Ved pastaigā pa pirmskara Gulbeni

2016. gada 11. marts 00:00

1670

85 gadus vecā Erna Krīgerte – īstena gulbeniete

Iebraucot Beļavas “Arņu” māju pagalmā, sagaidīt skrien divi četrkājainie mājas sargi, bet virtuves logā, no kura pārredzams viss pagalms, pavīd saimnieces Ernas Krīgertes seja. Viņa, lai gan ir dzimusi un augusi Gulbenē, jau daudzus gadus dzīvo laukos. Esot jau cienījamā vecumā, uz bērnu dienu zemi Erna vairs nebrauc, bet pilsētas centrālās ielas kā savulaik bērnībā izstaigā atmiņās.
“Tas labi, ka ir cilvēki, kuri iecerējuši veidot grāmatu par Gulbeni un tās ļaudīm dažādos laikos. Man visjaukākās atmiņas saistās ar pirmskara gadiem, kad vēl biju maza meitene, vecāku aprūpēta. Tolaik mēs dzīvojām Gulbenē muižā pie dambja. No mājas tikai drupas palikušas. Turpat blakām bija dzirnavas, aiz tām atradās alus brūzis, limonādes cehs, bet aiz tā – vēl spirta brūzis. Muižkunga māja bija tur, kur tagad atrodas otrā veco ļaužu māja. Arī mana vecmamma dzīvoja garajā muižas mājā. Viņas brālis bija galdnieks, kurš taisīja visu muižai vajadzīgo. Nu jau tās arī vairs nav. Ir jau grūti izstāstīt, bet parādīt gan visu varētu, lai gan daudz kas ir mainījies. No muižas mājas mani vecāki pārcēlās uz dzīvi Rīgas ielā, un dzīvojām Bokalderu mājā, kas atradās gandrīz pretim kafejnīcai “Magnolija,” stāsta Erna. Viņa ar prieku atsauc atmiņā Balto pili un skaisto parku ap to. “Viss tur bija tik sakopts! Parkā tik daudz skaistu koku. Arī pavisam retas šķirnes. Egles vien bija vai piecu šķirņu. Muižas dārzniecības ēkā tolaik atradās pilsētas valde jeb prefektūra, kā tolaik to sauca. Joprojām acu priekšā stāv pilsētas galvas māja ar dažādiem kokā izgrieztiem ornamentiem izrotāta. Tā gan jau ir nojaukta. Pie Sarkanās pils uz uzkalniņa bija izveidota neliela estrāde, kur tika spēlēts teātris. Gar malām bija ierīkoti soli skatītājiem. Mēs abas ar māsu arī gājām mammai līdzi teātrus skatīties,” atceras Erna.

Tirgus laukums un ziloņi
Viņa stāstot uzbur tālaika ainu, kad Gulbenes centrālā skvēra vietā vēl bija plašs tirgus laukums. Gar tā vienu pusi veda Tirgus, tagad Ozolu iela, gar otru – Tirgoņu, tagad Ābeļu iela. “Tur, kur kādreiz atradās vecā milicijas ēka, bija krogs, kas piederēja Stirāja kungam, ko visi sauca par kroga Stirāju. Otru brāli sauca par drēbju Stirāju, jo viņam veikals atradās uz Rīgas ielas. Mana mamma krogā strādāja par saimnieci. Zirgi tika piesieti pie lenderes un vīri gāja uz krogu iedzert, bet viņu sievas dusmīgas sēdēja ratos un gaidīja. Gar tirgus laukuma malu bija saceltas būdas. Tirgū varēja nobaudīt karstus cīsiņus, nopirkt alu un citus labumus. Tolaik tirgus laukumā vadīja liela rosība, kas mums, bērniem, dikti patika. Tur, kur tagad atrodas Gulbenes kultūras centrs, tolaik atradās liela svaru būda. Aiz tās atradās Rubeņa kunga māja, kurš uzpasēja tirgus laukumu un arī svaru būdu, kurā pat govi varēja nosvērt,” stāsta “Arņu” saimniece.
Tieši Gulbenē viņa, būdama maza meitene, pirmo reizi redzējusi ziloni. “Tur, kur savulaik atradās universālveikals un restorāns “Gulbis”, bet šodien veikals “Labais”, bija pļava. Atceros, bija atbraucis cirks. Man tik ļoti bija bail no ziloņa, jo man tas šķita ārkārtīgi liels, tāpēc cieši turējos mammai pie rokas.” Erna smejas, ka droši vien ne visi šodien zinot, ka tagadējās pilsētas un novada valdības mājas vietā kādreiz atradusies maizes ceptuve, kas piederējusi Koimeta kundzei. “Tur cepa maizi un visādas bulciņas. Ceptuves īpašniece bija pilsētā novērtēta kā ļoti laba beķere. Kad gadījās iet garām ceptuvei, tur vienmēr jauki smaržoja,” piebilst Erna.

