Notāru dienas izraisa interesi

2016. gada 3. marts 00:00

536

Baiba Jaunbērziņa: “Pirms parakstīt dokumentu, katram tas vispirms ir rūpīgi jāizlasa.”

Tuvu pussimtam interesentu 29.februārī un 1.martā izmantoja iespēju apmeklēt Notāru dienu konsultācijas par brīvu Gulbenē pie zvērinātas notāres Baibas Jaunbērziņas. “Dzirkstele” to uzzināja viņas birojā.
Lielākoties notāri šajās dienās apmeklējuši seniori. Viņiem galvenokārt bijuši jautājumi par mantošanu – testamenta taisīšanu, par likumisko mantinieku loku, par mantošanas procedūru, ieskaitot termiņus un izmaksas.
Bieži bijuši jautājumi par to, cik reizes var taisīt testamentu, kā arī vai testaments taisāms pie notāra. B.Jaunbērziņa skaidrojusi, ka testamentu var taisīt neierobežotu reižu skaitu, bet vienmēr būs spēkā pēdējais testaments. “Ne jau velti to sauc par pēdējo gribu,” “Dzirkstelei” klāsta notāre.

Nesaskaņas par testamentu vispirms risina pie notāra
Normatīvie akti paredz iespēju taisīt arī privātu testamentu. Šajā gadījumā testamenta taisītājam tas pašrocīgi jāuzraksta un jāparaksta. Taču drošāk testamenta taisīšanu būtu uzticēt notāram. Notārs to ne vien uzrakstīs korekti un atbilstoši likumam, pastāvīgi glabās, bet arī ziņu, ka testaments atstāts, ierakstīs publisko testamentu reģistrā. Kad mantojums atklāsies, mantinieki vienmēr uzzinās, ka mirušais atstājis rīkojumu nāves gadījumam. “Privātu testamentu jebkurš var iznīcināt vai arī mirušā lietās neatrast, līdz ar to pastāv risks, ka mantojuma atstājēja pēdējā griba nekad netiks uzzināta un izpildīta,” saka B.Jaunbērziņa.
Bijusi interese par to, vai var apstrīdēt testamentu mantojuma vešanas gaitā. Publisku, notāra apliecinātu testamentu apstrīdēt nevar. Privātu testamentu ieinteresētās personas var apstrīdēt, ja nav ievērota testamenta forma, mantojuma atstājējs vispār nav bijis spējīgs testamentu taisīt vai arī testamenta taisīšana panākta ar spaidiem vai viltu, vai notikusi maldība. Lūk, situācija - māte vienai no meitām savā pēdējā gribā neko nav novēlējusi. “Šādā gadījumā meitai notariālajā procesā ir tiesības iesniegt pretenzijas uz savu neatņemamo daļu, kas tiek aprēķināta. Tas gan ir diskutabls jautājums, jo šo neatņemamo daļu var aprēķināt kā no īpašuma kadastrālās, tā no tirgus vērtības. Notariālā procesa gaitā tiek rosināts panākt izlīgumu ar personām, kurām šajā mantojuma lietā ir kaut kas novēlēts. Ja vienoties neizdodas, ir iespēja doties uz tiesu un pieteikt savu prasību tur. Radinieki šādās situācijas vienojas reti, parasti strīds turpinās tiesas ceļā,” stāsta B.Jaunbērziņa.

Darījuma dalībnieku nevērība var dārgi maksāt
Apmeklētāji notārei vaicājuši arī par darījumu ar nekustamajiem īpašumiem formu. Patlaban likums nenosaka obligātu notariālu formu, spēkā ir arī mājas kārtībā slēgti līgumi. Taču, lai izvairītos no krāpnieciskiem darījumiem un, slēdzot darījumu, saņemtu vispusīgu konsultāciju, labāk izvēlēties šos darījumus noslēgt pie notāra. Šajā sakarā B.Jaunbērziņa uzsver: “Notārs noskaidro slēdzamā darījuma dalībnieku gribu un uzdod dažādus jautājumus, lai pēc iespējas labāk izzinātu līdzēju gribu un to fiksētu notariālajā dokumentā.” Tas nozīmē, ka darījuma dalībniekiem pēc iespējas detalizētāk ir jāpauž notāram sava griba dokumentu gatavošanas gaitā. Notāram šajā procesā ir jāsaglabā neitralitāte, viņš izskaidro abām pusēm viņu tiesības, pienākumus un darījuma juridiskās sekas.
Piemēram, ja vecāmāte dāvina mazmeitai savu lauku māju, kurā ir vecāsmātes deklarētā dzīvesvieta, notārs vaicā, kur dāvinātāja turpmāk dzīvos, kas maksās par īpašumu turpmāk, ja vecāmāte tur turpinās dzīvot. Notārs jautā arī, ko dāvinātāja vēlas saņemt pretī no mazmeitas – neko, aprūpi līdz mūža galam vai vēl ko citu? Ja atbildēts tiek, ka vecāmāte pati uzņemas visus finanšu izdevumus un pretī no mazmeitas neko neprasa, notārs fiksē viņas gribu. Ja vēlāk, kad dāvinājums jau ir likumīgā spēkā, vecāmāte ar iznākumu ir neapmierināta, kļūst skaidra problēmas būtība: dāvinātāja sākotnēji nenoformulēja savas vēlmes. Taču, ja apdāvinātā persona dāvinājumu ir pieņēmusi, vairs vienpusēja atkāpšanās no līguma nav iespējama. Tomēr līgumu ir iespējams atsaukt apdāvinātā rupjas nepateicības dēļ. Nepateicība ir jāpierāda. To izdarīt ir grūti. Savstarpēja emocionālā nesaskaņa nav pierādījums. Ja šādā konfliktā abas puses bezstrīdus kārtībā nespēj vienoties par līguma atcelšanu, atliek tiesvedība. Mazmeita, iegūstot īpašumtiesības uz vecāsmātes māju, var brīvi rīkoties ar šo īpašumu bez ierobežojumiem, ja tādi nav paredzēti dāvinājuma līgumā. Tas nozīmē, ka mazmeita dāvanā saņemto māju var arī pārdot, nesaglabājot tur vecāsmātes dzīvesvietu. Ja izrādās, ka vecāmāte šādai notikumu gaitai nav gatava, B.Jaunbērziņa uzskata: tās ir pašu darījuma dalībnieku nevērības sekas, laikus neiedziļinoties šajā darījumā pēc būtības.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Notāru dienas izraisa interesi

Kategorijas