Dvīņu sazvērestība

2016. gada 18. marts 00:00

2289

Māsas Kristīne un Marina: “Mūsu ģimenē dvīņi ir katrā paaudzē.”

Gulbenietes Kristīne Andrejeva un Marina Afanasjeva ir dvīņumāsas. Viņas ir līdzīgas un tik dažādas - katra ar savu raksturu un personības iezīmēm, bet viena otru papildina. “Mums ļoti svarīgas ir ģimeniskās attiecības. Savu vecāku, sava brāļa, savas ģimenes dēļ mēs esam gatavas izdarīt jebko – apiet apkārt pasaulei, okeānu izsmelt sausu un pat vēl vairāk,” atzīst māsas.
Marinas un Kristīnes vecāki tikai dzemdībās uzzinājuši, ka viņu ģimenē būs nevis viena, bet uzreiz divas meitiņas. “Mamma neko nezināja līdz dzemdībām. Viss bija sagatavots vienam bērnam. Gulbenē dzemdību nodaļa tobrīd bija slēgta, un mēs dzimām Alūksnes slimnīcā,” stāsta Kristīne. “Mēs piedzimām mammas dzimšanas dienā. Visas trīs esam dzimušas Starptautiskajā Bērnu aizsardzības dienā – 1.jūnijā,” piebilst Marina. Kad meitenes bijušas mazas, viņām šķitis - mamma melo, ka viņām visām trim dzimšanas diena ir vienā dienā. Māsas priecājas, ka kopā var svinēt dzimšanas dienu. Arī vārdadienas viņas svin kopā – Marinai vārdadiena ir 22.jūlijā un Kristīnei – 24.jūlijā, bet svinēts parasti tiek pa vidu – 23.jūlijā. “Mums ir arī vecāks brālis, kurš, uzzinot, ka ir piedzimušas divas māsas, raudājis, jo vecāki viņam stāstīja, ka būs viens bērniņš, bet te nu bija – ir divi! Viņam tas sākotnēji bija liels trieciens, jo pirms tam viens pats bija saņēmis nedalītu vecāku uzmanību, bet mēs patiesībā ļoti apbrīnojam savus vecākus, kuri mācējuši vienlīdz stipri mīlēt visus mūs un visiem mums veltīt vienādu uzmanību,” saka Kristīne. “Mūsu ģimenē dvīņi ir katrā paaudzē. Arī mūsu brāļa ģimenē ir dvīņu meitiņas. Un brāļa dvīnes savukārt ir īpašas ar to, ka viņas ir dzimušas 29.februārī. Viņām nupat palika 12 gadu,” atklāj Marina.

Dvīņi nekad nav egoisti
Marina un Kristīne stāsta, ka viņas abas ļoti daudz ir domājušas un vērtējušas, kā tas ir - būt dvīņumāsām. “Mēs vienmēr viena par otru uztraucamies, pārdzīvojam, mums vienmēr ir jāzina, kas ar šo otru manu vistuvāko cilvēku notiek,” saka Marina. “Un, manuprāt, tas nav tāpat, ja mums būtu divu trīs gadu starpība. Man šķiet, ka nav bijis tādas dienas, kad mēs nebūtu sazvanījušās vai satikušās. Dvīņi, manuprāt, nekad nebūs egoisti. Tu vienkārši nemāki citādāk dzīvot, visu laiku ir jādomā par otru cilvēku. Māsai ir jāzina pilnīgi viss, it visā ir jāuzzina viņas viedoklis, pat par pavisam sīkām un nebūtiskām lietām. Sievietes bieži vien lūdz padomus draudzenēm, draudzenes kādā brīdī varbūt arī var samelot, bet mēs viena otrai vienmēr sakām patiesību, lai arī kādreiz varbūt tā būs skarba un nepatīkama,” atzīst Kristīne. Marina spriež, ka mīnusi tam, ka viņas ir dvīnes, varētu būt mūžīgā salīdzināšana un vērtēšana. Māsas apzinās, ka katra ir atbildīga pati par sevi, un nekad nav centušās līdzināties viena otrai. Abas uzsver, ka ir maksimālistes un perfekcionistes un, ja ķeras klāt kādam darbam, kopīgiem spēkiem var kalnus gāzt. “Vispozitīvākais dvīņu būšanā ir tas, ka ne uz vienu tu nekad nevarēsi tā paļauties, kā uz savu dvīņumāsu,” saka Marina.

