Nams, kas pieredzējis daudz

2016. gada 12. februāris 00:00

4563

Struņķu galā - gan teātris, gan kino, gan groziņvakari

Jaungulbenes pagastā savulaik atradušies vairāki mazciemi ar skanīgiem nosaukumiem - Grīvas, Gulbītis, Kaipi, Obrava, Pauri, Siladzirnavas, Tūjas, Ušuri un Agrumi. Šoreiz devāmies iepazīt Agrumus, kas agrākos laikos dēvēti par Struņķu galu, jo aiz Mierakalna kapsētas atrodas Struņķu sils.
Ēkas, kurā šodien dzīvo Jaungulbenes pagasta pārvaldnieka Aleksandra Vasiļjeva ģimene, mājvārds ir “Struņķi”. Kopsaimniecības laikā tajā atradies kolhoza “Agrumi” kantoris.
“Kad mans vectēvs un vecmamma atgriezās no Sibīrijas, tad te dzīvot viņiem neļāva, jo ēkā bija ierīkots kolhoza kantoris. No mammas stāstītā atceros, ka “Agrumi” bijis maza, bet stabila saimniecība, jo te par priekšsēdētāju tika strādājis arī Pēteris Gabranovs. Sākās kolhozu apvienošana un “Agrumus” pievienoja kolhozam “Blāzma”. Tur, kur mums tagad ir virtuve, bija kabinets zootehniķiem. Vēl vienā istabā sēdēja grāmatvedis un priekšnieks. Viena liela telpa kalpoja kā tautas nams. Atceros, ka tika rādīts kino, istaba bija cilvēku pārpilna. To mēs vēlāk pārdalījām uz pusēm. Bija ierīkota pat neliela skatuve. Pēc kolhozu apvienošanas kantora ēkā atradās ražošanas iecirknis. Vēlāk tika izmitināti viesstrādnieki un lidotāji, jo Jaungulbenes kolhoza sadraudzības partneri bija lidotāju skola. Daudz šis nams ir pieredzējis. P.Gabranova laikā maniem vecvecākiem kantora ēkā ierādīja vienu istabiņu, kur tagad ir virtuve. Kad sāka likvidēt kopsaimniecību, mēs atguvām šo māju,” stāsta “Struņķu” mājas saimniece Velta Vasiļjeva.

Sabrauca pie Kalna skolas
Astoņdesmit septiņus gadus vecā “Druvu” māju saimniece Velta Maltauniece dzimusi un visu mūžu nodzīvojusi tajā Struņķu galā, kas tuvāk Kalna skolai. Viņa savulaik “Agrumu” kolhozā strādājusi par uzskaitvedi. “Mēs tur teātri tikām spēlējuši. Visādus pasākumus rīkojām. Tolaik jau te bija daudz cilvēku visapkārt. Atceros pirmās brīvvalsts laikā Struņķu gala viensētu saimnieku kopīgi rīkotos groziņvakarus, kad akāciju dzīvžoga ieskautajā pagalmā tika dejots un dziedāts. Atceros, man varēja būt seši septiņi gadi. Apkārtējie saimnieki ar zirgiem sabrauca pie Kalna skolas. Katram līdzi bija kāds cienasts, un tad visi kopīgi vakarēja. Man dikti patika šiverēt pie galdiem, īpaši, kad atļāva izkārtot šķīvjus,” stāsta V.Maltauniece.
Kalna skolā laika gaitā atradies veikals, pasta nodaļa un centrāle, vēlāk izmitināti iedzīvotāji. Bet šodien par ēkas nozīmīgumu liecina tikai vējš, kas svilpo pa tukšajām logu ailēm. “Mans tēvs arī mācījās Kalna skolā. Kad sākās manas skolas gaitas, Kalna skola jau bija likvidēta, mācījos Gulbīša skolā,” šodien atceras Velta.
Kalna skola darbojusies no 1884. līdz 1936.gadam. Jaunceļamajai skolai dzimtkungs fon Tranzehe piešķīris aptuveni trīs pūrvietas zemes, ko viņš atpircis no tuvējo “Lembju” un “Kazāku” māju gruntniekiem. Skolā bijusi liela klases telpa, divas guļamtelpas, ēdamistaba, skolēnu virtuve un trīsistabu dzīvoklis skolotājam. 1936.gadā jauna skola ierīkota Gulbītī. Tās bijušas Kalna skolas beigas. Skola likvidēta, tās telpās iekārtota pagasta nespējnieku patversme. Kalna skolā mācījušies arī “Smiltāju” māju saimnieces astoņdesmit piecus gadus vecās Gaidas Rones vecāki.

