Garīgās ģimenes spēks

2016. gada 11. marts 00:00

243

Gulbenes baptistu draudzei nākamgad paliks 100 gadu

Kristieši dzīvo Lieldienu gaidās, kuras svinēsim 27.martā. Arī Gulbenes baptisti gaida šos svētkus. Draudze katru svētdienu sanāk kopā savā lūgšanu namā Ozolu ielā. Latvijas Baptistu draudžu savienības mājas lapā publicētajā informācijā lasāms, ka Gulbenes draudze ir viena no senākajām valstī. Tās darbība ir aizsākusies 1917.gadā. Draudze joprojām pastāv. Šodien to vada vietējais sludinātājs Artūrs Ruiga.
- Gulbenieši saka – baptistu draudze sevi nereklamē, ir gandrīz nemanāma. Tajā pašā laikā labi pazīstu vairākus gulbeniešus, kuri sevi sauc par baptistiem.
- Draudze šobrīd izjūt to, ka daļa iedzīvotāju ir aizbraukuši no valsts. Notiek arī paaudžu maiņa, cilvēki aiziet mūžībā. Nupat nesen vienu no savas draudzes māsām pavadījām pēdējā gaitā. Svētdienās draudzes namā parasti kopā pulcējamies līdz 15 cilvēkiem. Siltajā laikā mūsu ir vairāk, aukstajā – mazāk. Draudzes locekļu vidējais vecums ir 63 gadi. Mūsu vecākajai māsai ir 85 gadi. Ir jāsaprot, ka cilvēki nevar katrreiz atnākt. Tomēr dievkalpojumi svētdienās pulksten 11.00 mūsu draudzes namā notiek vienmēr. Ziemā tad iekuram krāsni. Ir silti. Ceturtdienās uz lūgšanām pulcējamies mājās pie vienas no mūsu māsām, kura veselības problēmu dēļ nevar apmeklēt draudzes namu. Tas nāk par svētību visiem. Tāpat arī kopā būšana. Draudze – tā ir garīgā ģimene. Ģimene rūpējas par katru savu locekli. Tās ir garīgās rūpes. Kopā sanākot, mēs, draudzes locekļi, savā starpā no sirds izrunājamies. Tā ir svētība, kad varam savstarpēji dalīties domās, sajūtās. Man ir teikuši, ka reizēm draudzē brāļi un māsas cits citam uztic pārdzīvojumus, par kuriem nespēj runāt ar saviem ģimenes locekļiem. Šķiet, reizēm cilvēkam vairāk nekā padomu vajag kādu uzticamu draugu, kuram pateikt savu sāpi. Aizlūgšana par situāciju, par to, lai šī situācija atrisinātos, sniedz atvieglojumu, jo Dievs mūs mudina: “Metiet visas savas problēmas uz mani! Es jūs pestīšu!” Sekojot dievišķajam padomam, dzīvot kļūst viegli. Mēs draudzē arvien dalāmies pieredzē par to, kā risinājušās mūsu ikdienišķās situācijas, kā Dievs mums ir palīdzējis brīžos, kad gadījies paklupt.
- Ienākot jūsu draudzes namā, redzams, ka tam vajadzīgs remonts.
- Kad šī ēka Gulbenē, Ozolu ielā, ir celta, tas nav zināms. Agrāk tā bija privātmāja. Draudze te ienāca 1980.gadā. Ēka tad tika rekonstruēta. Ir pagājis ilgs laiks... Protams, ir vajadzīgs remonts. Pat bail ir runāt par to. Māja ir celta purvainā vietā, ēkas pamati ir nosēdušies, grīda – tāpat. Mitrums, šķirbas, pūšana. Esam grīdai likuši ielāpus. Esam konsultējušies pie būvniecības speciālistiem, kuri atzina, ka drīzāk būtu jāceļ jauna māja, nevis jāremontē vecā. Tomēr jādzīvo ir un jāiztiek tāpat. Ar saviem spēkiem remontu veikt nevaram.
- Cik sen pats esat saistīts ar baptistu draudzi?
- Sesto gadu! Pirms tam darbojos Gulbenes Vasarsvētku draudzē, kuru vada Larisa Vaļicka. Kā kristieti es sevi apzinājos pirms 17 gadiem. Man pašam tobrīd bija 43 gadi. Tas sakrita ar veselības problēmu sākšanos manā dzīvē. Kopš 2000.gada man ir invaliditātes grupa. Pirms tam strādāju mežā ar traktoru. Darīju fizisku darbu. Kad saslimu, bija operācija, ar dievpalīgu paliku vēl šeit. Nāca dzīves pagrieziens, atziņas. Nācu pie Kristus ar grēku nožēlu. Ne toreiz, ne tagad es nemeklēju kristīgo konfesiju atšķirības. Mums ir jāmeklē vienojošais! Tas ir Jēzus Kristus un viņa upuris, kura dēļ mēs tiekam pestīti. Konfesionālā piederība nav tik svarīga, visām mūsu draudzēm, tēlaini runājot, ir vienāds uzvārds. Kristieši! Tikai vārds atšķiras. Kāds ir katolis, kāds ir luterānis, kāds – baptists. Katrai konfesijai, protams, ir savas tradīcijas, savas atšķirības. Mēs, baptisti, uzskatām, ka cilvēkam ticība ir jāpieņem apzinātā vecumā. Turklāt mūsu konfesijā pie Svētā vakarēdiena atļauts nākt tikai tiem, kuri ir saņēmuši