Laimīgie cilvēki nav viedi

2016. gada 15. marts 00:00

Alise šķita neglābjama vecmeita - īsi pirms četrdesmit. Līdz šim viņai nebija laimējies sastapt liktenīgo vīrieti, un, gadiem ejot, bija radusies tāda kā nepatika pret vīriešu dzimumu kā tādu. Jaunības mīlestības alkas bija sen pagaisušas. Laikam jau kopš bērnības Alisi vajāja kāda psiholoģiska rakstura trauma, un tāpēc pretējais dzimums palika maz iepazīts. Tāds liktenis! Viņa samierinājās. Laikam jau no dabas viņai nebija iedalītas ne ilgstošas kaislību, ne mīlestības jūtas. Tā viņa vismaz pati sevi mierināja. Vīrieši bija gājuši viņai garām. Dies` vien zina, kāpēc: nebija jau ne neglīta, ne neizdarīga. Tieši otrādi! Varbūt tie no viņas baidījās? Negadījās īstais? Alise bija ļoti tieša, ko domāja, to pateica, neprata izlikties, un draudzenes teica, ka puiši baidoties no tādām, kam acis kā bultas un mēle asa. Varbūt, ja nebūtu mātes mūžīgās kontroles un aizrādījumi par vīriešu neuzticību un zemiskumu, Alise būtu izveidojusi arī ģimeni vai vismaz attiecības. Varbūt! Laikam jau pie vainas bija arī tēva neesamība, kurš ģimeni pameta, Alisei vēl mazai esot. Māte maz par tēvu stāstīja, un, šķiet, mantojumā šis Alisei svešais vīrs bija atstājis tikai neuzticēšanos pretējam dzimumam un skumjas. Māte bija sadedzinājusi arī fotogrāfijas, kas saistījās ar tēvu. Alise ilgi to nespēja piedot. Cik lielām dusmām un aizvainojumam bija jābūt, lai visu izravētu kā nezāli ar visām saknēm!
Ģimenes modelī ietilpa tikai viņas abas: māte Katrīna un Alise. Mātei nebija ne māsu, ne brāļu, un sarunas par tēvu, vienreiz pārcilātas, vairāk netika pieminētas. Vīriešu nīšana un neuzticēšanās, kā tagad saka, laikam bija gēnos, jo arī iepriekšējās paaudzēs Katrīna nezināja laimīgas laulības un ģimenes. Alise pamazām kļuva par vienīgo mātes stuti, kamēr padomdevēja, kontroliere un izrīkotāja vienmēr palika māte, kamēr vien bija šai saulei piederīga... Māte no dzīves aizgāja pati, izdzerot lielu daudzumu pretsāpju medikamentu. Laikam lielās sāpes, ļaundabīga audzēja radītas, bija kļuvušas nepanesamas. Ja Katrīna būtu pie ārstiem gājusi, varbūt vēl ilgi būtu dzīvojusi, taču viņa bija tāda, kāda bija: nevienam, pat ārstam neuzticējās. Klusa dzīves nastas nesēja, kas pati izlēma, kā darīt un ko nedarīt. Tomēr īsi pirms aiziešanas Alise uzzināja, ka mātei esot spējas uzlikt cilvēkiem lāstus un paredzēt dažādus notikumus. Lielu vērību toreiz teiktajam Alise nepievērsa. Vientulība un skumjas pēc mātes aiziešanas kļuva vēl smagākas, un jelkādas dzīves pārmaiņas Alisi biedēja. Viņa pārņēma mātes uzskatus: bieži pukojās par niekiem, reizēm dusmojās pati uz sevi, sevišķi, ja paraudzījās vīriešu virzienā. Sadzīvē un darbā stipro dzimumu Alise satika itin bieži, un mēma jau viņa nebija. Reizēm valodā tā uzdzirkstīja, ka uzrunātais vai apstulba. Ar vīriešiem viņa runāja tikai par darbu – par pastu un ar to saistīto, viņu jokus ignorēja vai izlikās nesaprotot. Visu savu apzinīgo mūžu kopš pusaudzes gadiem Alisei saistīja ar pastu. Dzīvē bija iegrozījies tā, ka savas vārgās veselības dēļ smago pasta somu arvien biežāk Katrīna uzticēja meitai un gadiem abas strādāja roku rokā. Priekšniecība to nelikās redzam, un cita pastnieka amata tīkotāja laikam arī nebija. Abas tika galā pašas ar palielo pagasta teritoriju. Reizēm dienā sanāca nostaigāt