Jūt viena otras emocionālo stāvokli
“Pat zinātnieki nespēj izskaidrot, kā dvīņi spēj viens otru just pat no attāluma. Spilgti atceros kādu gadījumu, kad māsu naktī redzēju sapnī. Pamostoties nodomāju, ka, no rīta pieceļoties, noteikti viņai būs jāpiezvana. Bet viņa no rīta jau man zvanīja pirmā, lai apjautātos, vai ar mani viss ir kārtībā. Tas ir tik dīvaini un neizskaidrojami, bet tā tas vienkārši notiek – mēs jūtam viena otru!” stāsta Kristīne. “Mēs, protams, nezinām, ko otra domā, bet mēs jūtam viena otras emocionālo stāvokli. Ja ir slikti, pat ja tas netiek skaļi pateikts, otra jūt, ka tā ir. Un es zinu, ka tieši Kristīne emocionāli vienmēr vislabāk sapratīs,” ir pārliecināta Marina. Kristīne piebilst, ka, protams, arī viņām ar māsu reizēm gadās domstarpības, kāds strīds, bet dusmoties viena uz otru ilgi nespēj, jo emocionāli šādos brīžos viņas jūtas ļoti slikti. “Man, piemēram, ir ļoti svarīgi, ka viņa ir pirmais cilvēks, kas priecājas par kaut ko, atbalsta mani, jūt līdzi. Es sportoju, un man ir svarīgi, ka viņa ir tas cilvēks, kurš pasaka – nesatraucies, nesanāca šoreiz, sanāks nākamreiz. Māsas prieki mani, šķiet, iepriecina pat dubultā, un arī skumjas un bēdas sāp dubultstipri,” atzīst Kristīne. “Man lielāko prieku sagādā, ka varam jebkurā laikā viena otru apciemot, reizēm pat pietiek vienkārši ar to, ka esi redzējusi savu dvīņumāsu,” saka Marina.

Līdzīgas izskatā, atšķirīgas raksturos
Kristīne un Marina ir ļoti līdzīgas, arī balsis viņām ir praktiski vienādas. Bērnībā šī līdzība bijusi vēl izteiktāka, tolaik abas meitenes arī tika ģērbtas vienādās drēbēs. Taču abas māsas spriež, ka jau kopš zīdaiņa vecuma raksturos viņas esot dažādas. “Mamma stāstīja, ka es biju ļoti mierīga, savukārt māsa neesot ļāvusi gulēt ne dienu, ne nakti. Tagad atkal ir pretēji – es varētu ar mugursomu plecos visu pasauli apceļot, māsa savukārt ir mierīga, piezemēta,” stāsta Kristīne. Arī intereses abām ir dažādas. Marina vairāk esot prāta cilvēks, savukārt Kristīnei vairāk dominē emocionālās izpausmes. Tuvākie cilvēki brīnās, kā māsas var sajaukt, bet arī šobrīd ir cilvēki, kas viņas abas joprojām sajauc. Marina šobrīd ir dekrēta atvaļinājumā un audzina meitiņu. Līdz tam no pirmajiem darbības mēnešiem viņa strādāja par vadītāju atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumā “Vides pakalpojumu grupa”, kas tagad ir pārtapis par “Pilsētvides servisu”. Tagad viņu aizvieto Kristīne. “Palaikam man vai Marinai kāds jautā - kāpēc nepareizi minēts viņas vārds, sajaucot ar Kristīni vai otrādi. Lielākajai daļai, kas mūs nepazīst, nav pat nojausmas, ka Marina ir dekrēta atvaļinājumā, bet strādā dvīņumāsa. Tāda, lūk, dvīņu sazvērestība!” piebilst Kristīne.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dvīņu sazvērestība

Kategorijas