Grūta izvēle

2016. gada 23. februāris 00:00

Antonija jau kādu laiku domāja, vai nav pienācis laiks izteikt savu vēlēšanos, kam novēlēt mantu, kas krājusies mūža garumā, un kā pašu pavadīt uz Aizsaules dārziem. Galu galā nelikās svarīgi, kādas drēbes vilkt mugurā, tomēr izrunāt to vajadzēja. Daudzi vecie ļaudis par to negribēja ne skaļi runāt, ne piedomāt. Tās nebija priecīgas domas. Tomēr nekad jau nevar zināt, cik garš mūžs katram nolemts, un aiziet bez sagatavošanās un sava stingrā vārda pakaļ palicējiem Antonija arī negribēja. Vīrs Alberts jau gadiem zem velēnām. Bērnu viņiem nebija, tātad nebija pirmās pakāpes mantinieku un arī tādu tuvinieku, kas tepat tuvumā dzīvotu un viņu aprūpētu, un par ko tad arī saņemot mūžā krāto. Pārsvarā izpalīgi bija kaimiņi vai daži palikušie draugi. Antonijai negribējās, ka viņas lietas, pašai šķietami svarīgas un mīļas, izvazātu svešinieki vai iekārotu tālākie radi, kuri pēdējos gados likās viņu pavisam aizmirsuši. Sāpēja sirds, ka pat apaļajās dzimšanas dienās nepienāca no radiem kaut vai pāris rindiņas, kā tas bija pieņemts agrāk, kad radniecībai bija ciešākas saites. Tagad nekā! Pati jau arī laikam jau aizvainojuma dēļ, ka viņu neatceras, nevienu apsveikumu, ne vēstulīti pat uz Ziemassvētkiem nebija nosūtījusi. Laikam jau tādi laiki, kad „katrs pats sev tuvākais, vēders - dievs visaugstākais”, kā vārsmoja Eduards Veidenbaums. Viņa ierāvās savā čaulā, un, jo ilgāk atsvešināšanās turpinājās, jo grūtāk likās atkal tuvoties, pielabināties un izlikties, ka viss ir kārtībā. Jaunie – abi brāļa dēli ar ģimenēm, krustbērni, tādus večus kā viņa, protams, visdrīzāk nevēlējās ne redzēt, ne satikt. Jaunajiem pašiem savas dzīves un ciemošanās bērnībā pie Antonijas jau bija piemirsušās. Tā jau notiek: kas no acīm ārā, tas arī no sirds laukā! Radiniekus tagad parasti atcerējās tikai bēru gadījumos, un laikam jau visi tuvākie vēl bija šai saulē, ja nekādi aicinājumi uz pavadīšanu nepienāca. Paldies Dievam, tātad visi dzīvi! Antonija pēc ilgām pārdomām nolēma rakstīt savu novēlējumu - testamentu, lai viss notiek pēc viņas prāta, lai nerauj pakaļpalicēji katrs uz savu pusi to viņas mantību. Turklāt pēc likuma panta testamentu varēja arī mainīt un rakstīt dzīves gaitā tādus vairākus. Daudzi veči tā arī darot: savā labā radiņus vai draugus izmantojot, norakstot vieniem visu mantu, tad pārdomājot un rakstot atkal jaunu testamentu citiem. Domas var katram mainīties. Mantošanas lietas Antonijai tiktāl bija skaidras, ka var rakstīt savu vēlēšanos arī privāti ar pašas roku. Vēlējumu varēja nodot glabāšanā pašvaldībā, lai tā pēc viņas nāves izsniedz mantiniekiem. Braukt pie notāra, maksāt lielu naudu, to Antonija nemaz negribēja. Galvenais viņas īpašums bija mājiņa un vēl no vecākiem mantotais meža gabals. Tā tagad bija vērtība! Viņas mīļlietiņas, trauki, grāmatas un padomju laiku mēbeles no skaidu plāksnēm, pavalkātie deķi un sadzīves priekšmeti nebija nekāda dižā manta. Domas bija pretrunīgas: ko vienā dienā Antonija nolēma, to pēcāk pārdomāja. Krustmeitas bija divas, abas precējušās un dzīvi nokārtojušas, abām bija automašīnas un savs drošs jumts virs galvas, katrai jau bija pa pusaugu bērnelim. Laiks skrēja ātri, un tos bērnus Antonija nebija pat lāgā iepazinusi. Atdot krustmeitām savu māju uz pusēm? Pie pārdošanas, kas visdrīzāk arī notiks, būtu nauda, bet kurš varēja galvot, ka tā netiks nelietderīgi notriekta? Un zeme un mežs? Vai jāsadala brāļa dēliem Rūsiņam un Ingaram? Zemes cenas auga, un varbūt viņas meža platības ar gadiem paliks vēl vērtīgākas? Antonija domāja un pat naktīs pamodās juceklīgu sapņu tirdīta. Sapņos bieži rādījās