Man dzīvē ir noderējis absolūti viss

2016. gada 19. februāris 00:00

4681

Biruta Tropa: “Esmu cieši saaugusi kopā ar skolu, kultūru un, tagad jau jāteic, tikai mazliet ar sportu.”

Biruta Tropa no Līgo pagasta 13.februārī svinēja savu piecdesmito dzimšanas dienu. Jubilāre atzīst, ka dzīvē ir izdevies apvienot lielāko daļu savu sapņu – kļūt par sporta un vēstures skolotāju, darboties kultūras jomā un spēlēt teātri.
“Mamma stāstīja, ka 13.februārī sešos vakarā, kad nācu pasaulē, bijis pamatīgs sniegputenis. Tolaik dzīvojām mana tēva mājās Dekšāru pagastā, kas atrodas netālu no Varakļāniem. Piedzimu Viļānu slimnīcā. Dekšārēs nodzīvojām tikai trīs mēnešus. Dažādu apstākļu sakritības dēļ mamma atgriezās Līgo pagastā pie sava audžutēva. Mammas dzimtene ir Goliševas sādža pie Krievijas robežas, bet kopš septiņu gadu vecuma viņa ir izaugusi Līgo pagastā audžuģimenē,” atceras Biruta. Bērnību Biruta pavadījusi Līgo pagasta “Liepiņās” un mācījusies tolaik Siltāju astoņgadīgajā skolā. “Vienmēr gribēju būt tāda kā citas meitenes klasē, jo izjutu dalījumu – turīgo vecāku un vienkāršo ļaužu bērni. Piederēju vienkāršo galam, tāpēc centos, lai mani ievērotu. Bija patīkami, ka Guna Duļbinska, kura bija mana pirmā audzinātāja, atcerējās, ka skolā esmu bijusi godīga, rātna, uzmanīga un centīga. Man bija pasakaina arī otra audzinātāja Hilda Lapsa, kura manī saskatīja daudz talantu un ļāva izpausties. Es centos sevi pierādīt.”

Man vajadzēja kaut ko vairāk
Mācoties pamatskolā, Birutai teātri spēlēt nesanācis. To viņa darījusi mājās. Pati izdomājusi tēmu, piemērotu lomu un arī tērpu. Meitene tolaik dzīvojusi ar sapni, ka tad, kad izaugs, būs aktrise. Skolas gados Birutai padevies arī sports. “Zināju, ka izmantošu katru iespēju mācīties. Negribēju tik grūti un sūri strādāt, kā to darīja tēvs un māte. Pēc pamatskolas beigšanas sapratu, ka negribu mācīties lauku, bet pilsētas vidusskolā. Arī vidusskolā biju ļoti centīga, bet uz skatuves uzkāpu tikai pēdējā zvana dienā, nospēlējot skeču. Būdama lauku meitene, varbūt biju bailīgāka nekā citi, tāpēc neuzdrīkstējos pieteikties pie skolotājas Olgas Krievas, lai spēlētu teātri. Vidusskolā daudz sportoju. Ātri skrēju un tālu lēcu. Gribēju doties mācīties uz Sporta pedagoģijas akadēmiju, bet aizbraukusi sapratu, ka nenokārtošu eksāmenu peldēšanā, jo bērnībā slīku, tāpēc šīs bailes no ūdens manī ir saglabājušās joprojām. Sēdēju uz sola ar visu vajadzīgo dokumentu kulīti rokās, nezinādama, ko iesākt lauku meitenei lielajā pilsētā, kas peldēt neprasmes dēļ nevar piepildīt savu sapni. Sapratu, ka arī par aktrisi laikam nekļūšu. Iestājos pionieru vadītāju skolā, kas 1985.gadā bija aktuāla. Mācījos tajā vienu gadu un pabeidzu kā teicamniece.”

