Par to pašu

2016. gada 16. februāris 00:00

(Turpinās no 9.februāra, nobeigums)

Elmāra stāstu par šiem ar Egitu kopā nodzīvotajiem gadiem īpaši nemeklēju. Tas pie manis atnāca pats, tikai – pāris gadu desmitus vēlāk. Pārsāpēts un ar brieduma gadu pieredzi apsvērts. Tolaik es jau zināju, ka Egita ir tikusi pāri jūtu krīzei un izveidojusi jaunas attiecības, zināju, ka viņa ar bijušo vīru palaikam satiekas, jo Agris taču ir abu dēls.
Nojautu, ka arī Elmāram šie gadi nav bijuši viegli. No savulaik retajām tikšanās reizēm, kā arī no Egitas stāstītā sen biju sapratusi, ka viņam trūkst stingra rakstura, kas daudzās situācijās vēl joprojām traucē pareizā lēmuma pieņemšanu. Dzīve kopā ar vecākiem pa šiem gadiem viņu bija ievīstījusi mīkstā un ērtā kūniņā, no kura uz apkārtējo dzīvi varēja raudzīties bezrūpīgā un apcerīgā mierā.

Elmārs
Egita bija manas dzīves sieviete. To sapratu jau no pirmā acumirkļa, kad, sēžot blakus autobusā, no somām izņēmām vienādas grāmatas – Zigmunda Skujiņa “Jauna cilvēka memuāri”. Saskatījāmies, sasmaidījāmies un – iegrimām grāmatās. Katrs savā.
Saruna aizsākās krietni vēlāk, un tad atklājās, ka mums ir ļoti līdzīga gaume – patīk vienas un tās pašas filmas, dziesmas, ēdieni. Patīk staigāt zem lietussarga un klausīties, kā no kokiem krīt lapas. Ak, jaunības laika skaistā romantika!
Laikam jau tā bija mīlestība no pirmās grāmatas, lai neteiktu – no pirmā acumirkļa. Jau pēc pāris mēnešiem abi sapratām, ka lieliski saderam kopā. Mums vienmēr bija par ko runāt un nekad nebija garlaicīgi.
Arī mani vecāki visai drīz sāka runāt par precēšanos. Viņiem Egita patika – izglītota, sabiedriska un simpātiska, turklāt mana mamma viņu ātri pārliecināja, ka par mājvietu nav jāuztraucas – kādu laiku sadzīvosim visi kopā. Tā būs pat ērtāk. Kamēr jauni, vēl vajagot pavaļoties un baudīt dzīvi.
Man iebildumu nebija. Tās tomēr bija manas mājas, tām jutos piederīgs jau kopš bērnības, tāpēc vēl viena cilvēka klātbūtne divistabu dzīvoklī nešķita apgrūtinoša. Es redzēju, ka Egita labi saprotas ar maniem vecākiem, turklāt mana mamma viņu ļoti lutināja – neko neļāva darīt, visu gribēja paveikt pati. Varbūt tas tāpēc, ka mamma savulaik manā vietā piedzimstot bija gaidījusi meitu?
Pirmajos mēnešos pēc kāzām visi sadzīvojām lieliski – laipni, smaidīgi, bez asumiem un aizvainojumiem. Egita viegli iekļāvās mūsu ierastajā dzīvē – piesardzīgi vēroja un jautāja, reizēm piedāvājās palīdzēt. Labprāt uzklausīja mammas stāstus. Dzīve šķita tik pareiza un mierpilna.
Tad izrādījās, ka Egita ilgi neprot tā mierīgi pļāpājot nosēdēt. Te viņai kaut ko istabā sagribējās piekārtot, te - vannas istabā pašļakstināties. Un tad vēl virtuvē! It kā jau pašā sākumā nesaprastu, ka tā ir mammas neaizskaramā teritorija! Es gan vairākas reizes centos viņai ieskaidrot, ka tur nekas nav darāms, lai sēž istabā un mierīgi skatās televizoru, bet – nē! Pēc pāris dienām atkal redzu – sapūtusies, jo mamma viņu no virtuves izdzinusi.
Centos sievai ieskaidrot, ka mammai ir tuvi savi ierastie darbi, citiem viņa tos neuzticēs, jo zina, ka padarīs labāk, tas ir – pa savam. Centos viņu atrunāt no nemitīgās tieksmes kaut ko palīdzēt, jo zināju, ka mamma tāpat to visu pārtaisīs. Tā pie mums no laika galā iegājies. Mēs ar tēvu to labi zinām viņas ieradumus, un tagad ir laiks šo kārtību pieņemt arī Egitai.
