“Raganiņu” stiķi un niķi

2016. gada 4. marts 00:00

2739

Līnijdeju grupa “Raganiņas” svinēs savas pastāvēšanas 13.jubileju

“Heijā! Valpurģu nakts! Es arī gribu dejot Valpurģu naktī kopā ar citām raganām!” iesaucās Mazā raganiņa. “Tu vēl esi par jaunu, lai dejotu,” teica Krauklis Abrakss. Tomēr Gulbenes līnijdeju grupā “Raganiņas” neviena dalībniece nav par jaunu, lai nevarētu dejot Valpurģu naktī 30.aprīlī Stāmerienas tautas namā, kur “Raganiņas” kopā ar draugiem svinēs savas darbības 13.gadadienu.

Nemainīgs dalībnieču skaits
“Līnijdejas kā viss jaunais Latviju pamazām iekaroja 1999.gadā. Uz Gulbeni tās atveda Elīna Krēsliņa,” stāstījumu uzsāk “Raganiņu” vadītāja Solvita Skopāne. Viņu papildina dalībniece Indra Jakuba, kura “Raganiņās” dejo kopš pašas pirmās dienas. “Izlasīju afišu, ka Gulbenes ģimnāzijas zālē būs iespējams apgūt līnijdejas, ka tās ierādīs sieviete no Rīgas. Aizgāju, būdama pārsteigta, ka zāle bija cilvēku pilna. Mums tika teikts, ka nodarbības notiks katru svētdienu. Nākamajā svētdienā vadītāja atbrauca un ar to viss beidzās. Pēc tam līnijdejas kādu laiku mācīja Elīna,” papildina Indra. Mazliet vēlāk Elīnu nomainījusi Solvita. “Tolaik dejotāju bija kļuvis mazāk. Tas zināmā mērā bija saistīts ar darba izmaiņām un vēl citiem iemesliem. Turklāt, atšķirībā no Elīnas, es dzīvoju Gulbenē. Tomēr interesanti ir tas, ka “Raganiņās”, lai arī ir nedaudz mainījies sastāvs, kopējais dejotāju sastāvs ir palicis nemainīgs. Esam 11 “raganiņas”. Nekad nav bijis tā, ka nāktos sūdzēties par dalībnieču trūkumu,” papildina Solvita.

Mēs dzīvojam savā pasaulē
Kopš paša sākuma “Raganiņās” darbojas arī Edīte Zurkova, kura bilst, ka kolektīvu veidojot dalībnieces, kuras it kā dzīvo pavisam citā pasaulē. Īpaši tajos brīžos, kad ir jāuzstājas koncertos. Tad neviena nedomā par līnijdeju soļu kārtību, bet izjūt dejas prieku, ritmu un azartu. Solvita atklāj, ka nav apmeklējusi kursus, lai apgūtu līnijdejas. Tās viņa mācās pašrocīgi, izmantojot visas pieejamās iespējas. Lielākoties tas ir internets. “Tad, kad mājās esmu apguvusi jaunu deju, mēģinājumā esmu gatava to ierādīt pārējām meitenēm, dejai pieliekot klāt mums tīkamas nianses. Līnijdejas, tāpat kā tas ir ar tautiskajām dejām, veido horeogrāfs. Arī Latvijā ir daži līnijdeju horeogrāfi, bet galvenokārt tie ir ārzemēs dzīvojošie horeogrāfi, piemēram, no Anglijas un Amerikas. Līnijdejas ļoti labi dejo japāņi īpaši lielās masās. Latvijā ir izveidota pat Līnijdeju asociācija, ko vada Dzintra Rozīte. Asociācija tās dalībniekiem rīko dažādus koncertus un konkursus. Mēs gan neesam asociācijas biedri, jo tas viss ir saistīts ne tikai ar laiku, bet arī ar naudu. Tad līnijdejas tāpat kā balles dejas - tas ir nopietni. Ir ierobežoti deju soļi un kustības, ir stingri noteikts apavu papēžu garums un tamlīdzīgi,” atteikšanos no iestāšanās pamato Solvita. “Mēs vislabāk jūtamies, ja, apgūstot soļu kombināciju, varam dejot brīvi, paceļot roku augstāk vai zemāk,” bilst dalībnieces.

