Dzīve pēc insulta

2016. gada 26. februāris 00:00

2129

Antra ar mīlestību – par savu Jāni

Cik mēs zinām cits par citu? Vai vispār ir jāzina? Kāpēc bieži vien ģimene, nonākot nelaimē, jūtas tā, it kā sabiedrība būtu tai pagriezusi muguru? Mīts vai patiesība, ka mūsu valstī tiek darīts viss, lai cilvēks ar invaliditāti iznāktu no mājām, justos visur pieņemts un gaidīts? Atbildes uz šiem jautājumiem “Dzirkstele” meklē kopā ar gulbenieti Antru Sprudzāni (48), kura jau piecus gadus diendienā ir blakus savam smagi slimajam dzīvesbiedram Jānim (55). Antra ir novada bibliotēkas direktore un novada deputāte, Jānis līdz saslimšanai bija Gulbenes bērnu un jaunatnes sporta skolas basketbola treneris.
- Cik ilgi jūs abi jau esat kopā?
- Nākamgad būs sudrabkāzas. Mūsu vecākajam dēlam Kasparam ir 23 gadi, meitai Kristiānai – 17. Mums ar Jāni jau no paša sākuma bija ļoti harmoniskas attiecības, mums nebija laika strīdēties. Mēs abi bijām ļoti aizrāvušies ar savu darbu un sapratām viens otru. Ļoti daudz ko arī darījām kopā. Starp mums valdīja savstarpējā uzticēšanās. Vīra atbalsts manā dzīvē ir bijis milzīgs. Tieši tāpēc Jāņa saslimšana bija trieciens. Tagad esam apgrieztā situācijā, jo man ir jābūt viņa atbalstam. Piecu gadu laikā, kopš sadzīvojam ar Jāņa slimību, man vairs nav ilūziju par to, ka varētu notikt brīnums un vīrs pilnībā atgūs veselību. Jānis tagad ir un vienmēr būs 1.grupas invalīds. Labajā ķermeņa pusē Jānim ir daļēja paralīze, ir nopietni runas traucējumi. Ikdienā viņš mājās pārvietojas ratiņkrēslā. Jau ir pusotrs gads, kopš vīrs pats var ieslēgt televizoru ar pulti. Mēs esam iemācījušies saprasties no pusvārda. Ļoti labprāt abi mājās sagaidām radus, draugus. Jānis vienmēr priecājas par ciemiņiem, bet ciemiņi priecājas, ka smagi slimais Jānis tomēr izskatās labi. Ciemiņi var būt droši, ka varēs sarunāties ar Jāni, jo es varu būt tulks un pateikt vārdos visu, ko viņam pašam izteikt ir grūti. Ir brīži, kad mēs abi kopā ar Jāni emocionāli pārdzīvojam par to, kāpēc dzīvē tā ir sanācis. Pagājušajos Jāņos aizvedu vīru ciemos pie bērnības drauga Raimonda. Un mēs bijām priecīgi! Divreiz gadā Jāni vedu uz rehabilitāciju Līgatnē un Valmierā. Tagad – arī uz Rāznu. Es nezīlēju nākotni. Un es arī negribu to darīt.
- Kā ar laika distanci redzi – kādi ir notikušā iemesli?
- Jānim toreiz 7.februārī nosvinējām 50 gadu jubileju, bet 28.augusts kļuva par liktenīgo dienu, kad visa mūsu dzīve sagriezās ar kājām gaisā. Kāpēc notika tā, kā notika? Tas ir apstākļu kopums. Negribu analizēt Jāņa veselības stāvokli līdz tam brīdim, jo mēs visi zinām, kādi ir mūsdienu vīrieši. Viņi neiet pie ārsta, cik ilgi vien var. Ja sievas neuzstāj un aiz rokas nevelk pie daktera, paši no labas gribas to nedara. Taču pēc tam, kad smagi saslima Jānis, zinu vairākus viņa vecuma vīriešus, kuri daudz nopietnāk sākuši pievērst uzmanību savai veselībai. Jānis ļoti mīlēja savu darbu. Sporta trenera profesija ir stresa pilna. Jānis sevi darbā nežēloja. Tas bija viens faktors. Otrs – iedzimtība. Abiem Jāņa vecākiem bija sirds un asinsvadu problēmas.