vai uz velosipēda nokratīties vairāk nekā 20 kilometrus. Sākumā Alise mātei tikai piepalīdzēja. Kad Katrīna sāka saņemt pensiju, pasta somu oficiāli sāka nēsāt Alise. Ar aizvērtām acīm viņa varēja izstaigāt visus ceļus, takas un taciņas, un viņai bija daudz laika domāt un vērot apkārtni. Viņai nebija žēl sava laika. Dienas lielāko daļu viņa pavadīja ārpus mājas un pretēji mātei cilvēkiem uzticējās vairāk. Daudziem saviem klientiem pastnieks bija kā uzticības persona un reizēm arī vienīgais cilvēks, kas regulāri ierodas sētā ar kādu avīzi, vēstuli, žurnālu vai pie vecajiem ļaudīm vismaz reizi mēnesī ar pensiju. Viņa pirmā dzirdēja atlidojušā cīruļa treļļus, ķīvīšu sasaukšanos, dzeguzes “ku-kū”. Pār viņas galvu zemu bija lidojušas dzērves un gulbji, bet reiz vasaras otrajā pusē laimējās satikt uz pļavas takas griezes garkājainos bērnus. Tas bija tik skaisti: griezes cāļi soļoja rindiņā kā zaldāti, nepamanot gājēju. Daba prata Alisi pārsteigt, un pastniece kā bērns priecājās par piedzīvotajām tikšanās reizēm. Alise dabu izprata un interesējās par to. Žurnāli “Vides Vēstis” bija sakrājušies pat no iznākšanas sākuma, un bieži Alise, izmantojot savas profesijas iespēju, palasīja kādu lappusi no klientiem nesamās žurnālu kaudzītes: pārsvarā par dabu un dzīvniekiem. Kas nekaitēja apsēsties un kāda celma vai akmens apsūnotā paura un pašķirstīt nesamo? Pēdējā laikā gan cilvēki bija palikuši taupīgāki un žurnālus abonēja retāk. Alise spēja arī uzupurēties. Ja viņas pastāvīgajiem klientiem vajadzēja zāles no aptiekas vai maizes klaipiņu un dažādas sīkas lietas, pastniece centās tās piegādāt. Viņa bija čakla, izpalīdzīga un pildījusi savu darbu, kā teiktu, pēc labākās sirdsapziņas. Reizēm kļuva arī par klienta pilnvaroto personu pagasta pārvaldē vai sociālajā dienestā, tenkas apkārt nenēsāja un par savu likteni nesūdzējās. Cilvēki viņai uzticējās un sauca par mīļo saulīti un čaklo irbīti. Tāda viņa arī jutās. Tomēr, kad cilvēku mājās neviens vairs negaida, uzmācās dīvainas domas, un tās Alisi pat baidīja. Pēc mātes aiziešanas viņa sāka just tādu kā savu domu spēka atklāsmi. Varbūt tā bija kāda intuīcija par lietām, kas varēja notikt ar citiem kā kāda gaišredzība? Varbūt viņa vienkārši bija vērīga un redzēja notikumu sakarības? Atceroties šādas epizodes, pašai šermuļi skrēja pār muguru. Vajadzēja tikai ciešāk pie sevis nodomāt: tas nu gan nav vesels cilvēks, nelāgi izskatās, ka tikai kas nenotiek! Un, skat, pēc pāris nedēļām nav vairs kam pensiju maksāt! Kā nelabā doma piesējās, tā netika no tās vaļā, un viņa redzēja garā to, ko negribētu ne redzēt, ne teikt. Ja dienā vēl kaut kā uzmācīgo domu darba steiga aizdzina, tad sapnī vīzija atkal bija klāt neierastā spožumā, un Alise ievēroja, ka viņas viedās domas vairāk grozās ap vīriešiem. Kādu dienu kāds vīrs – nepazīstams šoferis - uzaicināja savā mašīnā ,,pavizināt gabaliņu meiteni ar smago pasta somu, ne kallu ziediem”, kā pats jokojoties teica. Nepazīstams cilvēks! Parasti Alise uzaicinājumu atraidītu: paldies un sveiki, bet te viņa aicinājumam atsaucās. Nekādas sarunas pāris kilometrus garajā ceļa gabalā nesanāca, tikai izkāpdama no mašīnas, Alise, kā kādas balss skubināta, kopā ar “paldies” pieteica:
,,Brauciet tālāk uzmanīgi! Man šķiet, ka jums draud briesmas! Man tas jums jāpasaka. Es nojaušu... atvainojiet!”
