Novadi satiekas tautiskajos brunčos

2016. gada 16. februāris 00:00

832

Ierosme darināt savu tautastērpu sevi ir attaisnojusi

Tautas lietišķās mākslas studijā “Sagša” jau otro sezonu norit darbs pie tautastērpu izgatavošanas. Pēc studijas aicinājuma 2014.gada rudenī izveidojās interesentu grupa un sākās darbs. Tam pieteicās četrpadsmit interesentes. Pa šo laiku ir noausti tautiskie brunči. Turpinās darbs pie jostu aušanas, zeķu adīšanas, blūžu izšūšanas un villaiņu aušanas.

Greznosies savā jubilejā
Dace Paidere ir starp tām čaklajām sievietēm, kura apņēmusies pati savām rokām darināt tautastērpu. Viņa smejas, ka tas esot tuvākās piecgades uzdevums. Šobrīd Dace ir noaudusi Latgales tautiskos brunčus. Tas viņai prasījis divus mēnešus, jo aušanas iemaņas nācies apgūt absolūti no nulles. “Pirmo reizi dzīvē sēdēju stellēs. Sākumā visvairāk baidījos no tā, ka saivu varētu raidīt tālāk, nekā vajadzīgs. Tik viegla un jutīga ir tās slīdēšana. Bet nekas, iemanījos. Arī rokas paklausīja,” saka tautastērpa darinātāja, kuru šim darbam pamudinājusi draudzene Sarmīte Zvirgzdiņa. Pirms izšķirties par labu savam tautastērpam, Dace ilgi šo lēmumu pārdomājusi.
“Latgales tautiskos brunčus izvēlējos tāpēc, ka 75 procenti manī ir latgalietes gēni. Būtībā man latgaliešu daba ir samērā tuva. Biju aizbraukusi uz Rugājiem, lai klātienē apskatītos, kādi ir tautiskie brunči. Vislabāk jau man būtu paticis darināt Latgales balto tautastērpu, bet domāju, ka to gadu ir tā kā par daudz. Šonedēļ atkal braukšu uz Rugāju pagastu, kur notiks pasākums, kurā tiks runāts tieši par latgaļu tautastērpiem, par to, cik tie vēsturiski ir bijuši dažādi. Es audu brunčus, kas atbilst deviņpadsmitajam gadsimtam. Nav jau tā, ka ir redzams pilns noteiktā laika perioda tautastērpa komplekts. Brunči jau ir tikai viena lieta. Vēl ir vajadzīga villaine, josta, blūze vai krekls. Ir jāpadomā arī par galvassegu un zeķēm. Katra detaļa ir jāpiemeklē, jāizdomā, lai tā atbilstu noteiktajam laika periodam un tērps būtu maksimāli autentisks. Tas kopumā ir liels darbs,” secina Dace. Viņa atzīst, ka arī brunču darināšana nav nākusi viegli, tomēr ir enerģijas un apņēmības pilna ķerties pie villaines aušanas, jo tā ir ne tikai jānoauž, bet arī jāizšuj. Dace joko, ka, iesaistoties rokdarbnieču pulkā, vīram gan atliekot mazāk laika, jo Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” stellēs varējusi sēsties tikai pēc darba pa vakariem.
Dace ir pārliecināta, ka tautastērps nebūs domāts tikai skapī turēšanai un pašas priekam. “Kad viss būs gatavs, ar to varēšu greznoties Līgosvētkos. Mums ir skaisti arī Bānīša svētki. Arī tos var apmeklēt tautastērpā. To labprāt uzvilkšu arī savā piecdesmit gadu jubilejā,” prāto Dace.

