Zemnieki izvēles priekšā

2016. gada 17. marts 00:00

1233

Mainīt saimniecības profilu novada lauksaimnieki pagaidām negrasās

Lauksaimniecības nozarē šobrīd ir izveidojušās problēmas, kas lauksaimniekus var novest pat bankrota priekšā, jo valsts atbalsta iespējas lauksaimniekiem ir beigušās. Lai gan lauksaimnieku cerība ir Eiropas Savienības ārkārtas atbalsts, tomēr zemkopības ministra Jāņa Dūklava mēģinājums Briselē panākt Eiropas papildu atbalstu Latvijas lauksaimniekiem šonedēļ nevainagojās ar panākumiem. Tas radījis satraukumu arī Gulbenes novada zemniekos, jo šobrīd piena iepirkuma cena ir zemāka par pašizmaksu.

Pārmet pārstrādātājiem
“Tik ilgstoša krīze nav pieredzēta. Situācija piena lopkopībā ir traģiska, jo divu gadu laikā piena realizācijas cena ir zemāka par pašizmaksu. Tas vairs nav pusgads vai gads, bet vairāk par divdesmit mēnešiem. Protams, arī man savā saimniecībā ir jādomā, ko darīt. Arī Eiropa pasaka, ka piena ir par daudz, tāpēc jāsāk domāt, kā samazināt piena ražošanu. Piena kvotas tika atceltas, tagad nu atkal būs jāpāriet uz piena kvotu sistēmu, kas cits atliks. Piens jau nav tikai jāsaražo, bet ir jādomā, kur to pārdot. Uzskatu, ka arī mūsu cienījamie piena pārstrādātāji Latvijā nav savu uzdevumu augstumos. Viņi nedomā, kā atrast tirgus iespējas, lai gan saka, ka tās tiek meklētas. Diemžēl šo meklējumu rezultāti ir gaužām niecīgi,“ uzskata Galgauskas pagasta zemnieku saimniecības “Lācīši” saimnieks Stanislavs Gžibovskis. Arī valdības piedāvātās iespējas vest uzņēmējus - pārstrādātājus pieredzes apmaiņas braucienos uz dažādām valstīm tomēr nav devušas cerētos rezultātus, bilst zemnieks. “Aizbraucot kaut kur tālāk, visur veikalos priekšā jau ir lietuviešu un poļu piena produkcija, tikai ne latviešu. Zemnieki jau ir tikai ražotāji, nevis pārstrādātāji un tirgotāji. Ja man saimniecībā saražotais piens ir jāpārstrādā un vēl arī jāpārdod, es to nespēju izdarīt,” atzīst S.Gžibovskis. Viņš piekrīt izteikumam, kas izskanējis Zemnieku saeimas kongresā, ka ir nepieciešams vairot Latvijā ražoto piena produktu iekšējo patēriņu.

Nevēlas un nevar pārfrofilēties
Piena ražotāji Latvijā daudzu gadu laikā ir spējuši sevi veiksmīgi apliecināt, šīs nozares attīstībā ieguldot lielus līdzekļus, piesaistot arī Eiropas fondu naudu, būvētas modernas novietnes, ierīkotas mēslu krātuves. Tagad, uzklausot ieteikumus pārprofilēties no piena lopkopības uz graudkopības nozari vai arī pievērsties gaļas lopu audzēšanai, lai nenāktos domāt par saimniecības likvidēšanu, zemnieki norāda, ka pārprofilēties neļauj noteikumi.
“Kā es varu pārprofilēties uz kaut ko citu, ja, izmantojot Eiropas fondu līdzekļus, esmu uzbūvējis modernu slaucamo govju novietni 200 govīm. Man ir noteikts, ka piecus gadus neko saimniecībā mainīt nevaru. Konkrēti manā saimniecībā tie vēl ir vismaz divi gadi. Es arī nevēlos pārprofilēties, bet izvilkt šo krīzes periodu, jo pienāks laiks, kad piena trūks. Šim laikam ir arī viena pozitīva iezīme - neefektīvie piena ražotāji izies no piena tirgus,” domā S.Gžibovskis.
Tirzas pagasta zemnieku saimniecības “Lejas Zosēni” īpašnieks Jānis Jēgers arī uzskata, ka pārprofilēšanās nav tik vienkārša saistību dēļ. “Kaut ko radikāli izmainīt saimniecībā nav vienas dienas jautājums. Manuprāt, vieglāk ir no piena lopkopības pāriet uz gaļas lopu audzēšanu, bet, lai absolūti no jauna sāktu nodarboties ar graudkopību, atkal ir nepieciešami lieli ieguldījumi. Ir vajadzīgi citas jaudas traktori, kaltes, piekabes, kombaini. Būtībā tas arī nav risinājums,” spriež J.Jēgers. Viņam kopš saimniecības izveides pirmsākumiem vēl ir arī otra ražošanas nozare – graudkopība. “Neviens šobrīd nevar pateikt, kas nākotnē sagaida šo nozari. Te ietekmējošais faktors ir laika apstākļi. Kādā graudu audzēšanas reģionā var būt pārlieks sausums vai mitrums un graudu cenas būs lielas, bet Latvijā prognozēt, kas notiks Ukrainā, Kazahijā vai citviet, nav iespējams.”
Beļavas pagasta zemniece Inese Kļaviņa, kura savā nelielajā saimniecībā jau daudzus gadus nodarbojas ar piena lopkopību, uzskata, ka nekad nebūs tā, ka vienā dienā saimniecībā ražos pienu, otrā – graudus, bet trešā – gaļu. “Paraugoties apkārt, kā veicas citiem, savas problēmas ir visiem. Vienubrīd daudzi pievērsās aitkopībai, bet tagad jau gaužas, ka aitas vilnu nevienam nevajag un gaļai krītas cena. Es turēšos līdz pēdējam brīdim pie piena lopkopības, kamēr vien piena pārstrādātāji ņems pretim pienu. Saimniecībai bankā kredītu nav, arī strādniekus nealgojam, tad jau var kaut kā izdzīvot. Lielos plānus, domājot par saimniecības attīstību, esam uzlikuši augstākajos plauktos,” saka I.Kļaviņa.

