Dzidriņa – mīļā māsiņa

2016. gada 18. marts 00:00

1024

Medicīnas māsa Dzidra Gailīte par savu darbu runā tikai ar prieku

“Visu mūžu esmu strādājusi, palīdzējusi vecākiem un citiem cilvēkiem. Man ir bijis lemts aizvadīt citā saulē daudz mīļu un tuvu cilvēku, tomēr katru dienu, pārkāpdama nama ārdurvju slieksni, sev pa priekšu esmu palaidusi Laimes māti, bet pati gājusi viņas pēdiņās,” saka gulbeniete Dzidra Gailīte, kura šonedēļ atskatījās uz astoņdesmit mūža gadiem. Gulbenieši Dzidru pazīst kā pašaizliedzīgu, iejūtīgu un ar lielu pienākuma atbildību apveltītu medicīnas māsu.
“Re, man ir astoņdesmit gadu un vēl varu pa pasauli skraidīt, lai citus uzklausītu un viņiem palīdzētu. Es jau pēc savas būtības esmu fiksa,” smejas jubilāre un atklāj, ka viņas dzimtā puse ir Madonas novada Sarkaņu pagastā. “Man vistuvākā kaimiņiene savulaik tur bija aktrise Olga Dreģe, ar kuru draudzējāmies. Vienmēr, kad viņa kaut kur uzstājas, sveicu Olgu ar ziediem.”
Skolas gaitas Dzidra uzsākusi Sarkaņu pamatskolā un turpinājusi Madonā, lai pēc devītās klases beigšanas turpat Madonā iestātos divgadīgajā medicīnas māsu skolā. “Vecākiem nebija naudas, lai sūtītu mani uz Rīgas skolām. Atceros, tēvs iedeva piecus rubļus. Man ir divpadsmit gadus jaunāka māsa, tāpēc vienmēr centos viņai nopirkt kādu grāmatiņu,” stāsta jubilāre un smejas, ka skolā esot bijusi žiperīga meitene, tāpēc paspējusi visur iesaistīties.

Profesors novērtēja precizitāti
Pirms piecdesmit deviņiem gadiem Dzidra saņēmusi norīkojumu darbā uz Gulbenes slimnīcu, kur viņu pieņēmis darbā profesors Ilmārs Lazovskis. “Man tika norādīts, ka jāierodas pulksten 11.00. Es to arī ievēroju. I.Lazovskis vispirms paskatījās pulkstenī un teica: “Jūs esat akurāta. Man tādi cilvēki patīk!” Viņš man piedāvāja iespēju izvēlēties – strādāt ķirurģijas nodaļā vai poliklīnikā, kas tolaik atradās tagadējās mūzikas skolas ēkā. Aizgāju par trešo medicīnas māsu uz poliklīniku. Sākumā biju ļoti bailīga no saviem priekšniekiem. Nekad neesmu gājusi pie viņiem par kaut ko sūdzēties, bet taisnību acīs esmu teikusi vienmēr. Es ar visiem dakteriem esmu labi satikusi, lai gan medicīnas māsai ir jāpierod pie katra ārsta. Dakterim I.Lazovskim bija nesalasāms rokraksts, tāpēc es sēdēju viņa kabinetā blakām tik gudram cilvēkam un visu, kas bija vajadzīgs, pierakstīju, bet I.Lazovskis savukārt apbrīnoja manu rokrakstu,” atceras Dzidra. Laika gaitā viņa izskolojusies arī par rentgena laboranti, tādējādi iegūdama iespēju kaitīgo darba apstākļu dēļ jau 49 gadu vecumā doties pensijā. Jubilāre savulaik veikusi arī patronāžas māsas darbu. “Poliklīnikā bijām tikai trīs medicīnas māsas, tāpēc mums bija jādara viss. Kur vien vajadzēja, visur gājām kājām. Atceros, man viens pacients, kam bija jāveic injekcijas, dzīvoja aiz Gulbenes vecajiem kapiem, bet otrs – Litenes ielā. Tā kā pēc gadiem biju jaunākā, tad nu skrēju no viena pilsētas gala uz otru, somā nesdama līdz trīs sterilizatorus ar šļircēm. Tad jau tās visas bija jānovāra, jo vienreiz lietojamo nebija. Gadījās, kāda šļirce arī saplīsa. Kur tad vēl kastes ar zāļu ampulām! Injekciju adatas bija tik neasas, ka mans vīrs Pēteris tās pat tika asinājis. Strādāju poliklīnikas procedūru kabinetā, kā medmāsa dežurēju arī sporta sacensībās. “Vēl joprojām, kad vēlāk Sarkanā Krusta veselības istabā cilvēkiem mērīju arteriālo asinsspiedienu, pirmais, ko uzlūkoju, ir vēnas, jo visādi ir nācies nopūlēties, lai ielaistu zāles vēnās, kas vienam cilvēkam ir labākas, otram – sliktākas.”