Kādreiz uzdāvinās meitai
Gulbeniete Aija Miķelsone apņēmusies darināt Seces tautastērpu. Jau ir noausti brunči un josta, kā arī no linu diegiem noadītas mežģīņu zeķes. “Diemžēl man nav liela saistība vai radniecība ar Seci. Meita dejoja jauniešu deju kopā “Sauleszaķis”. Dejotājiem ir Seces tautastērps. Es vienmēr ar skaudību skatījos uz šo tērpu, tāpēc man radās tālejošs plāns, ka tagad darināšu tautastērpu pati sev, lai pēc gadiem to uzdāvinātu meitai. Mani piesaistīja Seces tautastērpa vizuālais izskats. Godīgi sakot, man negāja viegli ne ar tautisko jostu, ne arī ar blūzi. Izrādījās, ka mums nemaz nav īstā Seces jostas raksta. Tāpēc zvanīju pazīstamai kolēģei, kura strādā Aknīstē. Viņa jostas rakstu bija sameklējusi, ņemot talkā pazīstamas audējas. Jostas raksts izrādījās diezgan piņķerīgs, tāpēc aužot nācās krietni nopūlēties. Šobrīd man ir problēma ar blūzi. Jaunavām blūzes bija krāšņas, izšūtas ar sarkaniem diegiem, bet man tik košu negribējās. Pagājušajā nedēļā atsūtīja tālruņa numuru, lai es varētu sazināties ar sievieti, kura darina Seces tautastērpu. Tagad gaidu, kad šī sieviete man atsūtīs pareizos blūzes rakstus un citus ieteikumus,” stāsta Aija. Viņa uzskata, ka autentiska tautastērpa darināšana ir ne tikai praktisks un darbietilpīgs, bet arī izzinošs process. Drīzumā Aija atkal sēdīsies stellēs, lai austu villaini. “Pirmo reizi pati noadīju linu zeķes mežģīņu rakstā. To adīšana nebija viegla, bet gribēju sevi pārvarēt, jo pirkt zeķes veikalā es uzskatīju zem sava goda,” piebilst Aija.

Liek aizmirst ikdienas darbu
Sarmīte Zvirgzdiņa izvēlējusies darināt Zemgales tautastērpu. Pirmo reizi “Sagšā” austi Zemgales galdainie brunči. “Ja cilvēks kaut ko vēlas, tad viss notiek. Laikrakstā “Dzirkstele” izlasīju, ka ir projekts, kurā iesaistoties var darināt tautastērpu. Man patīk tautastērpi. Izšķīros par labu dzimtās puses tautastērpam. Šobrīd strādāju pie blūzes izšūšanas. Sen neko tādu neesmu darījusi. Arī izšuvuma raksti ir sarežģīti. Īsti tos vēl neesmu apguvusi. Tagad mani māca Maiga Dolgā. Lielos vilcienos viss it kā ir, bet vēl ir daudz darāmā, jo jātiek galā ar sīkām detaļām. Tautiskajiem brunčiem noaudu 4,3 metrus, jo zemgalieši jau esot bagāti ļaudis!” Arī Sarmīte nedomā pašas rokām darināto tautastērpu turēt tikai skapī, bet gan ar to greznoties dažādos svētkos līdzīgi kā draudzene Dace. “Man šķiet, ka cilvēki arvien vairāk vēlas izgatavot sev tautastērpu. “Sagšā” vakaros valda liela rosība. Pirmo reizi kaut ko tādu darīju savā dzīvē. Pārliecinājos, ka pati aušana nav nekas sarežģīts. Man patīk, ka tur valda cita realitāte, ka studijā varu aizmirst par savu grāmatvedes darbu un nomierināt nervus,” piebilst Sarmīte.

Top krāšņi un daudzveidīgi tērpi
“Ir dalībnieces, kuras vairāk strādā mājās, tāpēc viņas nāk uz studiju, lai konsultētos, kā pareizi nokomplektēt tērpu. Brunču aušana ir tikai viena trešdaļa no visa kopuma. Rudenī, kad ņēmām nost audeklus un sanācām visas kopā, teicu, ka dalībnieces pat īsti neapzinās, ko nozīmē izgatavot, piemēram, Zemgales vai Austrumvidzemes tautastērpu. Darbs saistās arī ar grezniem izšuvumiem kreklos un villainēs, tāpēc darbs vēl nav pat pāri pusei. Tas norit dažādi. Atbilstoši katras dalībnieces iespējām, brīvajam laikam un vēl citiem apstākļiem. Galvenais, ka viss pamazām virzās uz priekšu. Patīkami, ka top daudzveidīgi un krāšņi dažādu novadu tautastērpi. Mācījāmies darināt Zemgales tautas tērpu, jo nekad nebijām audušas ne Zemgalei raksturīgos galdainos brunčus, ne arī īsti pētījušas Zemgales tautastērpus,” stāsta Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” vadītāja Biruta Akmentiņa.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Novadi satiekas tautiskajos brunčos

Kategorijas