Ir dziesma, pēc tam soļi
Pirms jaunas līnijdejas radīšanas vispirms izvēlas dziesmu, lai pēc tam tai pievienotu dejas soļu kombināciju. Mēdz būt arī tā, ka vienai dziesmai ir pat piecpadsmit līnijdeju varianti. Solvita starp tiem izvēlas sev tīkamāko. Prieks ir tad, ja arī pārējām dejotājām šis variants patīk. “Mēs pamēģinām katru jaunu deju. Ja jūtam, ka tā neaiziet, deja atkrīt it kā pati no sevis,” stāsta dalībnieces. Uz ierosinājumu pašai izveidot kādu līnijdeju Solvita atbild, ka pagaidām vēl nejūtoties tik stipra horeogrāfijā. “”Raganiņām” ir tāds niķis, ka mēs ārzemnieku līnijdeju soļu salikumu piemērojam latviešu mūzikai. Sanāk labi,” smejas Solvita.
“Raganiņas” pašas izdomā arī skatuves tērpus. “Pirms katras uzstāšanās mēs jau iepriekš izdomājam, kādos tērpos uzstāsimies šoreiz, jo tērpi mums ir vairāki. Tad, kad mums ir jāšuj jauni tērpi, tad mums ir lielā “plūkšanās”, tomēr nonākam pie viena kopsaucēja,” stāsta vadītāja.

Mums ir daudz draugu
Solvita bilst, ka jubilejas pasākuma rīkošanai Stāmerienas tautas nams izraudzīts tā vadītājas Gaidas Vīksniņas atsaucības dēļ. Ciemos tiks aicināti arī draugi – kolektīvi, kas arī dejo līnijdejas. “Mums lieli draugi ir senioru deju grupa “Leno”. Bijām kopā vienā pasākumā un jutāmies pārsteigtas, cik “Leno” dejotājas ir jaukas. Bija patīkami uzzināt, ka arī viņas dejo pašas savam priekam, nevis lai kādam kaut ko pierādītu,” saka Solvita. “Raganiņas” atsauc atmiņā to laiku, kad novadā notika līnijdeju festivāls. Arī tagad viņas ar lielāko prieku tādā piedalītos, ja vien kāds uzņemtos šāda festivāla organizēšanu.
“Jaunai dalībniecei pievienoties “Raganiņām” no malas ir ļoti grūti. Ja jaunā dalībniece ārkārtīgi cītīgi apgūst visu, daudz strādā, nāk mācīties individuāli pie manis uz māju, tad varbūt arī ir iespējams. Tomēr, ja ir cilvēki, kuriem ļoti gribas dejot līnijdejas, tad ir iespējams iesaistīties tā sauktajā nulles grupā. Šādiem cilvēkiem nodarbības notiek trešdienās. Mums ir izveidojusies šāda grupa, kas dejo jau gadu. Ir iespējams iesaistīties arī “Raganiņu” mēģinājumos, bet ar uzstāšanos ir citādāk. Nav viegli jaunai dalībniecei uzreiz sašūt arī visus piecus tērpus, jo tie nemaksā mazu summu, bet mēs visā ieguldām savus līdzekļus. Nerakstām projektus, lai saņemtu atbalsta finansējumu. Laikam jau vēlamies būt ļoti patstāvīgas,” saka Solvita.

Dejošana ir enerģijas lādiņš
To bez izņēmuma atzīst visas “raganiņas”. “Mēģinājumi ir viens, bet mēs tiekam aicinātas uzstāties arī privātos pasākumos, lai sagādātu cilvēkiem pārsteigumu. Tad mēdzam sacīt, ka esam meitenes no tortes. Redzot jubilāra pārsteigumu un prieka asaras, arī pašas esam pārpilnas ar emocijām. Braucot mājās no pasākuma, šķiet, ka visa mašīna “vārās” no šīm emocijām. Savstarpēji arī ikdienā esam runājušas, ka dejošana un iespēja būt visām kopā ir vislabākās zāles no ikdienas noguruma, stresa un krīzes,“ vienā balsī apliecina dejotājas. “Mēs cita par citu visu zinām, tāpēc jau pēc sejas ir pasakāms, kā kura jūtas, kāds kurai noskaņojums. Mūs var uzskatīt ne tikai par deju, bet arī par draudzeņu grupu. Mēs noteikti dzīvē nebūtu draudzenes, noteikti nebūtu satikušās, ja nebūtu šo deju, jo esam ļoti dažādas, no dažādām vietām, ar dažādu nodarbošanos. Es personīgi nezinu, ko darītu, ja man nebūtu šo deju,” saka Solvita, bet dejotājas piebilst, ka viņām neesot grūti dejot ne vasaras karstumā, ne ziemas salā, jo gan sildot, gan atvēsinot dejas mīlestība.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Raganiņu” stiķi un niķi

Kategorijas