Kulaku nav, viss - krūmos
Daudziem Struņķu gala saimniekiem jauns dzīves pavērsiens sācies 1949.gadā, jo apzīmējums “kulaks” bijis garants izsūtījumam.
“Mūs izsūtīja no “Smiltājiem”. Māja vēl nebija līdz galam uzbūvēta. Tā arī palika nepabeigta. Mamma, zinādama, ka tiksim izsūtīti, gribēja, lai es un brālis paliktu tepat. Tomēr gribējām būt kopā ar vecākiem. Jau bija sākusies arī zemes dalīšana. Mūs izsūtīja piektdienā, bet jau nākamajā dienā tika dibināts kolhozs. Tā jau bija teikuši, ka vispirms jāatbrīvojas no kulakiem, lai vieglāk varētu nodibināt kolhozus. Vecākiem bija 30 hektāri, bet 15 hektārus noņēma, jo tikām uzskatīti par kulakiem. Nu kādi tur kulaki! Tagad kulaku nav, viss pārvēršas krūmos un purvos. Septiņus gadus nodzīvojām Krievijā,” atceras G.Rone. “Smiltāju” pagalmā par kādreizējo saimnieku godību liecina G.Rones vectēva stādītie ozoli, viņa raktais dīķis un no laukakmeņiem mūrēto saimniecības ēku mūri.
Velta savukārt atceras, ka viņas tēvs esot jautājis, kāpēc tiek izsūtīts. “Izrādījās, ka vecākiem zemes ir par daudz - 101 pūrvieta (1 pūrvieta – 0,37 hektāri). Šī ēka, kurā tagad dzīvojam, tika uzcelta uz mana tēva māju pamatiem. Agrāk te bija guļbaļķu ēka. Tajā esmu dzimusi. Kamēr bijām izsūtījumā, guļbaļķu ēku nojauca, bet baļķus kolhozs pārdeva Jaungulbenes pienotavai kā malku. Agrāk te visapkārt bija daudz viensētu. Manam tēvam bija 44 hektāri zemes. Bija govis, aitas, cūkas, zirgi. Tepat netālu, pašā ceļa malā, atradās pienotava. Mans tēvs no savas zemes atvēlēja nelielu gabalu zemes tās celtniecībai,” stāsta V.Maltauniece.

Agrumos nākotni nesaredz
Šodien Struņķu galā atbrauc tikai autoveikals. “Agrāk, kad es vēl biju maza meitene, aiz kapiem bija maza koka mājiņa, kur bija ierīkots veikals. Kolhoza laikā veikals atradās Kalna skolā. Tagad reizi nedēļā atbrauc autoveikals, bet mums visu atved bērni,” piebilst Velta. “Te jau cilvēks vairs cilvēku neredz. Labi, ka pāri ceļam aiz krūmiem vēl ir kāda māja. Vismaz kaut kāda dzīvība,” piebilst arī G.Rone. Viņa tāpat kā Velta un vēl arī Aina Vītola ir vecākās Struņķu gala iedzīvotājas. ”Jauniem cilvēkiem Agrumos diemžēl nākotnes nav. Ne te darba, ne izklaižu. Bērni projām pilsētās, mājas brūk.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nams, kas pieredzējis daudz

Kategorijas