Dzirkstele.lv ARHĪVS

Saimniecība papildina pensiju fondu

Malda Ilgaža

2016. gada 25. februāris 00:00

636
Saimniecība papildina pensiju fondu

Ilona Vītola smej: “Kā primāros izvirzām savus gadskaitļus.”

Beļavas pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības “Rožkalni” saimnieki Ilona un Eventijs Vītoli jokojot bilst, ka aitas, govis un mājputni papildinot viņu kā pensionāru ienākumu fondu. Viņi atzīst, ka laukos aitkopība ir starp tām nozarēm, kas kļūst arvien populārāka, tāpēc tai pievēršas arī nelielas zemnieku saimniecības. “Aitas ir viegli uzturamas, jēri un aitas gaļa – pieprasīta,” saka saimnieki.

Sākums – divas aitas
“”Rožkalnus” no saimnieka iegādājamies 1990.gadā. Pēc četriem gadiem reģistrējām zemnieku saimniecību, jo bija zeme. Ap māju ir aptuveni 50 hektāri. Pie pirmajām aitām mēs tikām pavisam nejauši. Mana draudzene Ligita Liepa, skolotājas Līvijas Liepas meita, ar māsu bija izsecinājušas, ka vecākiem ir par grūtu noņemties ar aitām. Ligita man lūdza, lai nopērku no vecākiem viņu divas aitas. Sākumā gan bija doma, ka aitas uz “Rožkalniem” atvedīsim tikai pa ziemu, bet pavasarī atdosim atpakaļ, bet aitas sāka pie mums iedzīvoties. Paši sākām vēl papildus iegādāties aitas, jo uzskatījām, ka pensijas vecuma cilvēkiem aitkopība varētu būt piemērota nozare,” stāsta Ilona. Šobrīd saimniecībā ir septiņdesmit aitu mātes, kurām šajā ziemā jau paspējuši atskriet vairāk nekā četrdesmit jēri. Aitu atnešanās vēl turpinās, tāpēc saimniekiem īpaši naktīs miegs tiek traucēts, jo aitu kūts no dzīvojamās mājas neatrodas dažu soļu attālumā. Ilona stāsta, ka abi ar vīru nolēmuši, ka neveidos aitu tīršķirnes ganāmpulku, bet izmantos šķirņu krustojumus, lai  aitas galvenokārt audzētu gaļas ieguvei. Pārsvarā ganāmpulkā šobrīd ir Latvijas tumšgalves šķirnes aitas. “Mums ir labas aitas, augumā lielas, labs klons. Kautsvarā jērs ir virs divdesmit un pat vēl vairāk kilogramiem. Lai mēs kļūtu par šķirnes aitkopības saimniecību, ir jāveic radikālas pārmaiņas. Ganības aitām ir labas, jo tās uzlabojam, pārsējot ilggadīgos zālājus,” saka Ilona, kura, cik vien ir iespējams, apmeklē dažādus seminārus par aitkopības jautājumiem, kā arī dodas pieredzes apmaiņas braucienos uz Vidzemes saimniecībām, kas ar aitkopību nodarbojas daudzus gadus.

Cirpšanas pakalpojumus pērk
Saimniece atzīst, ka joprojām problēma ir aitas vilnas pārdošana. “Vilna pagaidām krājas maisos, jo nevienam to nevajag. Cik radiniekiem vai pašu vajadzībām ir vajadzīga dzija, tik ir. Mana māsa, piemēram, pret aitas vilnu iemainīja vilnas segas. Protams, var jau pārdot mazgātu un arī nemazgātu aitas vilnu, bet šobrīd īpaši tam neesam veltījuši uzmanību. Tam līdz šim vienkārši nav arī bijis laika. Ceram, ka varbūt pienāks laiks, kad aitas vilna būs pieprasīta. Pasaule jau cilvēkiem piedāvā dažādas iespējas. Aitas paši necērpjam, bet jau vairākus gadus šo pakalpojumu pērkam. Ja es vienu aitu nocērpu divu vai pat trīs stundu laikā, tad šī pakalpojuma sniedzēji šajā laikā tiek galā ar trīsdesmit aitām. Saimniecībai izveidojusies laba sadarbība ar veterinārārsti Ilzi Mezīti,” stāsta Ilona. Viņa pārliecinājusies, ka, sarēķinot visus ar aitas vilnas ieguvi saistītos izdevumus un ieņēmumus par pārdoto vilnu, labākajā gadījumā, kā mēdz sacīt, var iziet pa nullēm. Tieši tāpēc saimniecība galvenokārt dzīvsvarā pārdod jērus SIA “Sidrabjērs”. “Ar vīru domājam, ka varētu palielināt aitu ganāmpulku vismaz līdz simts aitām, jo tad jau varētu domāt par peļņu. Ja saimniecībā ir jau trīs simti aitu, tad ģimene jau var izdzīvot. Šobrīd jēru pārdošana palīdz segt tikai ražošanas izdevumus. Mums saimniecība zināmā mērā ir abu pensiju fonda papildinātāja,” smejas Ilona.

