Kur meklēt patiesu iekšējo brīvību?

2016. gada 19. februāris 00:00

931

Andžejs Stoklosa: “Ir tikai viena lūgšanas valoda - sirds valoda.”

Gulbenes katoļu draudzes priesteris ir 51 gadu vecais Andžejs Stoklosa. Viņš tāpat kā daudzu citu profesiju pārstāvji šodien zina, ko nozīmē dzīvot un strādāt atvērtā Eiropā. Brīvprātīgi viņš ir devies projām no savas dzimtenes Polijas, tuviniekiem, lai kalpotu Dievam un katoļu baznīcai Latvijā.
- Lūdzu, pastāstiet par sevi!
- Nāku no Polijas laukiem, uzaugu astoņu bērnu ģimenē. Man bija laimīga bērnība. Ģimenē dzīvoja arī vecmāmiņa. Maniem vecākiem pavisam bija 15 bērni, taču medicīna nav visvarena un septiņus no saviem bērniem mani vecāki zaudēja mazotnes vecumā. Mums bija gana liela lauku saimniecība. Mēs, bērni, bijām palīgi vecākiem lauku darbos. Arī es. Mana pirmā darbaudzināšana bija ganu gaitas. Ģimenē esam divi garīdznieki - es un brālis.
- Gulbenē esat nonācis rotācijas ceļā pēc arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča aicinājuma!
- Pateicībā Dievam. Līdz šim esmu kalpojis draudzēs gan Polijā, gan Latvijā. Vienmēr ir iespēja gūt jaunu garīgo pieredzi. Garīdznieks ir kā karavīrs. Vienmēr gatavs iesaukumam. Taču mums ir dota arī izvēles brīvība. Varam arī atteikties no piedāvājuma. Gulbenē strādāt man ir viegli, kaut šobrīd Latvijā man vēl traucē valodas barjera. Tāpēc noder tulks blakus, paldies māsai karmelītei Marijai Elijai! Palīdz arī Dieva žēlastība. Reizēm pārsteigts redzu un jūtu, ka vienmēr saprotu latviešu valodu, kad tas ir patiešām vajadzīgs. Tas ir brīnums. Latvijā un manā dzimtajā Polijā līdzīgi ir gan cilvēki, gan daba, gan klimatiskie apstākļi. Tādā ziņā kontrastus nejūtu.
- Vai lūgšanas spēks atkarīgs no valodas, kādā šī lūgšana tiek izrunāta?
- Ir tikai viena lūgšanas valoda - sirds valoda. Visā pasaulē visi cilvēki nemaldīgi atpazīst šo sirds valodu Un Dievs arī zina šo sirds valodu.
- Dzirdēju, ka kāda gulbeniete pārmetoši stāstīja - jūs bērēs esot lūgšanu runājis poliski.
- Es bērēs cenšos runāt latviski, bet poliski man, protams, ir vieglāk rast kontaktu ar Dievu. Psalmus esmu dziedājis poliski. Lūgšanas esmu runājis poliski. Atvainojos, ja kādam tas ir licies kā traucēklis. Es joprojām mācos. Man latviešu valoda šķiet grūta. Jāsaprot, ka tā itin nemaz nav radniecīga poļu valodai. Tomēr es pamazām progresēju. Varu vienīgi atzīties, ka latviešu valoda man ir sarežģītāka nekā vācu vai angļu valoda. Latviešu un poļu valodā esmu atradis vienu kopīgu vārdu - “bez”.
- Ne mirkli neesat šaubījies, ka nav iedomājama dzīve bez ticības?
- Nekad. Skolas gados mācību programma lika iepazīt materiālistiskās teorijas. Tomēr nekas nespēja sēt manī šaubas. Ģimenē ikdienā praktizējām lūgšanu. Vecāki bija dziļi ticīgi, arī māsas un brāļi. Mēs bijām aktīvi kristieši, regulāri gājām uz baznīcu, pie svētajiem sakramentiem. Līdz ar ticību manī radās arī jautājumi par to, kas pamudina citus cilvēkus neticēt Dievam. Laika gaitā sapratu, ka pasaule ir mainījusies. Arī izteikti katoliciskā valsts Polija, kurā esmu dzimis un uzaudzis. Šodien tur 95 procenti iedzīvotāju ir kristīti, taču mūsdienu pārprastā demokrātija daudzus ir novirzījusi no ticības ceļa. Būt kristītam - ar to ir par maz. Tas ir tikai sākums, svarīga ir Svētā Gara darbība turpmākajā cilvēka dzīvē. Ja cilvēks iet ar līkumu baznīcai, viņa dvēsele nesatiekas ar to optimismu, iekšējo mieru, ko spēj dot Svētā Gara darbība. Šodien jaunieši bieži saka, ka nejūt prieku dzīvot. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu dzīvē pietrūkst svētuma. Ja cilvēks tic un mīl Dievu ar visu sirdi, tad arī Dievs atbild ar visu sirdi. Atšķirība starp cilvēku un Dievu ir apstāklī, ka cilvēka sirds ir maza, bet Dieva sirds - liela un tajā pietrūkst vietas mums visiem. Nepazīdami Dievu, jauni cilvēki vēlas dzīvot labi, skaisti un ar vērienu. Viņi meklē savas autoritātes, kuru piemēram sekot. Meklē ideālus, jauno cilvēku daba ir ticēt mīlestībai, patriotismam, drosmei, spējai uzupurēties citu labā uz brīvprātības pamatiem. Diemžēl mūsdienu literatūra, mediji, internets grēko, jauno cilvēku prātos sagrozot un pat graujot tradicionālo vērtību sistēmu. Un tad sāk šķist pieņemami visi līdzekļi, lai sasniegtu kāroto labklājības līmeni, kaut vai ar elkoņu un brutāla spēka palīdzību.