Vedējs tikai nosmējās, lai nepiesaucot nelabo. Pēc maza brīža Alma dzirdēja tādu troksni, kāds rodas, kad saskrienas spēkrati. Atskatījās, un... pārsimts metrus atpakaļ putekļu mākonim izklīstot, pavērusies vēl nesen caur Alisei apziņu izskrējušais brīdinājums: brauciet uzmanīgi! Divi “autiņi” kopā ceļa līkumā! Alisei kā elektriskā strāva izskrējusi caur ķermeni: kā viņa to spējusi paredzēt? Pasta somu nometusi, lai vieglāk skriet, un raudzījusi, kas noticis un kā palīdzēt. Par laimi, abi šoferi tikai tādi kā apjukuši izrausušies no mašīnām ar mazām brūcēm sejā. Mašīnas gan pabuktētas. Vīrietis, kurš Alisi vedis, atpazinis neseno pasažieri un noprasījis, vai neesot kāda ragana vai burve, kas piesaukusi šo negadījumu. Alise pa savu pastnieces mobilo telefonu izsaukusi ātro palīdzību: maz kas var būt noticis veselībai pēc tādas saskriešanās! Kā jau tas vērīgam cilvēkam pienākas, viņa iegaumējusi mašīnas numuru un marku, sagaidījusi ātro palīdzību, nodevusi arī policijai savu liecību un devusies savās gaitās tālāk, pārdomājot notikušo. Kā viņa bija spējusi kaut ko tādu nojaust? Nu atcerējusies vēl dažas zīmīgas nojautas, kas reizēm piepildījušās, un nākusi pie secinājuma, ka tādas vīzijas - paredzējumi - viņu apciemojušas tikai pēdējā laikā, visdrīzāk, kopš mirusi māte. Viedās jeb maģiskās domas bijušas spēcīgas un gandrīz nepārvaramas. Dīvaina brīžiem šķitusi viņas izjūtu pasaule: it kā viņa uz lietām raudzītos no malas. Vai viņa nebija normāla? Nekādai gaišredzībai nekad nebija ticējusi. Horoskopus gan reizēm palasīja un reizēm tur vēstīto saskatīja arī savā dzīvē, kamēr citreiz horoskopu ieteikumi likās tīrās muļķības. Pēc avārijas viņa neradusi mieru: kā apsēsta aizvien atcerējusies iegaumēto mašīnas numuru, krāsojumu un ticējusi, ka satiks toreiz avārijā cietušo šoferīti. Tā arī noticis. Vienu rītu, kad pasta soma atkal bijusi plecā, viņa tik skaidri sajutusi dīvainās tikšanās gaidas, ka jutusies vai slima. Vienu brīdi Alise gribējusi policijā noskaidrot mašīnas īpašnieka personību, tad savas domas nobremzējusi: sak, pienāks laiks, vēl jāpagaida! Un laiks pienācis. Šoreiz tas pats vedējs kādu mēnesi pēc avārijas panācis pastnieci gandrīz vai tanī pašā vietā, kur viņa “autiņš” toreiz avarējis. Nu jau bijis, par ko runāt! Šoreiz Alise nav jutusi nekādu nepatiku pret vīrieti, kā bijis citkārt. Iepazinušies: Jānis – tā viņu sauca, desmit dienas atgulējis, jo bijis smadzeņu satricinājums. Mašīna arī bijusi servisā. Tā pagājis tas laiks. Domājis sev par brīnumu bieži par dīvaino gaišreģi pastnieci un braucis meklēt. Alise vaicājusi, vai tad nebijis cits, ko domāt, un Jānis atbildējis, ka ir atraitnis un sievu apglabājis gadu atpakaļ, tā ka domas pašam esot vairāk par pagātni nekā nākotni. Pats brīnoties: vai arī Alisei neliekoties, ka abi esot liktenīgi satikušies. Arī Alise izstāstījusi nesenajam svešiniekam, ko jutusi, ko domājusi, kā paredzējusi arī šo satikšanos. Runādamies abi aizmirsuši par laika plūdumu. Daudz ticis izrunāts un uzzināts, un abi jutušies kā sen pazīstami.
Viss beidzies laimīgi kā pasakā. Alise tikusi vaļā no savas vecmeitības un vīriešu nīšanas paraduma. Viedās domas arī pagaisušas un nav vairs traucējušas. „Laimīgi cilvēki nav viedi!” Alise nospriedusi un sākusi interesēties par paranormālām parādībām, kuras aprakstītas žurnālos, un pat vērsusies pie kāda populāra psihoterapeita konsultēties. Viņš bijis ļoti gudrs un izskaidrojis mūsdienu uzskatus par apziņu, zemapziņu un paranormālajām parādībām.
Tikai dažreiz jaunais laulātais pāris pieminējis, kā abus kopā tomēr savedusi mistika vai varbūt tikai laimīga sagadīšanās. Gribējies ticēt, ka tās divas mirušas sievietes: Alises māte un Jāņa sieva palīdzējušas. „Gaidi, Jānīt! Viens tu mūžā nepaliksi! Es par to gādāšu,” sapnī Jānim teikusi mirusī sieva. Ticība un cerība, kas bija mitusi līdz šim tikai zemapziņā, bija īstenojusies. Domām ir milzu spēks, un tās ir smadzeņu produkts.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Laimīgie cilvēki nav viedi

Kategorijas