Ģimeni vieno medību tradīcijas

2016. gada 19. februāris 00:00

2658

Runājot par medībām, Ditai Žviriņai sāk mirdzēt acis

Dita Žviriņa pārstāv divus mednieku kolektīvus. Viņa dodas medīt kopā ar mednieku kluba “Lejasciems” un Anda Žviriņa individuālā medību iecirkņa jeb, kā mednieki paši to sauc, mednieku kolektīva “Ozolkalns” medniekiem.
“Mans pirmais medījums bija aļņu teļš, pēc tam nomedīju arī meža cūku. Šajā sezonā gan man nav paveicies nomedīt ko lielāku par meža pīli. Tiesa, nav arī bijis laika aizbraukt uz šautuvi pašaut, lai rezultāti būtu labāki.” Dita uzskata, ka medniekiem noteikti ir jābrauc uz šautuvi un jātrenējas. “Man varbūt pat ir jātrenējas nedaudz vairāk, jo bisi noturēt man nav nemaz tik viegli. Ar ieroci palaikam ir jādarbojas, lai mežā justos droši, lai būtu pārliecināts par sevi. Pati, neesot pārliecināta, nešauju. Varbūt citi mednieki man pārmet, ka es kādreiz palaižu garām kādu dzīvnieku, bet es tomēr ļoti pievēršu uzmanību drošības noteikumiem un leņķiem. Labāk vienreiz saņemt pārmetumus no medniekiem, nekā pēc tam visu mūžu dzīvot ar vainas apziņu, ka esmu pieļāvusi milzīgu kļūdu. Un drošības noteikumi ir jāievēro un ļoti uzmanīgi jārīkojas ar ieroci, jo tā nav nekāda spēļmantiņa,” uzsver medniece. Medību zināšanas Dita lielākoties apgūst no tēta. “Tētim pa šiem gadiem ir sakrājusies milzīga pieredze. Viņš turklāt ir ieguvis arī šaušanas trenera izglītību un ļoti labi pārzina šo jomu, izprot ieročus. No tēta esmu iemācījusies arī, kā nodīrāt dzīvniekus. Viņš man nodod savas zināšanas.” Runājot par trofejām, Dita atzīst, ka viņai ļoti gribas nomedīt staltbriežu bulli ar skaistiem ragiem, jo tas ir grandiozs un graciozs dzīvnieks. Pagājušajā vasarā medību dieviete Diāna Ditai nebija labvēlīga un šo trofeju viņai vēl neizdevās iegūt, tādēļ kopā ar tēti pie tā tiks mēģināts piestrādāt nākamajā vasarā.

Savu viedokli neuzspiež
Daudziem cilvēkiem pret medībām ir negatīva attieksme, viņi uzskata, ka medības ir nežēlīgas. Dita atzīst, ka viņai bieži vien nākas saskarties ar šādiem viedokļiem. “Kad pirmos gadus sāku iet medībās, es ar putām uz lūpām cīnījos par savu patiesību, bet pēc kādiem pāris gadiem sapratu, ka tas nav tā vērts. Esmu sapratusi, ka varu izstāstīt savu viedokli (mana draudzene pat saka, ka man sāk mirdzēt acis, kad es stāstu par medībām), bet, iespējams, cilvēki, kam to stāstu, stāv ļoti tālu no medībām. Man šķiet, ka daudziem cilvēkiem, kas izauguši pilsētas mūros, pat vienkāršas lietas šķiet neizprotamas, kaut vai, piemēram, ka vistai ir aste, jo veikalā nopirktajai vistai astes nav. Viņi nav saskārušies ar konkrētām lietām, viņi to nezina, un tā veidojas viņu uzskati, kas bieži vien, šķiet, ir idealizēti. Man savukārt tā ir dzīve,” saka Dita. “Man nav jēgas cīnīties un stāstīt, ka zvēru populācija ir jāregulē, ka plēsēju ir par daudz. Ja šos cilvēkus noliktu, piemēram, lauksaimnieka vietā, kuram meža cūkas būtu nopostījušas vairākus hektārus vai arī vilki nokoduši aitu baru, tad varbūt viņu viedoklis mainītos. Kamēr cilvēks pats ar to nesaskaras, viņš to neizprot. Tāpēc šobrīd vienkārši izstāstu savu viedokli un ļauju, lai pārējie paši izlemj - pieņemt vai nepieņemt to.”