Gribēju saglabāt pagasta latviskumu
Deviņpadsmit gadu vecumā Biruta atgriezusies Siltāju pamatskolā kā pionieru vadītāja. Skolas direktore Māra Iliņa viņai uzticējusi vadīt arī sporta nodarbības. Biruta skolā izveidojusi teātra pulciņu, vienlaikus domājot par iespēju mācīties Kultūras darbinieku tehnikumā. Tolaik, lai iestātos, bijusi vajadzīga rekomendācija. “Diemžēl man to nedeva. Šķita, ka ir nocirsti spārni. Tomēr radu risinājumu, kā izpausties kultūras dzīvē. Sāku skolā organizēt dažādus pasākumus, neatmetot domu, ka vēlos studēt. Kad man piezvanīja sporta skolotāja Maija Baltgaile un paziņoja, ka ir iespējams iestāties Sporta akadēmijā, nekārtojot eksāmenu peldēšanā, trīs dienu laikā sagatavoju visus nepieciešamos dokumentus. Četros gados pabeidzu akadēmiju. Vēl gadu studēju maģistrantūrā. Ar pilnu jaudu strādāju Siltāju pamatskolā nu jau kā diplomēta sporta skolotāja. Beidzot man bija zināšanas un sapratne, kā to darīt.”
Rēzeknes augstskolā Biruta iestājusies, lai apgūtu vēsturi un kultūras vēsturi. “Es gribēju uzzināt patieso vēsturi, jo biju augusi padomju sistēmā.” Šajā laikā Birutai piedāvāts uzņemties Līgo tautas nama vadītājas pienākumus. “Studēju, strādāju skolā un arī tautas namā. Nebija viegli. Paldies manam vīram, kurš visu to pacieta, kā arī dēlam Salvim, kuram netika veltīts tik daudz laika, kā vajadzētu! Viņam nācās būt patstāvīgam. Vienpadsmit gadus nostrādāju tautas namā, organizējot arī sporta pasākumus. Uzskatu, ka darīju ļoti daudz, jo gribēju saglabāt pagasta latviskumu, kopjot aplīgošanas tradīciju.”

Zinu, ko nozīmē bezdarbs
Biruta neslēpj, ka jutusies apjukusi tad, kad slēgta Siltāju pamatskola. Viņa pat uzrakstījusi atlūgumu, ka aiziet no darba arī tautas namā. Izbaudījusi to, kā ir būt simtlatniecei. Lai tikai nevajadzētu sēdēt mājās kā nevienam nevajadzīgai, Biruta apmeklējusi visus iespējamos kursus, kā arī Daugavpils augstskolas Balvu filiālē maģistrantūrā apguvusi sabiedrības un iestāžu vadību. Diemžēl šajā laikā nomirusi Birutas mamma, tāpēc neticis aizstāvēts diplomdarbs, tomēr viņa ir pilna apņēmības to aizstāvēt. Kad ticis izsludināts konkurss uz Jaungulbenes tautas nama vadītāja amatu, arī Biruta pieteikusies, bet tieši tobrīd piezvanījusi toreizējā Jaungulbenes arodvidusskolas direktore Valentīna Jermaševiča, piedāvājot vēstures skolotāja vietu. “Skola tajā brīdī man šķita tuvāka. Piedzīvoju piecus laimīgus darba gadus. Atkal izveidoju teātra pulciņu. Tiku uzaicināta Jaungulbenes tautas namā par amatierteātra “Kuriozs” režisori. Paspēju iestudēt trīs lugas, no kurām man vislabāk patika “Preilenīte”. Būtībā Jaungulbenes tautas namā nodibināju amatierteātri ne no kā. Tagadējai kultūras iestādes vadītājai atstāju labu bāzi. Diemžēl arī Jaungulbenes arodvidusskola beidza pastāvēt un vajadzēja domāt, ko darīt. Divus mēnešus atkal biju bezdarbniece. Izdomāju, ka nosūtīšu savu pieteikuma vēstuli uz Sveķu internātpamatskolu. Uz pārrunām ar skolas direktoru atbraucu ar drebošu sirdi. Apzinājos, ka te ir cita darba specifika. Tomēr iejutos ļoti ātri. Atkal apmeklēju speciālās izglītības kursus. Kopš pagājušā gada septembra esmu dienesta viesnīcas skolotāja. Vēl vadu koriģējošās vingrošanas nodarbības.“

Uzticīga Līgo
Biruta joprojām ir uzticīga Līgo pagastam, lai gan ir bijuši brīži, kad viņa grasījusies doties plašajā pasaulē. Tagad skaidri zina, ka plašā pasaule ir tepat Līgo.
Tagadējā Līgo tautas nama vadītāja Kristīne Bekmane Birutu uzaicināja Līgo tautas namā vadīt amatierteātri “Vieglu garu”. “Nu jau otro gadu esmu režisore. Iestudēšanai cenšos izvēlēties lugas, ko cilvēki saprot. Viņiem neder modernā māksla, ko arī nospēlēt ir grūti, ja to nesaprot. Uz šāgada skati iestudējam Annas Brigaderes lugu ”Čaukstenes”. Notiek intensīva tērpu šūšana. Amatierteātrī ir deviņas sievietes un divi vīrieši, no kuriem vienu – Gintu Rudzīti – aizņemamies no Jaungulbenes amatierteātra. Grūti ir saskaņot mēģinājumu laiku, jo cilvēkiem ir maiņu darbs. Uz apaļās jubilejas sliekšņa Biruta atzīst, ka ir izdevies dzīvē piepildīt daudz sapņu, tomēr daži vēl ir palikuši. “Es gribētu beidzot iegādāties jaunu automašīnu. Gribētu pati nospēlēt kādu labu lomu uz skatuves, gribētu auklēt mazbērnus.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Man dzīvē ir noderējis absolūti viss

Kategorijas