Dzejnieks

2016. gada 1. marts 00:00

1.
-Ziedi ir dvēseļu asaras, -viņš teica, klusi pienācis pie mana darba galda. Tikpat kā nedzirdami, tikai ļaujot uzvirmot ātri gaistošam svaigam aromam, garām slīdošai vēja pūsmai. Lai gan – varbūt man tikai tā šķita.
Pacēlu galvu no iesāktā rakstu darba, lai ieskatītos acīs šim neparastajam apgalvojumam.
Blāvi dzeltens narcises zieds. Lūk, no kurienes smarža!
Aiz tā – vīrietis, gludi skūtu galvu, baltu, raupji adītu šalli, sasietu brīvā mezglā, piesardzīgu smaidu un nedrošu skatienu. Ar plašu žestu kadrā tūlīt ieplanēja arī platmale – eleganti izturējusi reveransam piedienīgo grāciju, tā iepauzēja manu acu priekšā un brīdi vēlāk paklanījās grīdai.
-Jūs esat dzejnieks? – smaidot jautāju, jo acumirklī aptvertais tēls vedināja tieši tā domāt. Prātā gan vēl piemetināju – vai mākslinieks...
Narcises zieds vēl par sprīdi pietuvojās manai sejai. Gaisā uzvirmoja pavasara smarža, un es jau gaidīju atbildi – jā, dzejnieks!
Klusas ieelpas pauze un...
- Es esmu zieds, – viņš izdvesa un, nenovērzdams skatienu no manas sejas, saudzīgi nolika narcisi man priekšā uz galda.
Negaidītā atbilde pārsteidza. Domas drūzmējās un gaisa, jutos vīrieša ciešā skatiena sagūstīta.
- Tas ir tik... neparasti, – beidzot attapos kaut ko izdvest. – Tik dziļas domas... Jūs noteikti esat ne tikai zieds, bet arī dzejnieks, - centos balsī saglabāt nopietnību.
Neatraudams skatienu no manas sejas, vīrietis pārliecās galdam. Vērīgi piemiedzis kreiso aci, viņš jautāja:
-Jūs taču man ticat?
Sapratu, ka esmu iedzīta strupceļā. Nupat man nāksies izlemt – vai turpināt šo spēli, ieslīgt filozofijā vai arī – palūgt viņu izteikties reālisma garā.
Izvēlējos pēdējo.
-Ievads jums patiešām izdevās. Pateicos par narcisi, - draudzīgi pasmaidīju. - Bet tagad lūgšu īsi un konkrēti – kā varu palīdzēt?
Gari nopūzdamies, vīrietis atliecās atpakaļ un, neizejot no lomas, ar plašu reveransu apsēdās uz krēsla.
- Skumji. Nekādas romantikas,- viņš dramatiski nopūtās. - Kā vispār var dzīvot bez romantikas! Bez ziediem, bez mīlas un kaisles, – viņš plaši žestikulēja. – Nu, nevar! Nevar!
Ieinteresēti lūkojos uz pretimsēdētāju un centos saprast – cik daudz viņā ir aktiera, cik dzejnieka un cik – patiesas vajadzības. Varbūt viņam tikai pietrūkst skatuves un skatītāju?
-Kā vispār var dzīvot bez miglas, bez rasas, bez saules? Bez lietus, bez vēja, bez veldzes, ja arī tu esi zieds? – viņš bija dziļi iegājis tēlā.
Jutu, ka izteiksmīgais patoss ieilgs, tāpēc sāku apsvērt variantus tā pārtraukšanai. Pāris reizes izmēģinājusi iespraukties ar iecietīgu „atvainojiet, bet...” un pieklājīgu „lūdzu, sakiet...”, beidzot neizturēju un piecēlos no krēsla.
- Jā, es esmu dzejnieks, - reakcija no vīrieša puses sekoja nekavējoties. – Man patīk dzeja. Es jau sen rakstu.
Skaisti! Karnevāls pēkšņi bija beidzies! Tagad man iepretim sēdēja labi kopts vīrietis, kurš vairs netēloja neko. Vismaz tā gribējās domāt, lai gan – arī šī poza varēja būt pielāgota.
-Jūs gribējāt parādīt savus dzejoļus? – jautāju tieši, jo ik pa laikam kāds pie manis ierodas ar pierakstu kladēm un apdrukātām lapām.
- Es par to domāju... Es nejūtos īsti drošs... Tur jau nekā nav...- eiforijas pārņemtais vīrietis pēkšņi bija kļuvis bikls un kluss. – Tie ir tādi zemapziņas plūsmas piefiksēti mirkļi.
-Parādīsiet? – ieinteresēti mudināju. Varbūt tur patiešām atrodas pērles, kā tas visai bieži notiek.
-Jūs patiešām tos gribat redzēt? – vīrietis neticēdams pacēla skatienu. – Manus dzejoļus? Patiešām?
Piekrītoši pamāju ar galvu.
-Tad jau man ir izdevies jūs ieinteresēt! Pareizi taču māca – vajadzīgs efektīgs sākums! – viņš priecīgi piecēlās no krēsla un aizsteidzās pēc somas.
Jau pēc īsa brīža vīrietis bija atpakaļ, un uz galda manā priekšā strauji izauga iespaidīga padomju laiku kantorgrāmatu kaudze. Zaļiem, ziliem, brūniem, sarkaniem vākiem, vairāk un mazāk apbružātas. Piecas, desmit, piecpadsmit... Tālāk vairs neskaitīju. Centos elpot lēnām un izturēties mierīgi, un bez komentāriem sagaidīt pēdējo kladi. Kādas manas paziņas – Latvijā atzītas dzejnieces - pareģojums draudēja piepildīties: „..un galu galā tu nosmaksi zem grafomānu tekstu blāķiem...”
- Trīsdesmit sešas. Deviņus gadus rakstu, katru gadu pa četrām, - vīrietis lepni paziņoja, kaudzes virspusē nolikdams pēdējo kladi un aizvērdams sporta somas rāvējslēdzēju.
-Raženi gan... – piesardzīgi izpūtu aizturēto elpu. – Tajās visās ir jūsu teksti?
-Tie labākie, - vīrietis it kā sakautrējās. – Ja būtu visi, tad sanāktu divreiz vairāk.
Ar bažām pastiepu roku, lai paņemtu kādu no kladēm (kā nekā es taču pati biju aicinājusi tās parādīt, un tagad no manis tika gaidīta atbilde).
Redzēdams, ka esmu izvēlējusies kantorgrāmatu zilos vākos, vīrietis pasteidzās izvilkt no kaudzes sarkano:
-Sāciet ar šo! Tā ir viena no pēdējām. Par mīlestību.
Mazākais, ar ko es vīrieti šobrīd spēju iepriecināt, – sekot viņa ieteikumam.
Pirmais ieraksts titullapā jau bija zināms: „Ziedi ir dvēseļu asaras. Aizejot liec man raudāt un smiet...”

(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzejnieks

Kategorijas