Saistības jāpilda
Lauku atbalsta dienestā apstiprina, ka problēmas piena lopkopībā pastāv, bet dienestā līdz šim no novada zemniekiem pieteikumi par saimniecības pārprofilēšanos nav saņemti.
“Ja lauksaimnieks savulaik ir izvēlējies piena lopkopību, tad viņš to arī attīsta un negrasās no tās atteikties, piemēram, kā to dara S.Gžibovskis, SIA “Rainis”, SIA “Brīvzemnieki” un citi,” uzskata Ziemeļaustrumu reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītāja Saulcerīte Indričeva. Lauksaimnieku aktivitāte projektu iesniegšanā, lai saņemtu Eiropas fondu atbalstu, joprojām ir liela. Visvairāk pieteikumu ir saņemts graudkopības nozarē, tai seko piena lopkopība un gaļas lopu audzēšana. “Eiropas Savienības atbalstīto projektu īstenotāji ir uzņēmušies piecu gadu saistības, turklāt tiem, kas pieteicās uz atbalsta saņemšanu piena un gaļas nozarēs, atbalsta intensitāte tika palielināta par desmit procentiem. Vai tagad tiešām šie desmit procenti būtu jāatprasa?” bilst Lauku atbalsta dienesta speciāliste Kristīne Ilgaža.

Jāsaņem pienācīga atlīdzība
Novada lauksaimnieki problēmu risinājumu saskata tikai vienā faktorā, proti, lai par pienu tiktu samaksāts tik, cik izmaksā šī produkta saražošana. “Savā saimniecībā par kilogramu piena saņemu 22 centus. Tas ir mazliet virs vidējā Latvijā, bet tāpat tas ir stabili divi centi zem pašizmaksas,” domā “Lejas Zosēnu” saimnieks. Viņaprāt, valstī viss tiek darīts, lai laukus padarītu tukšus un visu savilktu ap pilsētām. “Ceļus neremontē, skolas likvidē, kredītus jauniem cilvēkiem bankas nedod. Man saimniecībā strādnieks grib nopirkt māju, bet, aizejot uz banku, viņam atbild, ka māja jāpērk piecu kilometru rādiusā ap Gulbeni. Tā ir apzināta valsts politika - visus pietuvināt pilsētām. Var jau zemnieki rīkot protesta akcijas. Varbūt mazliet ieklausīsies, kaut ko mazliet iedos, bet tā jau problēma atrisināta netiks. Neviens pabalsts problēmu neatrisina. Lauksaimniekam ir jāsaņem pienācīga atlīdzība par viņa ieguldīto darbu,” uzsver J.Jēgers. Arī S.Gžibovskis uzskata, ka lauksaimnieku protesta akcijām cerētā rezultāta nebūs. “No akcijām valstij vairāk naudas nebūs,” bilst S.Gžibovskis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Zemnieki izvēles priekšā

Kategorijas