Ātraudzīgā svešzemju ienācēja

2016. gada 19. februāris 00:00

Kaut arī ošlapu kļava nonākusi nevēlamo sarakstā, tai ir plašs dekoratīvu šķirņu klāsts

Latvijas Dendrologu biedrība (LDB) par 2016. gada koku izvēlējusies ošlapu kļavu (Acer negundo). Pēdējo gadu plašās invāzijas dēļ ošlapu kļava dendrologu, vides aizsardzības speciālistu un dabas draugu aprindās ieguvusi negatīvu slavu, to reizēm visai pamatoti sauc par «jauno latvāni», stāsta dendrologs LDB loceklis Pēteris Evarts-Bunders.

Plaši izmantoja apstādījumos
Dendrologu izvēle pirmajā mirklī var šķist nesaprotama – gada koks tiek izraudzīts jau no 2001.gada, tātad sešpadsmito reizi, un vienmēr šo godu izpelnījusies kāda ievērojama savvaļas vai vismaz izcili dekoratīva svešzemju kokaugu suga. Šoreiz LDB vēlas sabiedrības uzmanību pievērst tādai koku sugai, kas Latvijā ir invazīva, ar to saistītām problēmām, kā arī iesaistīt iedzīvotājus šīs sugas izplatības ierobežošanā.
«Ošlapu kļava ātri aug, līdz ar to ātri var iegūt lielu koku, viegli pavairot, neapsalst, neslimo un tamlīdzīgi. Agrāk prasības pret koku pilsētā bija nedaudz citas – neviens par dabisko biotopu aizsardzību, invāzijām un tamlīdzīgiem niekiem nedomāja. Bēdīgi, ka atsevišķos gadījumos nedomā arī mūsdienās,» par to, kāpēc ošlapu kļavas agrāk plaši izmantotas apstādījumos, spriež P.Evarts-Bunders.

Dabiskais areāls – Ziemeļamerika
Ošlapu kļava ir ātraudzīgs vidēja lieluma koks vai daudzstumbrains krūms – līdz 12–15 metrus augsts. Jaunie dzinumi ir ar zilganu apsarmi, lapas - nepāra plūksnaini saliktas, sastāv no trīs līdz septiņām iegareni olveida, smailām, lielzobainām lapiņām, kas atgādina oša lapas.
Ošlapu kļavas auglis ir dubults spārnulis, kas līdzīgs arī oša auglim, tādēļ ošlapu kļava un osis dabā bieži tiek jaukti.
Ošlapu kļavas dabiskais izplatības areāls ir Ziemeļamerika, kur tā sastopama plašās teritorijās no ASV dienvidaustrumu štatiem līdz Kanādas dienvidrietumiem. Sugu apzināti ieveda Eiropā kopā ar daudzām Amerikas sugām 17.gadsimta otrajā pusē.

Izplatības ierobežošana - sarežģīta
Ošlapu kļavas visplašāk izplatījušās un vislielākās audzes veido lielo un vidējo upju ielejās. Bieži vien nostiprinās vidēji mitrā un auglīgā augsnē upju piekrastēs, taču spēj augt arī diezgan sausās vietās – nogāzēs, sausos zālājos. Tā kā suga ir samērā izturīga arī pret plūdu ietekmi, tā spēj mainīt pat dabisko kārklu audžu struktūru, ar laiku pilnībā izstumjot tos. Pēc nociršanas ošlapu kļavas bagātīgi dzen strauji augošas celma atvases un spēj veidot biezas krūmu audzes, tādējādi vēl vairāk degradējot dabiskās struktūras.
Arī mūsdienās ošlapu kļavu mēdz izmantot apstādījumos, visbiežāk privātajos dārzos, bet ir gadījumi arī publiskajos apstādījumos – viens no piemēriem ir teritorija pie jaunās Valsts ieņēmumu dienesta ēkas Rīgā, Meža-parkā.
P.Evarts-Bunders gan atzīst, ka sevi cienošas lielās kokaudzētavas šos stādus klientiem vairs nepiedāvā: «Neviens puslīdz izglītots dārznieks tādus kokus, kas pāriet savvaļā un veic posta darbus tur, apstādījumos neizmanto.»

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ātraudzīgā svešzemju ienācēja

Kategorijas