Vienmēr pieder kāds sapnis

2016. gada 26. februāris 00:00

1579

Rita Gargažina Lejasciema kultūras dzīvi vadījusi 36 gadus

Lejasciema kultūras nama ilggadējā vadītāja Rita Gargažina šogad saņēma godpilno balvu “Gada kultūras darbinieks”. “Jebkura balva, jebkura atzīšana katram cilvēkam ir pārsteigums, protams, tas ir arī prieks un patīkamas izjūtas,” saka balvas ieguvēja, kura ar Lejasciema pagasta kultūras dzīvi ir saistīta kopš 1980.gada.
Tas vien, ka mūsu sarunas laikā Rita ne reizi nebilda, ka kultūras darbiniekam maizes rieciens viegli nenākas, jo ir jāstrādā brīvdienās un svētkos, kad citi atpūšas, darba stundas ievelkas naktīs, nemitīgi jāizdomā kaut kas jauns un dažāda vecuma cilvēkus saistošs, liecina, ka balva nonākusi īstā cilvēka rokās, jo kultūra ir visa Ritas dzīve.
“Mana vēlme strādāt kultūras jomā ir realizējusies tieši Lejasciemā, un es to daru ar lielu prieku, jo mana sirds pieder šai vietai, kur ir veidojusies mana ģimene, izauguši mani bērni. Kaut arī neesmu dzimusi Lejasciemā, man Lejasciems ir manas mājas, mana dzīve, mans viss. Laika ritējumam ejot, vienmēr atceros to brīdi pirms 36 gadiem. Šie gadi ir bijuši ļoti interesants laiks - emociju, izaicinājumu, notikumu, pārmaiņu laiks. Domās izejot šo gadu skrējienu, redzu, kā šī skaistā vieta Gaujas un Tirzas krastos ir augusi zinošu, gādīgu, izdarīgu saimnieku vadībā. Es lepojos ar Lejasciema kultūras nama amatiermākslas kolektīviem, to dalībniekiem, vadītājiem, atbalstītājiem. Savu spēku saskatu komandā - tie ir cilvēki, kuriem var uzticēsies, ar kuriem kopā var paveikt lielas lietas,” saka Rita.

Cilvēki mani pieņēma
Kopš bērnības viņa ir bijusi starp kultūras cilvēkiem, jo Ritas mamma un tētis gan dejojuši, gan dziedājuši. Tēvs spēlējis arī dažādus mūzikas instrumentus. “Beidzu Rekavas vidusskolu Balvu novadā un domāju iestāties Liepājas pedagoģiskajā institūtā, bet radinieki bilda, ka Liepāja atrodas pārāk tālu no vecāku mājām, un ieteica mācīties Rīgā. Tā kā tiku arī dejojusi dažādos kolektīvos, izlēmu, ka vispiemērotākais man būs Kultūras darbinieku tehnikums ar specializāciju - kluba darbinieks un deju kolektīva vadītājs. Pateicoties Sīmanim Homčenko, kurš tolaik bija Kultūras nodaļas vadītājs un meklēja jaunus kadrus tieši Lejasciemam, pēc tehnikuma beigšanas tiku norīkota darbā uz šo pagastu,” atceras Rita. Izrādās, ka Lejasciemā ienākt jaunam cilvēkam esot diezgan grūti, jo lejasciemieši esot sava pagasta patrioti. “Sākot strādāt Lejasciemā par mākslinieciskās daļas vadītāju toreizējās kultūras nama vadītājas Guntas Bērziņas vadībā, necentos neko pārgrozīt, bet pēc labākās sirdsapziņas centos strādāt ar cilvēkiem, kuri mani pieņēma. Tagad man šķiet, ka esmu izdzīvojusi tik daudz dažādu periodu. Man ir iespējams salīdzināt, kā bija toreiz un tagad. Pirmajos darba gados kultūras namā strādāt bija vieglāk tāpēc, ka amatiermākslas kolektīvu dalībniekus visus kolhoza autobuss atveda uz mēģinājumiem un aizveda mājās. Tagad ir grūtāk noteikt mēģinājumu laiku, jo cilvēkiem ir maiņu darbs, kam jāpieskaņojas.”

