Darbs man dzīvē kaulus nav lauzis

2016. gada 12. februāris 00:00

2236

Lejasciemiete Elza Krieva martā svinēs savu 100 gadu jubileju

Lejasciema pagasta “Andriņos” 26.martā simto dzimšanas dienu savu mīļo un tuvo cilvēku lokā svinēs Elza Krieva. Ar apbrīnojamu atmiņu un dzīvesprieku apveltītā sirmgalve dalījās gaužām vienkāršā ilga mūža receptē. “Vajag daudz strādāt, ēst visu, ko sirds kāro, nenaidoties, nesūdzēties par sīkumiem un par visām varītēm nedzīties pēc bagātības.”
“Spēka jau paliek mazāk. Reizēm aizmirstas labi zināmi vārdi, tad pati uz sevis dusmojos. Tagad dzīvoju savu tuvinieku mīlestībā. Ja neticētu Dievam, tad arī droši vien tik ilgi nenodzīvotu, bet tas man dod spēku. Esmu dzimusi Lizuma pagasta Velēnā, bet tad, kad man bijuši seši mēneši, vecāki no turienes pārcēlušies uz Lejasciema pagastu. Ģimenē izaugām divas meitas. Māsa par mani bija vienpadsmit gadus vecāka. Viņai bija 83 gadi, kad nomira, bet man jau tuvu simtam. Tad nu iznāk, ka esmu viņu pārdzīvojusi,” smejas Elza, kura savas cienījamās vecumdienas vada kopā ar meitu Viju un mazdēlu Dzintaru ”Andriņos”. Māju mazdēls savulaik atpircis no kaimiņa.

Ar ārstiem neesmu draugos
“Mācījos Mālu skolā trīs klases. Rakstīt, lasīt un rēķināt iemācījos. Tik, cik vēlāk smagajā darba dzīvē vajadzēja, tik visu zināju. Man, jau mazai esot, māte iedeva groziņu un sūtīja teliņam zāli saplūkt. No darba es nebijos, jo man vecāki vienmēr atgādināja, ka darbs kaulus nelauž. Tas cilvēku padara tikai stiprāku. Viegla bērnība man nebija, jo dzīvojām pie saimnieka, bet vecāki vienmēr gādāja, lai mums ar māsu tiktu labākais. Tur putra, tur maize, tur kaut kāds pavalgs. Māte izcepa maizīti, bet pati to gandrīz neēda, lai pārējiem tās pietiktu,” atceras Elza.
Pēc skolas, kad viņa paaugusies, pa meža pļavām nācies ganīt saimnieku govis, jo vecākā māsa bijusi kalpone. Vecāki sākuši rentēt zemi. Divus gadus ģimene mitinājusies mazā mājiņā. “Tad jau mums pašiem bija trīs gotiņas. Saslima mamma. Vai tad jūs domājat, ka tajos laikos cilvēkiem dažādas kaites nepiemetās? Viņa bija jāved uz slimnīcu, tāpēc, lai būtu nauda, nācās pārdot govi. Mamma atlaba un ilgi nodzīvoja. Es arī neesmu draugos ar ārstiem. Reiz samisējās. Nokritu un sasitu kāju. Ārste brīnījās, ka man slimnieka karte ir pavisam plāna, citiem esot lielum lielie sējumi. Uz “Andriņiem” man ārsts ir atvests tikai divas reizes. Tik jau vien man tagad tās zāles kā nerviem, jo reizēm uznāk tāds nesaprotams nervozums, sirds pilienus iedzeru. Tablete no rīta, bet pilieni vakarā. Meita vitamīnus arī salūko. Agrāk jau biju diezgan manīga, bet tagad dzīvoju pa istabu. Nevar jau krist, cik tad ilgi tā galva tad izturēs? Nezinu, kas mani tagad tik līku ir saliecis. Nemaz tāda nebiju,” Elza mazliet piktojas.

Govij piens uz mēles
1940.gada vasarā viņa izgājusi par sievu pie Augusta. “Noskatīju puisi, kas visiem vējiem līdzi neskrien. Laulājāmies tepat Lejasciemā. Trīs meitas izaudzinājām. Jaunākajai meitai Ventai, kas dzīvo Alūksnē, - jau septiņdesmit gadi. Meita Vēsma dzīvo Jelgavā. Abi ar Augustu meitas kopš mazām dienām radinājām pie darba,” stāsta Elza. Astoņpadsmit gadus viņa “Andriņos” kopusi kolhoza lopus. Ar rokām divreiz dienā slaukusi desmit govis. “Agrāk, kur bija lielāka kūts, kolhozs lika savus lopus. Toreiz govīm zāli man pašai vajadzēja ar rokas izkapti sapļaut. Sakrāvu zāli zirga pajūgā un braucu uz māju. Bija zeme un pašiem bija jāizaudzē lopiem saknes. Tās vajadzēja pašiem arī izravēt. Man govis labi deva pienu. Tajā nav nekāda noslēpuma, tikai jāpatur prātā, ka lopam piens ir uz mēles.” Kad lopkopēji braukuši ekskursijās, Elza arī mājās nepalikusi. Ar fermas darbiem galā tikušas meitas. “Tagad visur runā, ka bērni jāsargā no lopiem, ka govs var ar asti iesist vai iebadīt. Es to neskatījos, jo bērni zināja, ka govij pie ragiem un zem kājām nav jālien. Vienreiz vajadzēja sabārt un visa gudrība rokā. Ja es savus bērnus būtu tā lutinājusi, kā vecāki šodien lutina, tad jau nekas nebūtu iznācis. Visa dzīve man pa šo pagalmu pagājusi. Par labu darbu pat Darba Sarkanā Karoga ordeni valdība piešķīra, bet tas jau tagad atrodas Lejasciema vidusskolā. Vajagot, ko parādīt bērniem,” saka Elza.

Visi cilvēki grib būt gudri
Viņa katru dienu klausās radio un noskatās kārtējo seriāla “Mīlas viesulis” sēriju. “Nu jau vai desmit gadus to skatos. Laikam jau beidzot atklāsies tie briesmīgie meli. Vakaros raida deviņdesmito gadu raidlugas, kurās darbojas visi vecie aktieri. Man patīk viņu izteiksme, prasme skaisti runāt. Esmu sajūsmā par Elzu Radziņu, Veru Singajevsku un citiem. Kad raida par bandītiem, tad gan, rauj viņus vilks, izslēdzu radio un guļu nost. Brīnos, cik šodien visi cilvēki grib būt paši gudrākie. Tomēr kādam jau vajag vismaz izlikties, ka viņš nav tik gudrs, tad nebūs plēšanās. Es dzīvē nelēcu nevienam acīs. Reta bija tā reize, kad cēlu kaut ko pretim. Ja nu īsti nepatiesību runāja. Ne ar vienu neesmu gājusi strīdēties,” atzīst sirmgalve, kuras mīlestība visu garo mūžu ir bijušas puķes. Vēl pavisam nesen viņa pati tās pārstādījusi. “Es vēl pagājušajā vasarā būtu mēģinājusi puķes stādīt, bet nelija lietus, zeme cieta, man pašai nebija spēka dabūt slapjuma. Tā tak nevar, izrakt sausu puķi, ielikt sausā zemē un vēl saukt kādu, lai nes ūdeni un aplej manas puķes,” Elza grib būt lepna savā varēšanā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Darbs man dzīvē kaulus nav lauzis

Kategorijas