Pirms pieciem gadiem tajā liktenīgajā piektdienas rītā Jānim bija jābrauc uz Rīgu, bet brokastojot viņš sūdzējās, ka grūti ir krūzi rokās noturēt. Uzreiz mēs paši aizbraucām uz Gulbenes slimnīcu, kur viņš tūlīt pat tika ievietots reanimācijas nodaļā. Viņš tā kā atgājās. Sestdien pusdienlaikā es ar Jāni runāju kā ar savu tālaika Jāni... pēdējo reizi. Es vēl piekodināju vīru, lai neceļas no gultas. Sekoja Jāņa otrais insults. Tā bija Dieva dota laime, ka tobrīd viņš atradās slimnīcā, reanimācijas nodaļā, jo pretējā gadījumā, visticamāk, izdzīvot nebūtu bijis iespējams. Bojājumi bija ļoti dziļi un nopietni, jo pat tika izsaukta mediķu brigāde no Katastrofu medicīnas centra. Tika secināts, ka pacients nav transportējams uz Rīgu, jo tajā brīdī jebkura lieka kustība Jānim varēja izrādīties liktenīga.
- Laikam lieki ir jautāt, kā tu pati tobrīd juties?
- Atmiņā iespiedies, kā es stāvu mūsu ģimenes mājas pagalmā, skatos uz mūsu māju, apjaušu visu, kas mūsu kopdzīves laikā kopā ir izdarīts, un nonāku pie atziņas – tas arī viss. Apstājies ir viss. Dēls bija tas, kurš man pateica: “Māt, saņemies!” Tā sakrita, ka dēls tad bija beidzis 12.klasi un tieši tajās dienās devās projām no mājām, lai turpinātu izglītību Rīgā. Man bija jāsaliek pa plauktiņiem arī viņa sadzīves jautājumi galvaspilsētā. Un tad vēl mājas solis. Neziņa, no kura gala kas ir jāsāk darīt. Tas bija dzīves izaicinājums! Jānis bija ļoti kritiskā stāvoklī. Taču es līdz galam neticēju mediķu izteiktajām pašām sliktākajām prognozēm! Man teica – Jānis būs tikai guļošs, ka viņš būs invalīds uz mūžu, ja paveiksies, viņš kādu reizi pasēdēs ratiņkrēslā. Es neticēju! Un varbūt labi arī bija, ka neticēju, jo šodien viņš pats var piecelties no gultas, apsēsties ratiņkrēslā, braukt pa māju, reizēm arī staigā ar palīgierīcēm. Tas no mums prasīja nežēlīgu darbu trīs gadu garumā. Draugi un mediķi brīnās, ka Jānis ir tik tālu ticis un ka šodien viņš spēj izdarīt to, kas pirms pieciem gadiem daudziem likās nereāli. Palīdzēja Jāņa ļoti spēcīgā dzīvotgriba un motivācija! Šodien sasniegto ir jāturpina saglabāt. Ar uzcītīgu ikdienas darbu ir sasniegta zināma dzīves kvalitāte, par kuru ir jācīnās.
- Ko šie pieci gadi ir prasījuši no tevis?
- Saslimšanas sākumā Jānis bija pilnībā bezspēcīgs. Mēnesi Jānis nerunāja. Pirmās skaņas no viņa mutes dzirdējām brīdī, kad ciemos bija atbraucis Jāņa bērnības draugs Raimonds. Emocionālais saviļņojums Jānim deva pirmo impulsu. No tā brīža līdz tam, ka vīrs spēj pateikt “jā”, “nē”, “labi”, “paldies” un lēni nosaukt vārdā lietas, pagāja divi līdz trīs gadi. Paldies logopēdei Daigai Pumpurei, kura nāca pie mums uz mājam un strādāja ar Jāni. Paldies mūzikas terapeitei Indrai Ieviņai! Paldies visiem draugiem, kas mūs atbalstīja! Īpašs paldies manam brālim Mārtiņam!