- Ģimene tomēr ir galvenais orientieris jaunā cilvēka dzīvē?
- Visu bērnu un jauniešu problēmu cēlonis ir vecāki. Bērns cieš, ja vecāki neapņemas savienot savas dzīves. Katoļiem laulības saišu nesagraujamība tiek apzīmēta ar sakramentu. Bērnam ir vajadzīga stabilitātes sajūta, ko sniedz vecāku savstarpējā mīlestība un veltīšanās ģimenei. Ticību vispārcilvēciskajām un kristīgajām vērtībām jaunajā paaudzē uztur vecāki, vecvecāki, radinieki, visi pieaugušie, kas ir visapkārt bērnam, jaunietim! Ja cilvēku atrauj no ģimenes, no Tēvijas, no vērtībām, viņš izaug nedrošs par sevi, saviem spēkiem, kļūst viegli iespaidojams un var nonākt svešu ietekmju varā. Katram cilvēkam ir vajadzīga dabiska brīvība. Viņam pašam jāpieņem lēmums darīt to, kas pienākas, nevis ļauties iegribām. Tad mīlestība pret savu otro pusīti, bērniem un rūpes par ģimeni ir dabiska nepieciešamība. Tāpat kā godīgs darbs, pelnot maizi, un profesionālā ētika. Ģimenes, kurās bērni aiziet no kristīgajām vērtībām, pamazām deģenerējas. Ir tāda teorija, ka šīs pārmaiņas norit it kā pa apli četru paaudžu dzīves laikā. Vecākā paaudze dzīvo saskaņā ar kristīgajām vērtībām un ticību, nākamā paaudze ir uzticīga vairs galvenokārt ģimenes vērtībām, trešā paaudze jau ir atteikusies no svētajiem sakramentiem (bez svinīgā solījuma Dieva priekšā), bet ceturtā pat noliedz kristietību. Jautājums, kas notiks ar piekto paaudzi! Kādu dzīves modeli izvēlēsies šī paaudze - pirmo, otro trešo vai ceturto? Tas būs atkarīgs no tā, cik tālu dzimta savā garīgajā deģenerācijā ir aizgājusi no Dieva. Izlaušanās no apburtā loka var notikt jaunībā, kad cilvēkam ir sapņi un vēlēšanās tos īstenot, ir drosme, bet šī izlaušanās var notikt arī briedumā, kad cilvēks ir guvis pieredzi, atbalstu sabiedrībā, kas veicina pozitīvas izmaiņas. Dievs grib, lai visi cilvēki justos laimīgi, realizējot savus sapņus un atrodot savu vietu sabiedrībā. Dievs grib, lai mēs būtu iekšēji brīvi un nevienam neļautu manipulēt ar sevi.
- Kad no Dieva attālinātie visbiežāk atkal meklē tā aizstāvību?
- Tad, kad ir kristības! Es tad vienmēr jautāju, kāpēc vecāki izvēlas kristīt savu bērnu. Vai ir vajadzīga tikai apliecība vai arī vecāki vēlas, lai viņu bērns dzīvotu ar Dieva klātbūtni? Mans mērķis ir delikāti aizskart cilvēku dvēseles stīgas.
- Cilvēki droši vien nāk uz baznīcu ne tikai lūgt Dievu, bet arī lūgt maizi?
- Ja kādam ir vajadzīga garīgā palīdzība, es varu šim cilvēkam veltīt pat vairākas stundas, bet, ja kāds lūdz materiālo palīdzību, nekad nedodu naudu. To nedrīkst darīt, nepazīstot lūdzēju tuvāk un nezinot viņa dzīves situāciju. Ja par kādu cilvēku aizbilst sociālais dienests, Sarkanais Krusts, labdarības organizācijas, kuras zina šā konkrētā cilvēka vajadzības, tad - cita lieta. Un tomēr nedrīkst zaudēt modrību. Ja kāds atnāk un lūdz naudu autobusa biļetei, es piedāvāju iet līdzi un nopirkt šo biļeti. Ja kāds atnāk un lūdz maizi, eju un nopērku viņam. Izsalkušo vajag pabarot. Tas ir viens no žēlsirdības pamata darbiem. Mums ir jābūt žēlsirdīgiem un jāpalīdz, bet ne jau tāpēc, lai pēc iespējas ātrāk tiktu vaļā no lūdzēja. Vēlme un vajadzība palīdzēt otram ir normāla cilvēka dabiska vajadzība. Taču, ja kādam izpalīdzēšana ar naudu vajadzīga alkohola vai citu apreibinošu vielu iegādei, palīdzēt nedrīkst. Par tāda veida “palīdzību”, kā saka, būtu jādod pa seju. Nedrīkst dot naudu cilvēkiem, kuri cieš no atkarībām. Gadās arī, ka ģimenēs, kurās vecāki dzer un diedelē, arī bērni rīkojas tāpat un ne jau tāpēc, ka viņiem gribas ēst. Tas ir pārbaudīts praksē.
- Tādos brīžos sakām, ka pasaules gals ir tuvu. Vai tiešām tā?
- Paldies Dievam, mēs nezinām konkrētu dienu un stundu. Pasaules gals ir neizbēgams, un tas mūs gaidītu pat tad, ja dzīvē nebūtu nekādu problēmu, ciešanu vai negāciju. Mūžīga dzīve kā grēciniekiem būtu vissliktākais, kas ar mums varētu notikt.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kur meklēt patiesu iekšējo brīvību?

Kategorijas