Tas ir komandas darbs
Pirmais pasākums, kura organizēšanā iesaistīta jaunā kultūras darbiniece, bijis Lejasciema bērnudārza jubilejas pasākums. Tam sekojuši daudzi citi, liekot Ritai būt radošai un izdomā bagātai, jo katru gadu svinam gan Ziemassvētkus un Jāņus, gan Lieldienas un valsts jubileju. Viņa uzskata, ka kultūras darbiniekam ir jāmācās visu mūžu un jāiet līdzi laikam. “Patiesībā kultūras darbinieks nedrīkst novecot. Ir daudz jālasa, jādomā, kā, piemēram, vienu un to pašu deju padarīt laikmetīgāku un stilīgāku, lai tā patiktu arī jauniešiem. Ļoti daudz ko man dod pieredzes braucieni. Aizbraucot uz jebkuru vietu, ir iespējams aizgūt kādu kaut nelielu ideju tieši sev. To apvienojot ar savu izdomu, ir iespējams radīt kaut ko jaunu. Uzskatu, ka kultūras darbinieks viens pats neko daudz izdarīt nevar, lai cik viņš būtu ģeniāls un profesionāls, tāpēc ļoti daudz konsultējos ar saviem kolēģiem un kolektīvu vadītājiem. Katrs kultūras pasākums ir komandas darbs,” saka Rita. Viņa atzīst, ka ne visi pasākumi vienmēr izdodas, kā iecerēts, jo jebkurā koncertā var atrast kļūdas, bet kultūras darbinieka mērķis nav, lai pasākums patiktu absolūti visiem. “Ja pieci cilvēki pēc pasākuma pienāk klāt un saka, viss viņiem paticis, tad uzdevums ir izpildīts. Kultūras darbā ir jāsamierinās, ka būs cilvēki, kuri uz pasākumu nāks ar domu, ka tur gan nekā nebūs. Publika ļoti atšķiras. Piemēram, vecākās paaudzes cilvēki visu uztver ļoti pozitīvi. Viņos ir daudz sirsnības. Labi saprotos arī ar jauniešiem,” pārliecinājusies kultūras nama vadītāja. Rita labprāt uzklausa arī kritiku, to uztverot daudz citādāk nekā pirmajos darba gados. Kultūras nama vadītāja atzinīgi vērtē arī Lejasciema pašvaldības atbalstu. “Man ir tas gods strādāt kopā ar cilvēkiem, kurus interesē un kuri atbalsta kultūru,” lepojas Rita.

Sajūt ģimenes atbalstu
Arī Ritas trīs jau pieaugušie bērni ir izauguši kultūras vidē, tāpēc arī tagad, kad vien ir iespējams, apmeklē mammas rīkotos pasākumus, izsakot par tiem savu vērtējumu, jo visi trīs arī paši ir saistīti ar kultūru. Ritas jaunākā meita Juta ir palīdzējusi mammai vadīt pasākumus. “Laikam tāpēc, ka bērni izauga kultūras namā, viņi arī amatus izvēlējās vairāk vai mazāk saistītus ar kultūru. Juta pabeidza biznesa augstskolu “Turība” un tagad studē maģistrantūrā sabiedriskās attiecības un komunikāciju. Vecākā meita Zane šo pašu specialitāti ieguva Latvijas Universitātē un tagad strādā televīzijā. Viņa ir mans lielākais kritiķis. Esmu priecīga, ka šinīs dienās arī viņas darbs ir novērtēts ar Atzinības rakstu. Vienīgi dēls Gatis ir beidzis Rīgas Tehnisko universitāti. Visi ir mācījušies mūzikas skolā. Es priecājos, ka cilvēkam, kurš ir dziedājis un dejojis, skatījums uz dzīvi tomēr ir mazliet citādāks,” saka Rita. Viņa labprāt kopā ar bērniem apmeklē dažādas izstādes un pasākumus Rīgā, kā arī aizbrauc kādā ekskursijā.
“Man ļoti patīk būt mežā, kur arī smeļos enerģiju, elpojot pilnu krūti svaigu gaisu, ļoti patīk sēņot, likt burciņās vasaras labumus ziemai, kurus bērni labprāt ņem līdzi uz Rīgu un apēd ar gardu muti. Arī mežā, līdzīgi kā braucot pieredzes apmaiņas braucienā, dažkārt rodas jaunas idejas. Ja vien ir iespējams, tad labprāt arī apceļoju Latviju, kur ir tik daudz skaistu vietu,” smaida Rita. Pirms kāda laika viņai sācies vēl viens jauns dzīves posms. Rita kļuvusi par mīlošu vecmāmiņu mazdēlam, kuram 1.martā paliks pieci mēneši. Viņa dzīvo un strādā ar pārliecību, ka cilvēkam dzīvē vienmēr ir jābūt kādam sapnim.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vienmēr pieder kāds sapnis

Kategorijas