Spēju sadraudzēties ar cilvēkiem
Dzidra ar pateicību piemin dakteri Sarmīti Ģērmani, kura viņu, jau pensionāri, pieņēmusi darbā Sarkanā Krusta Gulbenes komitejā. “Nu gan esmu apņēmusies vairs nestrādāt, lai gan tāpat jau aiziešu apraudzīt savas draudzenes,” sola gaviļniece. “Savulaik Sarkanajā Krustā bijām četras medicīnas māsas. Man vien bija jāapkalpo četrdesmit cilvēku, jo kādreiz jau sociālo aprūpētāju nebija. Tagad situācija ir mainījusies un komitejā uz pusslodzi strādā tikai divas māsas. Būs jau sākumā dīvaini, ka vairs nedošos uz Sarkano Krustu, bet mājās ir vīra māsa, kuru kopju jau piecpadsmit gadus, ir vēl arī citi cilvēki, kuriem palīdzu. Esmu uzklausījusi tik daudz dažādu dzīvesstāstu. Sirdī iekrīt tāds siltums, ja dzimšanas dienā saņemu apsveikumu, kas adresēts mīļajai māsiņai. Četrus gadus katru dienu vakaros gāju pie kaimiņienes Pužuļu mātes, lai parunātos, kopīgi padziedātu, reizēm pabārtos un pasmietos. Ne jau vienmēr cilvēkam, kurš ir palicis viens un nevarīgs, ir vajadzīgas tikai zāles,” saka jubilāre, kurai dzīve, neraugoties uz viņas labestību, ir uzlikusi ļoti smagus pārdzīvojumus. Dzidra viņsaulē ir pavadījusi savus vecākus, vīru Pēteri un dēlu Egīlu. Savulaik, cīnoties ar ļaunu slimību, pati pārcietusi divas smagas operācijas.

Rados ar Andreju Upīti
Citu pēc citas Dzidriņa, kā viņu sauc visi paziņas, nes rādīt fotogrāfijas, kur iemūžināti dzīves mirkļi. Viņas skaistais dzīvesbiedrs Pēteris, ar kuru laulība reģistrēta Gulbenē, bet kāzas svinētas Madonā. “Satikāmies vienā pasākumā. Pēteris tikko bija atnācis no dienesta armijā. Laulībā nodzīvojām vairāk nekā piecdesmit gadus. Par dēla Egīla lēmumu pašam aiziet no dzīves vispār negribu runāt. Pēc viņa nāves trīs mēnešus katru dienu gāju uz kapiem, tikai tad pamazām atlaidu viņu vaļā, bet aizmirsusi neesmu nekad. Labi, ka tagad dēls Artis mājās tiek galā ar visiem smagākajiem darbiem. Man būtu iespēja dienas mierīgi vadīt mājās, bet es tā nespēju. Es centīšos citiem palīdzēt līdz pēdējam elpas vilcienam. Mana vecmamma vienmēr vēlēja otram cilvēkam atdot labāko, kā arī nekad nedarīt otram to, ko negribi, lai otrs dara tev. To ievēroju, un laikam šie vārdi darbojas.”
Kad vien ir brīvs brīdis, Dzidra labprāt lasa dzeju un izraksta sirdij tuvās vārsmas. Viņa smaidot bilst, tas laikam tāpēc, ka esot rados ar rakstnieku Andreju Upīti. “Un nevajag neko vairāk, vien sauli un ceļu, kurp iet. Un nevajag neko vairāk, vien nedienām pretim smiet.” Lasot šīs dzejnieces Ineses Toras dzejas rindas, Dzidra saka, tās esot gluži kā rakstītas viņai. “Es nekad neesmu teikusi, ka man savs darbs nav paticis. To gan noteikti ieraksti,” atvadoties saka jubilāre.

Fakti

◆ Dzidra Gailīte dzimusi 1936.gada 15.martā Sarkaņu pagastā.
◆ Mācījusies Sarkaņu pamatskolā, tad Madonā.
◆ Gulbenes slimnīcā sākusi strādāt 1957.gada augustā.
◆ 1996.gadā sākusi strādāt par Latvijas Sarkanā Krusta medicīnas māsu.
◆ 1982.gadā trīs mēnešu kursos apgūti rentgena laborantes pienākumi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzidriņa – mīļā māsiņa

Kategorijas