Pirmos trīs gadus pēc vīra saslimšanas es nedzīvoju savu dzīvi, dzīvoju tikai Jāņa dzīvi. Aizgāju no visas sabiedriskās dzīves. Visas! Man bija tikai darbs bibliotēkā un mājas. Nekas vairāk. Lai labāk saprastu – Jānis man bija kā mazs bērns pieauguša cilvēka veidolā. Atceros, kā pirmoreiz vīru ratos pievedu pie izlietnes, lai nomazgātos, bet viņš neprata atdarīt ūdens krānu. Insults katram cilvēkam var atstāt sekas, jo nevar zināt, kādi centri smadzenēs ir skarti, kas ir izjaukts pavisam, kas ir daļēji bojāts, kas atjaunosies un kas palicis neskarts.
Jānim visu mūžu būs vajadzīgs asistents. Sākuma periodā tā biju es vai meita, vai Jāņa mamma. Jebkurā brīdī, atrazdamās darbā, no mājām varēju saņemt ziņu, ka steidzami jāierodas. Reizē ar insultu Jānis bija iemantojis nopietnas blakusslimības. Bija periods, kad ar vienu roku vilku savu mēteli, bet ar otru jau zvanīju ātrajai palīdzībai. Un tā - regulāri reizi divās nedēļās. Gadījās, ka darbā sapulces laikā cēlos kājās un skrēju pie Jāņa. Pagāja divi gadi, un no mājām projām bija jālaiž meita, kura vēlējās turpināt mācīties Rīgā un saistīt savu dzīvi ar basketbolu. Man, protams, bija vieglāk, kad blakus bija meita. Atlaist meitu no sevis man bija grūtāk nekā samierināties ar dēla došanos uz studijām. Sapratu, ka citādāk nevar. Jānis bija tas, kurš meitu ievirzīja sportā un ielika rokās basketbola bumbu. Un man nācās mobilizēties vēl vairāk!
Visu šo laiku katru dienu pēc darba mājās pati esmu sava vīra fizioterapeite, vingrošana bija un ir neatņemama Jāņa ikdienas režīma sastāvdaļa.
Mani atvaļinājumi bija pakārtoti tikai Jānim. Man katrs gads bija saplānots pa soļiem uz priekšu, es zināju visu, kas un kad man ir jāizdara Jāņa labā. Mums abiem bija tikai viens mērķis – tikt tālāk.
Es centos ļoti daudz lasīt un izglītoties, lai saprastu, kā pēc iespējas labāk varu palīdzēt vīram. Man bija jāmeklē ceļš gan Jāņa ārstēšanā, gan rehabilitācijā. Bija jāspēj ielikt kāja durvīs, lai vīram sarunātu palīdzību, kas pienākas cilvēkam ar smagu invaliditāti. Drīz vien uzzināju, ka ar vārdu “pienākas” vēl nekas nav līdzēts, ja pie tā netiec vai tev nepastāsta, kā tikt pie tā, kas pienākas. Vidzemes slimnīcā man tiešā tekstā pateica, ka vairs uz turieni vīru varu nevest. Jautāja: “Uz ko jūs cerat?” Tas bija šoks. Un tādu šoka brīžu ir bijis daudz. Tas no manis prasījis daudz enerģijas un spēka. Man bija jābūt dzinējspēkam, es nedrīkstēju nolaisties.
- Šodien tavā sejas izteiksmē piedzīvotā ģimenes drāma nav nolasāma. Kur smelies optimismu?
- Man ir teikuši, ka esmu ļoti stipra sieviete, bet man reizēm gribas būt arī vājai. Tagad jau, kad esmu guvusi savu sūro dzīves pieredzi, varu teikt: ģimenēs, kurās notiek traģēdija, palīdzēt var tikai savstarpēja sadarbība, jo to, ko saprot veselais, ne vienmēr uzreiz pieņem slimais cilvēks, un viņam pašam vajag lielu iekšēju gribasspēku un motivāciju cīnīties par savu veselību. Jānis tāds ir. Grūtībās mēs norūdāmies. Ikdienas sīkās nebūšanas sāk likties maznozīmīgas, kuras nespēj izsist no līdzsvara.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīve pēc insulta

Kategorijas