mirušais vīrs Alberts, kas kaut ko meklēja pa dzīvokli, virināja tā kā kumodes atvilktnes un, neko neteicis, atkal pazuda. Laikam jau arī viņa gars nerada mieru. No domām, ka drīz varbūt būs jāmirst, Antonija kļuva gluži vai slima. Tik niecīga likās arī visa dzīves gaitā saradusies sīkā manta, ka negribējās ne ko dalīt, ne pārskatīt. Taču atstāt visu, kā stāvēja, arī negribējās. Sasaukt visus potenciālos mantiniekus kopā, pateikt, kas kuram novēlēts? Vai tad nebija lasīts, ka dažs asprātis, dzīvs esot, saaicinājis kā uz savām bērēm radus, lai redzētu, kā tie izturas... Tādas spēlītes Antonijai nederēja. Tā testamenta lieta izrādījās ellišķīgi grūti risināma.
Antonija vai katru dienu mainīja lēmumus, pārdomāja variantus un ar mantojuma lietu likās pilnīgi kā apsēsta. Tad viņu pārsteidza tālākie notikumi. Kādā svētdienā ap vēlīno brokastlaiku sabrauca ciemiņi: visi tie, par kuriem kā par bezcerīgiem cietsiržiem viņa bija domājusi un pie sevis skaitusies un par kuriem kā par zudušiem radiem bija pat kādu asaru nobirdinājusi. Torte, ziedi, konfektes, gaļas plate, tad paliels vīstoklis, iesaiņots kā dāvana un pārsiets ar sārtu lenti. Viņi bija ieradušies uz viņas dzimšanas dienu: īsto šā mēneša datumu esot piemirsuši, lai neņemot ļaunā! Visi tādi svinīgi, priecīgi un sapucējušies. Seši ciemiņi ar divām mašīnām: abi brāļa dēli, abas krustmeitas un brālis Jānis ar savu kundzi Zeltīti. Bučas, labi vārdi, un tad sēdēšana pie kopīga galda un sarunas: kā klājas pašiem, kā dzīvo, kur strādā. Jautājumi, asprātības! Kad dāvātās pudeles - smalkie dzērieni - bija paceļojuši no viena galda gala līdz otram vairākas reizes, raisījās brīvākas sarunas un tika uzdziedātas galda dziesmas. Abi jaunie vīrieši alkoholu nedzēra, tie pie auto stūres, toties krustmeitas iemeta pa glāzītei kā ogai un atraisījās dziesmai, pēc Antonijas vēlēšanās nodziedot populāro Raimonda Paula “Mežrozīti,” tad “Dzīvīte, dzīvīte”. Brālis Jānis ar Zeltīti vēlāk piesēdās Antonijai tuvāk, jo, redzams, gribēja parunāties vairāk, nekā maltītes laikā paspēja. Jaunie sāka skatīties Antonijas albumus, šķirstīt žurnālus, kurus Antonija abonēja kuplā skaitā, jo viņu interesēja viss, kas notika smalkajās aprindās un sevišķi jau dzeltenajā presē. Rūsiņš un Ingars ieslēdza televizoru, tur gāja rallijs, un istabas sienas trīcēt trīcēja no motoru saceltā jandāliņa.
Beidzot brālis Jānis uzsāka sarunu, kuras dēļ jau laikam visi arī bija ieradušies.
,,Nu, māsiņ, vajadzētu padomāt, kā tālāk dzīvot, kam mājokli atstāt, ko darīsi ar mežu un zemi. Es savu gabalu jau sen esmu pārdevis... Tā tagad ir liela manta...Vai domā, ka viena varēsi pavadīt mūža beigu galu? Kopēju nevajadzēs?
,,Cilvēks gan domā, bet dara Dievs! Ne jauns, ne vecs nezina, kad visuvarenais sauks... Tu taču esi par mani vecāks. Ko tu iesaki?” tā Antonija.
,,Redz, tev ir māja, mežs arī jau izaudzis, un nav ko mantu laist vējā. Es tev ieteiktu visu nokārtot laikus... Mums ir dēli, un man ar mantiniekiem nav problēmu. Lai paši dala, kad pienāks laiks. Mums viss jau norunāts. Rūsiņš ar savu saimi dzīvo pie mums, tam māja, zeme Ingaram. Tu esi vientuļa, ar tavu mantu var visādi sanākt... Nokavēsi, sveši vai valsts paņems, ielauzīsies zagļi, vienas dienas laikā var visu aiznest.”
,,Testamenta sastādīšana pie notāra dārgi sanāk. Jādāvina!” piebilst Zeltīte.
,,Es aizvien atceros to teicienu, ka mantu nevajag atdot, kamēr dzīvo. Esmu vientuļa, tas tiesa,” tā Antonija, „cik nav dzirdēts, ka pēc dāvinājuma saņemšanas izliek veceni tikpat kā aiz durvīm. Es tā negribu.”

(Turpinājums - nākamotrdien)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Grūta izvēle

Kategorijas