Mūsu pilsētai – 88

2016. gada 25. februāris 00:00

867

Mūsu pilsētai šobrīd ir tikai jaunības laiks, tai ir jānobriest un jāaug

Gulbenes pilsēta šodien, 25.februārī, svin savu 88. dzimšanas dienu, aicinot visus vakarā kultūras centrā apmeklēt dzimšanas dienas svinību koncertu.

Turpināja augt iedzīvotāju skaits
Pirmo reizi rakstos Gulbenes vārds minēts 1224.gadā. 1920.gadā Vecgulbene ieguva miesta tiesības. Sāka veidoties pirmās ielas (piemēram, Rīgas iela), tika būvētas jaunas, lielas, līdz tam Gulbenei neraksturīgas ēkas (dzelzceļa stacija, Lauksaimniecības biedrības Krājaizdevu sabiedrības ēka, Valsts Komerc - un arodskolas ēka). Turpināja augt iedzīvotāju skaits. 1925.gadā Vecgulbenē dzīvoja 2541 cilvēks, bet pēc pieciem gadiem - 1930.gadā - Gulbenes pilsētā jau dzīvoja 3574 iedzīvotāji. 1928.gadā Vecgulbenes miestam tika piešķirtas pilsētas tiesības un vēsturiskais nosaukums – Gulbene. 1938.gadā Gulbenes pilsētai tika piešķirts ģerbonis – uz melna vairoga peldošs sudraba gulbis. 1947.gadā Gulbene kļūst par apriņķa pilsētu. 1949.gadā tiek izveidots Gulbenes rajons. 1976.gadā te dzīvoja 9,4 tūkstoši, 1989.gadā – 10,6 tūkstoši, 1994.gadā – 10,1 tūkstotis, bet 1996.gadā – 9,9 tūkstoši iedzīvotāju. Uz šī gada 1.janvāri deklarēto iedzīvotāju skaits Gulbenē ir 8117 iedzīvotāji. Pilsētas vecākā iedzīvotāja ir sieviete, kura dzimusi 1917.gada 17.martā, savukārt pats jaunākais Gulbenes iedzīvotājs ir puisītis, kas dzimis šī gada 12.februārī.

Mūsu kopīgās mājas – mūsu pilsēta
Gulbenes pilsētas iedzīvotāja, pilsētas pensionāru padomes valdes priekšsēdētāja, bijusī skolotāja un dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Mirdza Kušķe atzīst, ka mūsu pilsēta ir mainīga. “Tā ir mainījusies pa gadu desmitiem, izaugusi, kļuvusi lielāka, augstāka. Kad pilsētu iepazinu sākotnēji, šeit bija tikai privātā apbūve, tad augstceltņu vēl nebija. Tā bija vecā Gulbene, kad Rīgas iela bija tiešām pati galvenā iela. Bet arī tad, man šķiet, mēs neteicām - mazpilsēta. Patiesību sakot, man pret šo nosaukumu “mazpilsēta” mazliet ir iebildumi, jo nav nekāda kritērija, kuras pilsētas tad īsti varētu saukt par mazpilsētām un kuras tad ir vienkārši pilsētas. Man par Gulbeni gribas teikt – tā ir mūsu pilsēta, jo sarunvalodā nekad paši nesakām - mūsu mazpilsēta,” saka M.Kušķe. Viņa atklāj, ka domubiedru grupai ir radusies iecere, ka par Gulbeni varētu tikt veidota grāmata. “Jācer, ka varbūt atsauksies cilvēki ar saviem stāstiem. Gulbenē taču dzīvo dažādu laiku cilvēki. Ļaudis, kas dzīvo pēdējos 30 vai 40 gadus, redz pilsētu citādu nekā tie, kas šeit ir dzīvojuši agrāk. Un pavisam jauniem cilvēkiem varbūt ir kāds sapnis par savu pilsētu, un viņi varbūt to gribētu piepildīt ar savu darbu, savām idejām, redzēt Gulbeni augam. Lai arī šobrīd Gulbenē dzelzceļa satiksme neieņem pašu nozīmīgāko vietu, tā noteikti ir bijusi dzelzceļa un dzelzceļnieku pilsēta un pildījusi ļoti svarīgu funkciju. Manuprāt, tas ir viens no lielākajiem Gulbenes attīstības rādītājiem. Kādreiz bija ļoti liela cerība, ka dzelzceļš atdzīvosies un būs kā tāda dzīvības artērija, labi, ka ir izdevies saglabāt vismaz vienu dzelzceļa līniju. Prieks arī par mazo bānīti, kas pirmais ir bijis un ir noturējies līdz pat mūsdienām. Arī tas ir viens no Gulbenes atpazīstamības simboliem.” Mirdza Kušķe uzskata, ka mūsu pilsētai šobrīd ir tikai jaunības laiks, tai ir jānobriest un jāaug. “Vienmēr atgriežoties Gulbenē, novērtēju savu pilsētu, jo tās ir visu mūsu kopīgās mājas, mūsu pilsēta,” piebilst M.Kušķe.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mūsu pilsētai – 88

Kategorijas