Jāapzinās, kā tikt ar visu galā
Saimniecībā ir arī lauksaimniecībā izmantojamā tehnika, izņemot rulonu tinēju, jo Ilona un Eventijs uzskata, ka rulonu prese tādam saimniekošanas apjomam, kāds ir “Rožkalnos”, neesot ekonomiski izdevīga. Labāk arī šo pakalpojumu pirkt. Ilona domā, ka ar aitkopību var sākt nodarboties bez liela riska un lieliem ieguldījumiem. Tikai tas ir ar nosacījumu, ka saimnieki dzīvo laukos un ir kūts, kur aitas izmitināt. “Piemēram, mūsu vecumā ķerties pie jaunas novietnes būvēšanas būtu par traku. Mēs saņemam valsts subsīdijas, bet tās nav lielas, jo, kā jau teicu, neesam šķirnes aitu saimniecība. Par aitu mātēm arī maksā maz. Tomēr arī šis atbalsts lopkopības nozares pārstāvjiem palīdz tikt galā ar izdevumiem. Nerakstām arī nekādus projektus, ne arī ir aizdevums bankā, jo neplānojam saimniecībā veikt lielus kapitālieguldījumus. Mēs tik aktīvi kā kādreiz vairs nedarbojamies, tāpēc dzīvošanu mājās varam apvienot ar lopkopību. Ir mums savai iztikai arī divas govis, jo slaucamo govju fermas uzturēšana mums jau būtu par smagu. Būtībā mums vairāk ir tāda piemājas saimniecība, jo ražojam mazliet no visa.  Mums arī ir būtiski, lai saimniecībā ražotu veselīgu pārtiku. Tāpēc, piemēram, pat zemenēm nekādu minerālmēslojumu nekaisām. Cik izaug, tik izaug. Savā dārzā kaisīt minerālmēslus jau būtu par traku! Esam domājuši arī par to, ka varbūt varētu audzēt zemenes, tomēr arī šo domu atlikām malā, kā primāro noteikumu izvirzot savus gadskaitļus,” stāsta Ilona. Viņa nebeidz apbrīnot zemniekus, kuriem ir spēks un uzņēmība tikt galā ar lielām lopu novietnēm, zemes platībām, kas mērāmas simtos hektāru. “Saprotu, tā var strādāt nedēļu, divas. Lauksaimniecībā darbs nav viegls,” secina “Rožkalnu” saimniece.           

Ir daudz aktivitāšu
Kopā ar dzīvesbiedru Ilona savulaik Gulbenē izveidojusi arī “Vītola izdevniecību”, tomēr ar tās ieņēmumiem vien iztikt būtu grūti. “Tipogrāfija joprojām darbojas, bet mēs tik intensīvi vairs nestrādājam kā savulaik, kad tika drukātas avīzes un dažādas veidlapas. Tagad iespiežam pa kādai grāmatai. Vairs nedomājam tālāk attīstīt tipogrāfiju, jo neatmaksājas pāriet uz pilnīgi jaunām tehnoloģijām un ieguldīt miljoniem eiro, tāpēc esam ieņēmuši nogaidošu pozīciju. Varbūt, ja kāds no mazbērniem gribēs nodarboties ar poligrāfiju, lai attīsta un nodarbojas. Kopš rudens beidzot es pati vairs nestrādāju arī Balvu novada domē un esmu pilntiesīga pensionāre, bet brīvā laika tāpēc jau nav kļuvis vairāk. Ir daudz dažādu aktivitāšu, kurās iesaistīties,” saka Ilona.