ūdens kristību. Taču svētību baptistu draudzē jebkurā laikā var lūgt un saņemt ikviens. Kā sludinātājs esmu vēl pavisam jauniņš, kaut pats esmu jau 60 gadus vecs. Ordinēts sludinātājs esmu vēl tikai pusgadu. Iesācējs. Esmu parasts cilvēks, kā saka, no publikas, no draudzes. Bija nepieciešamība pēc cilvēka, kas stātos draudzes priekšā. Kā saka, svēta vieta nekad nevar palikt tukša. Mūsu mācītājs Mihails Voronovs vairs nevarēja apvienot kalpošanu mūsu draudzē, Balvos, Tilžā un kapelāna darbu Rīgā, Centrālcietumā. M.Voronovs mani mudināja, un pamazām sapratu, ka varu darīt šo darbu Gulbenē. Cilvēks pats par sevi jau neko nevar bez tā spēka, kas nāk no augšienes. Es joprojām mācos no M.Voronova un allaž lūdzu viņam padomu. Par Gulbenes baptistu draudzes labo eņģeli mēs saucam Larisu Vinogradovu. Viņa ir draudzes priekšniece un kopā ar savu ģimeni satur kopā šo draudzi, veic administratīvo un saimniecisko darbu. Mums draudzē ir daudz apdāvinātu cilvēku. Ginta Stipraviete rūpējas par muzikālo pusi un kalpo no sirds. Paldies visiem savējiem!
- Kuri ir baptistu lielākie svētki?
- Tā, protams, ir Kristus dzimšana un augšāmcelšanās. Tie, kā latvieši saka, ir Ziemassvētki un Lieldienas. Skumji, ka šodien cilvēki vairāk meklē Salatēti un Lieldienu zaķus, nevis Kristu. Svarīgākais tomēr ir tas, ka pestītājs ir nācis šajā pasaulē, lai izpirktu mūs no grēku nastas. Tādā veidā mēs iemantojam brīvību, apziņu, ka beigu nebūs, ka ir mūžīgā dzīvošana. Šī apzināšanās cilvēkam kļūst par dzīves pamatu, jo sniedz drošības sajūtu. Lieldienas saskaņā ar pravietojumu ir brīdis, kad Kristus mira pie krusta, taču nepalika aprakts kapā, bet augšāmcēlās. Tas ir brīnišķīgi.
Vēl mums, baptistiem, populāri ir arī Ražas svētki.
- Vai uz baptistu dievkalpojumiem var nākt arī tie, kuri nav jūsu draudzes locekļi?
- Noteikti var nākt. Arī nāk, prasa padomu. Es vienmēr saku, ka Dievs var ieiet tikai tā cilvēka sirdī, kas tiek atvērta viņam. Svarīgi ir uzticēties. Pie noslēgta, noraidoša cilvēka Dievs nenāks. Brīvprātības princips ir obligāts! Tikai ir ļoti žēl, ka cilvēki saņem palīdzību un pēc tam atkal pazūd. Daudzi cilvēki Dievu meklē uz īsu brīdi, kad ir slikti. Dzīves situācija uzlabojas, un aizmirstas Dievs, vairs nav vajadzīgi dievkalpojumi. Vajadzība pēc lūgšanas atjaunojas tikai tad, ja atkal sākas kādas problēmas. Ko lai dara... Cilvēka daba ir tāda. Uz mūsu draudzi lielākoties padomu Dievam prasīt nāk nobrieduši cilvēki. Jaunieši mazāk. Ir iespaids, ka viņi grūtos brīžos padomu meklē internetā, nevis atnāk uz kādu draudzi vai pie līdzcilvēkiem. Internets ir noderīgs, ja to lieto gudri. Bet internets var arī kaitēt. Vecāki bieži vien pat iedomāties nevar, ko viņu bērni dara internetā, kādu informāciju tur gūst, ko tur redz. Bet vajadzētu kontrolēt situāciju! Visa vaina tur, ka šodienas sabiedrība dzīvo nevis pēc Dieva, bet pēc pasaules kārtības. Tāpēc arī notiek traģēdijas. Ģimene ir novājināta. Pasaule ir iejaukusies ģimenes kārtībā. Bērniem ir atļauts zvanīt un sūdzēties par vecākiem. Lai gan pat Bībelē ir teikts, ka vecāki, kuri žēlo žagaru saviem bērniem, viņus patiesībā nemīl. Bērnu paklausība vecākiem ir zudusi. Vecāki baidās būt prasīgi. Bet bez prasībām bērni izaug vāji, izlutināti. Es nesaku, ka pēriens obligāti ir vajadzīgs, bet stingrība – noteikti. Ar sirdi ir jājūt un jājautā Dievam, kā vecākiem rīkoties katrā konkrētajā situācijā. Reizēm ar siksnu var panākt pretēju efektu gribētajam. Bērns nevis atzīst vainu, bet noslēdzas sevī. Tas nekur neder! Priekšroka, protams, ir vecāku mīlestībai pret bērniem.
- Vai ticat pasaules galam un gaidāt to?
- Bībelē ir teikts ļoti konkrēti. Neviens nezina, kad pienāks pasaules gals. Ja notiks, mēs, kristieši, tam būsim gatavi. Kas ir pasaules gals? Tā ir Kristus otrā atnākšana. Mēs esam savējie. Mums nav, ko baidīties.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Garīgās ģimenes spēks

Kategorijas