Adrenalīns un azarts
Dita stāsta, ka savulaik skolas laikā viņa darbojās jaunsardzē. “Pa šiem gadiem jaunsardzē mēs daudz ko piedzīvojām, bet nevienā mirklī es neizjutu tādu adrenalīnu kā medībās. Medībās ne mirkli nevar atslābināties, visu laiku ir simtprocentīgi jākoncentrējas, jāskatās, jāklausās. Tu nostājies uz masta, pielādē ieroci, stāvi un dzirdi – kaut kas noskan, mazliet piepacel ieroci un klausies, pēc brīža atkal kaut kas noskan, un tad jau skaties un gaidi momentu – varēsi šaut vai nevarēsi un kas tas būs par dzīvnieku. Šķiet, ka viss ķermenis tajā brīdī sāk trīcēt, bet sevi ir jāpārvar. Adrenalīns tajā mirklī uzkāpj ļoti augstu. Ja dzīvnieku izdodas nomedīt, ir prieks, ka viss ir izdarīts pareizi,” stāsta Dita. “Azarts, adrenalīns, tas ir tas, kas mani saista. Atnākot no medībām, es esmu nogurusi, bet tas ir patīkams nogurums. Esmu pavadījusi dienu mežā, svaigā gaisā, esmu atpūtusies un arī guvusi adrenalīna devu veselai nedēļai.” Dita atzīst, ka, neaizejot kādu nedēļu vai divas medībās, viņu pārņem dīvaina sajūta. “Un šīs visas medību tradīcijas, joki, humors, mednieku attieksme citam pret citu. Šī atmosfēra ir lieliska. Man šķiet, ka bez tā visa nevarētu iztikt.”
Dodoties medībās, Dita bieži vien ņem līdzi arī fotoaparātu. “Esmu ļoti daudz fotografējusi tēti un citus medniekus medībās, fotografēju gan pašu medību procesu, gan arī mednieku trofejas. Daudz bilžu man ir no pīļu medībām, jo šī ir tradīcija, ko ģimenē ir iedibinājis vectēvs. Protams, manā fotoarhīvā ir arī dzīvnieku fotogrāfijas. Vasarā, dodoties gaides medībās, dzīvniekus sanāk fotografēt biežāk, taču nereti dzīvnieki tiek fotografēti arī vienkārši tāpat, piemēram, braucot un ieraugot tos ceļmalā vai pļavā. Esmu safotografējusi arī ļoti daudz dabasskatu. Sēžot vairākas stundas tornī gaides medībās un arī ejot par dzinēju, mežā top dažādi skaisti kadri.”

Nevēlas dzīvi pavadīt lielpilsētā
Dita ir absolvējusi Lejasciema vidusskolu un šobrīd mācās Rīgas Tehniskās universitātes 2.kursā, apgūstot būvinženiera profesiju. “Lai arī šī varētu šķist diezgan vīrišķīga profesija, kursā mēs esam diezgan daudz meiteņu. Mēs sākām mācīties 151 cilvēks, bet tagad esam palikuši nepilni 70, un lielākoties atkrita tieši puiši,” stāsta lejasciemiete. “Inženierzinātnes, manuprāt, ir tās, kas vienmēr būs vajadzīgas, jo vienmēr kāds kaut ko cels un kaut ko būvēs. Izvēloties savu nākamo profesiju, domāju par to, lai es varētu strādāt arī mazpilsētās un laukos, jo es negribētu savu dzīvi saistīt ar lielām pilsētām, Rīgu. Man patīk, ka nav visu laiku jābūt pilsētas mūros un sabiedriskajā transportā, ka es varu atbraukt mājās, doties medībās un būt pie dabas. Tas bija viens no aspektiem, kāpēc izvēlējos šo profesiju. Turklāt nepārtraukti tiek arī runāts, ka ir nepieciešami inženieri. Tā kā man labāk padodas eksaktie priekšmeti, tā bija tikai loģiska izvēle. Un šobrīd varu teikt, ka esmu ļoti apmierināta ar savu izvēli. Man ir tiešām interesanti, uzzinu daudz ko jaunu un paplašinu savu redzesloku.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ģimeni vieno medību tradīcijas

Kategorijas