Skrējām laizīt īrisu masu
Sirmgalve atmiņās izgaršo saldo īrisa konfekšu masu, jo savulaik bijušā kinoteātra “Avangards” ēkā atradies Ķuzes kunga veikals, kurā tirgotas konfektes. Turpat bijušas telpas, kur gatavots saldais kārums. Arī pats konfekšu gatavotājs dzīvojis vienā ēkas galā. “Tā kā mamma strādāja krogā pie Stirāja, tad viņa kundze vienmēr mammai teica, lai es nāku līdzi, jo viņiem bija mazmeita Marianna. Mēs abas spēlējāmies. Vienmēr gaidījām to brīdi, kad Ķuzes kungs bija beidzis vārīt konfektes un sauca mūs nobaudīt īrisu masu. Dažreiz bijām noziedušās līdz nepazīšanai,” smejas Erna. Viņa stāsta, ka visi pilsētas vīrieši vienmēr gājuši frizēties uz Koka kunga frizētavu, kas atradusies tagadējās Ūdensvada ielas stūrī. Savukārt dāmas gājušas iegādāties tērpus uz Stirāja drēbju veikalu, kas atradies Ābeļu un Rīgas ielas stūrī uz pasta pusi. Turpat atradusies arī Stamberga aptieka. “Tur, kur tagad atrodas banka “Citadele”, bija Grauduļa kunga veikals, kur varēja nopirkt koka tupeles un citus darba apavus. Cilvēki vienmēr runāja, ja vajag koka tupeles, jāiet pie Grauduļa. Pretī Grauduļa veikalam pāri Bērzu ielai bija gaļas veikals jeb skārnis,” stāsta Erna.

Daudz lasa un tiekas ar draudzenēm
Ja vien Erna kā agrāk varētu izstaigāt visu Gulbeni ielu pa ielai, viņa izstāstītu vēl ļoti daudz. Arī par Gulbeni kara gados, lai gan nācies doties bēgļu gaitās. Tagad viņa ikdienu vada lauku klusumā, daudz lasot un tiekoties ar draudzenēm. “Es pēc būtības esmu ļoti sabiedrisks cilvēks. Savulaik pat teātri tiku spēlējusi. Lai gan ar vīru Jāni izaudzinājām trīs bērnus, strādāju kolhoza laikā lauku brigādē un vēlāk kopu kolhoza teļus, tomēr radu laiku arī ekskursijās aizbraukt un kolhoza rīkotos pasākumus apmeklēt. Vienmēr ar prieku ciemos gaidu savas draudzenes un paziņas, jo tad varam, kā pašas smejamies, uzsist klačiņu. Citu dzīvi neaprunājam. Pietiek ar savējo. Agrāk arī daudz adīju, bet tagad rokās adāmadatas neturas. Savulaik apkārt mājai arī daudz puķu ziedēja, bet tagad aicinu palīgā kādu, kas tās dobes saved kārtībā, jo pašai tik daudz spēka vairs nav. Tomēr par dzīvi nesūdzos. Gaidu ciemos meitu un dēlus, kā arī mazbērnus. Arī zāļu paciņas esmu nolikusi tālāk no acīm. Kam tās vajadzīgas, ja dzīvoju saskaņā ar sevi, atmiņām un dabu,” atvadoties saka Erna.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ved pastaigā pa pirmskara Gulbeni

Kategorijas