„Bet es tikai gribēju palīdzēt!” viņa taisnojās ik reizes, kad mana mamma, vakarā atnākusi no darba, Egitu izstūma no virtuves un nosēdināja uz dīvāna.
Atceros kādu vakaru, kad, vēlu atgriezies no komandējuma, atradu abas - katru savā istabā – aiz aizvērtām durvīm.
Vispirms jautāju Egitai – kas noticis?
„Es vairs neprotu veļu gludināt! Divdesmit gadus mācēju, vairs nemāku!” viņa šņukstēja.
Centos sievu mierināt, ka tie ir tikai sīkumi, un nevajag tiem pievērst tik lielu uzmanību, turklāt – kā tad paliek ar norunu nejaukties mammas dzīvē?
„Bet kur tad ir mūsu dzīve? Kurā istabas stūrī?” viņa jautāja, asaras slaucīdama.
„Tā jau ir mūsu dzīve! Vai tad tev te slikti?” izbrīnīts jautāju.
Kad sievas asaras bija pierimušas, pavēru mammas istabas durvis.
„Kas jums te atkal noticis?”
„Nekas, viss ir kārtībā,” mamma īsi atbildēja, sparīgi pārlocīdama izgludināto drēbju kaudzi. Viņas tonī saklausīju to labi zināmo, arvien biežāk dzirdamo noti – „labi, labi, jūs vēl redzēsiet; te nevienam nav manis žēl”.
Norādīju uz izgludinātajām drēbēm: „Un ko tu te dari?”
„Kurš tad tā drēbes loka!” mamma iesaucās. „Viss sabojāts! Viss šķērsām! Kurš tad tā dara! Vajag šitā.. Šitā... Un šitā!”
Viņas rokas tikmēr atlocīja un aizlocīja, pārlocīja un nolocīja, turklāt tik uzsvērti rūpīgi, it kā no tā būtu atkarīga visa viņas dzīve. Es piegāju, lai viņu apskautu, bet mamma dusmīgi atgrūda manu roku.
„Ej, mierini savu sievu, viņai tevi vairāk vajag,” mammas balsī atkal ieskanējās „ te nevienam nav manis žēl...” tonis.
Es, kā ierasts, paklausīju - pagriezos un aizgāju.
Tikai krietni vēlāk apjautu, ka, iespējams, tieši šajā vakarā iestājās pagrieziena punkts mūsu visu attiecībās, no kura vairs nebija atpakaļ ceļa. Tagad teiktu, ka tā bija spilgta mammas greizsirdības izpausme.
Tolaik nodomāju: „Nez ko tā Egita mammai tādu pateikusi...” - un attiecīgi par to arī pajautāju sievai, izsaukdams jaunus asaru plūdus.
„Es taču tikai izmazgātās drēbes izgludināju! Tu arī domā, ka es pat to neprotu izdarīt?” viņa nervozi izsaucās.
Apsēdos sievai blakus un apskāvu viņas plecus: „Ja jau tu tik ļoti gribi gludināt, tev vienmēr ir manas un tavas drēbes – tām nav būtiski, kā salocītas.”
Egita iekļāvās manā azotē, un es jutu, kā viņa pamazām nomierinās.
„Tev nešķiet, ka mums beidzot vajadzētu sākt dzīvot savu dzīvi?” viņa klusiņām jautāja. „Noīrēsim kādu istabu, kurā es tev gatavošu pusdienas, mazgāšu un gludināšu veļu, un nejutīšos kā pēdējā muļķe.”
Es tobrīd nezināju, ko sievai atbildēt, jo reiz jau mammai par atsevišķu dzīvošanu biju ieminējies. Toreiz viņa nevarīgi (iespējams – tēloti) saļima krēslā: „Nē, nē! To nu gan nevajag! Kā nu mēs te, divi vecīši, vieni paliksim! Tev manis nemaz nav žēl?”
Tāpēc es tikai apskāvu Egitas plecus un noteicu:
„Es par to padomāšu. Bet tagad nomierinies un paskaties televizoru, mamma pati tiks galā...”
Pēc šī gadījuma aizvien biežāk pamanīju situācijas, kuras man lika meklēt vidusceļu attiecībās starp mammu un sievu. Mamma it kā ignorēja Egitu (gan jau tikai, lai parādītu – es taču viņu neaiztieku), bet pret mani sāka izturēties pārspīlēti uzmanīgi, it kā cenšoties sniegt paraugmīlestības stundas. Tas, protams, neērti lika justies Egitai. Es to visu redzēju, tomēr – nespēju aizrādīt mammai. Viņa taču mana radītāja. Gan jau izlīdzināsies arī šī situācija.
