda no Rīgas uz Gulbeni un dāvināja man, teikdams: “Tēti, mēs negribam tevi zaudēt.”,” stāsta Venjamins. Acīmredzot bērniem licies, ka tēva līdzšinējā automašīna “Audi 8”, kurā viņš braucis astoņus gadus, vairs nav droša. Bērnu pierunāts, saimnieks to jau ir pārdevis. Par automašīnu “Dacia Logan” Venjamins saka: “Stūre rokās guļ labi, ir ļoti jutīga. Ir droša braukšana. Mans šofera stāžs ir 42 gadi.” Viņš neesot nekāds svētdienas braucējs. Automašīnu lieto katru dienu un uzskata, ka tā ir jādara, jo citādi, kā saka, dzelži sarūsē.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mūžs atdots Gulbenei

Kategorijas