Egita nesūdzējās un neizrādīja savus pārdzīvojumus, tomēr es bieži manīju viņas nomākto vai nervozo garastāvokli. Vienīgais, ko es šajā situācijā pratu, – aicināt Egitu iet pastaigāties.
Kad piedzima dēls, dzīve it kā izmainījās uz labo pusi, jeb – varbūt man tikai tā izlikās? Vismaz tolaik tā gribējās domāt…
Manai mammai, protams, arī gribējās mazbērnu paucināt, palutināt un, protams, – palaikam Egitai demonstrēt, kā viss pareizi darāms: kā tinami un mazgājami autiņi, kā pudeles un knupīši, kā gatavojamas tējas un putras, un vēlreiz, un pēc tam vēlreiz tas viss no gala...
No vienas puses – labi, ka blakus ir gudrs padomdevējs, bet – visam jau ir savs mērs. Reiz atļāvos mammu it kā pa jokam izstumt uz virtuvi, jo mazulis laidās miegā, bet viņai gribējās gari izrunāties par kumelīšu tēju, neskatoties uz to, ka šo mācībstundu mēs jau sen bijām apguvuši. Mamma apvainojās un atkal laida darbā savus ieročus – balss toni „te nevienam nav manis žēl...”, Egitas ignorēšanu un paraugstundas mīlestībā uz manas ādas.
„Tev vēl joprojām nešķiet, ka mums vajadzētu sākt dzīvot savu dzīvi?” sieva jautāja.
Arī šoreiz es neatbildēju, jo nevēlējos nu jau kuru reizi redzēt māti tēloti saļimstam krēslā: „Nē, nē! To nu gan ne! Tev manis nemaz nav žēl?” Šo manevru viņa veiksmīgi pielietoja ik reizi, kad ieminējos par atsevišķu dzīvošanu.
Bet laikam jau vajadzēja. Vajadzēja celties un iet, lai dzīvotu un glābtu savu dzīvi. Tad tas vēl bija iespējams, bet - man tik ļoti negribējās sarūgtināt mammu!
Vēl bija jāpaiet gadam, līdz es sajutu, ka Egita zināmā mērā seko manas mammas paraugam un – sāk ignorēt mani. Kļūst atturīgāka, tālāka arvien vairāk laika pavada kopā ar dēlu un ārpus mājas.
Tikai tad es beidzot sasparojos un atradu labu dzīvokli, tomēr – mūsu jūtām jau bija iestājies noilguma termiņš... Egita sāka atrauties no maniem pieskārieniem.
Sākumā iedomājos, ka viņai uzradies mīļākais, sāku sievu izsekot, bet neko tādu nemanīju. Ņēmos izsekot vēl rūpīgāk, neiztikām bez scēnām… Jutu, ka mana greizsirdība tikai pieaug. Kauns to atcerēties. Tagad teiktu – tās drīzāk bija bailes par to, ka mans privātīpašums tūlīt var izslīdēt no manām rokām.
Es arī tad vēl centos ko mainīt. Gan pa labam, gan ar pierunāšanu un izmisīgu piespiešanu, bet...
Jā, laikam tas viss nāca par vēlu. Ne velti radies teiciens – „ja būs gājējs, tad aizies”. Pēc četru gadu kopdzīves Egita paņēma mazo Agrīti pie rokas un aizgāja uz īrētu dzīvokli.
Man negribas par to runāt, tas ir sāpīgi… Mamma pārmeta man, es viņai, mēs abi Egitai... Tas bija tolaik.
Tagad es nemeklēju vainīgo. Es negribu vainot Egitu, tomēr arī pats nevēlos uzņemties atbildību par notikušo. Viena pagale taču nedegot – ērts teiciens, vai ne? Toties viena karote darvas spēj sabojāt veselu mucu medus...
Māte? Viņa dzīvoja tā, kā prata. Kā uzskatīja par pareizu darām. Un kurš gan vainīgs, ja viņa neprata uz visu notiekošo palūkoties no malas? Varbūt man tagad vainot viņas vecākus? Es pilnīgi noteikti zinu, ka viņa negribēja neko sliktu! Viņa tikai mīlēja tā, kā prata. Varbūt mani vairāk par citiem, bet – es taču esmu viņas dēls.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par to pašu

Kategorijas