Elēģija mīlestībai

2016. gada 18. marts 00:00

1282

Anita Zadiņa: “Sauc sevi par Sibīrijas bērnu.”

Parabeļā, Sibīrijā 1950.gada 12.augustā, Skaidrītes un Osvalda Boroduško ģimenē piedzima meita Anita, kuru šodien novadā pazīstam kā Stāķu pamatskolas krievu valodas un literatūras skolotāju Anitu Zadiņu. Anita tālo Krievijas pilsētu atceras bez naida, pat ar mīlestību. Tur taču ir pagājuši 9 pirmie dzīves gadi, tur sāktas skolas gaitas, tur atstāti paši labākie bērnības draugi.
“Sapņos reizēm atkal esmu Sibīrijā un sirds ir siltu jūtu pilna. Tā ir mana dzimtene! Man cilvēki ir teikuši: “Nu ko tu tur vari atcerēties, biji taču maza!” Atceros gan. Zinu pat, ka, skolas gaitas sākot, mans solabiedrs bija puika. Atceros, kā kopā ar citiem bērniem stāvēju uz kraujas pie Obas upes, kā skrējām lejā peldēties. Nekad nekur vairs neesmu ēdusi gardākas zivis par tām, kuras Obā zvejoja mans tētis. Iztēlē arvien krastā redzu koka guļbūves māju, kurā mūsu ģimene dzīvoja. Redzu jaunus un skaistus vecākus, savas jaunākās māsas, par kurām vienmēr jutos atbildīga. Atceros pilsētiņu Parabeļas rajonā, kāda tā izskatījās plūdos. Atceros bargās ziemas, kad istabā staigājām mēteļos. Atceros, kā mēs, bērni, skrējām un dauzījāmies pa baržu ledu. Atceros, cik labi mēs sadzīvojām ar vietējiem. Gribētos aizbraukt uz Parabeļu un paskatīties, kā tagad cilvēkiem tur klājas. Viņi pret mums bija ļoti labi. Ielaida mūs dzīvot savā mājā un raudāja, kad mēs devāmies projām, lai atgrieztos Latvijā,” saka Anita.

Dzimusi stiprā ģimenē, stiprā dzimtā
Kā un kāpēc par Anitas dzimteni kļuva Sibīrija, viņai pašai bērnībā jautājumu nebija. Mazās meitenes sirds visu uztvēra dabiski. Viņa taču auga mīlestībā! “Mājās mēs sarunājāmies latviski,” atceras Anita. Protams, vecāki viņai stāstīja, ka mammas šūpulis ir kārts Latvijā - Alūksnes pusē, Bejā, turīgā luterāņu ģimenē. Savukārt tētis tajā apvidū ir bijis ienācējs no Latgales vecticībniekiem. Taču par politiku dzimtā, bērniem dzirdot, nerunāja. Tikai ar laiku Anita saprata – piederīgie sargāja viņas un pārējo bērnu dvēseles mieru, sāpi paturot sevī.
Tikai daudzus gadus vēlāk, kad Anita kopā ar piederīgajiem jau atgriezās atpakaļ savā etniskajā dzimtenē Latvijā un kļuva pieaugusi, viņai radās jautājumi. “Izsūtīja jau manas mammas vecākus – lielsaimniekus Emmu un Augustu Augstkalnus – un visus viņu bērnus! Mans vectēvs visvairāk bija cietis no padomju varas. Par ko tieši, tā arī neuzzināju. Zinu, ka Augstkalni bija ne tikai bagāti, bet arī strādīgi,” pastāsta Anita.
Stāsts par viņas vecākiem ir īpašs. Tas ir stāsts par lielu mīlestību. Anitas tētis varējis nebraukt sievai līdzi uz Sibīriju. Viņš nav bijis izsūtāmo sarakstā. Bet laikam jau nespēja palikt Latvijā. Pāris nesen bija apprecējies, šķirties viņiem likās neiespējami. Un tā 1949.gada martā Anitas vecākiem bija jādodas projām no mājām pretī nezināmajam. “Tajā liktenīgajā rītā pie loga esot pieklauvējuši krievu zaldāti. Ar to pašu brīdi izlemts bija manu tuvinieku liktenis. Mana mamma tika vainota mežabrāļu atbalstīšanā. Viņa vienkārši bija nesusi viņiem ēdamo. Laikam tas skaitījās liels noziegums. Katru gadu martā es sirdī jūtu nemieru, man sāp. Sāp par visiem savējiem,” stāsta Anita.
Visas trīs Skaidrītes un Osvalda meitas piedzima Krievijā ik pēc diviem gadiem. “Es biju vecākā meita. Tur vietējās sievas brīnījās, kādus vārdus - Anita, Baiba un Maija - savām meitām dod no Latvijas atbraukušais jaunais pāris. Vecāki kopā nodzīvoja gandrīz 50 gadus. Viņu kopdzīve sākās un beidzās Latvijā, tikai pa vidu bija Sibīrijā pavadītais laiks,” stāsta Anita. Viņa saka - tētis bijis fiziski stiprs cilvēks, apsviedīgs, komunikabls un ar zelta rokām. Viņš Sibīrijā bija novērtēts. Jau pašā sākumā tika pieņemts darbā ostā pie Obas upes. “Līdz ar to mūsu ģimene bija labākā situācijā nekā citi izsūtītie, arī mūsu radi. Mēs taču dzīvojām pilsētā. Taču vecāmāte un vecaistēvs bija izmitināti taigā. Atceros, kā vecmamma nāca pie mums ciemos uz pilsētu un līdzi nesa sasaldētu govs pienu tādos apaļos saiņos, lai mums, mazbērniem, būtu, ko padzerties. Visi mūsu radi Sibīrijā čakli strādāja, visiem bija savi dārzi. Arī mūsu ģimenei. Vietējie iedzīvotāji skatījās un mācījās, kā kartupeļus var iestādīt no mizām,” stāsta Anita. Sevi viņa uzskata par tipisku tēva meitu. Vēl tagad ausīs skanot, kā tētis mīļi savas meitenes dēvējis - “manas siberjačkas”, kaut gan tētis, gan mamma jau gadus 10 kā ir kapu kalniņā.

Atgriešanās, pārrautās atmiņas un sapņi
Atgriežoties Latvijā, Anitas atmiņu pavediens uz brīdi ir it kā pārtrūcis. Kāpēc, viņa pati nezina. Iespējams, vainīgs bija pārciestais stress. Iespējams, vaina tur, ka Anita un māsas gadu bija spiestas dzīvot mājās un labāk apgūt dzimto valodu, lai varētu sākt mācīties latviešu skolā. “Kas man bija Latvija? Es tobrīd to vēl nezināju,” tagad secina Anita. Viņa atceras, ka kādu laiku ir dzīvojusi Bejā kopā ar vecākiem, māsām un vecvecākiem. Taču ne pašu mājās, jo tur jau bija ievākušies citi. “Negājām karot. Samierinājāmies. Vecāki strādāja kolhozā. Sākumā tur, pēc tam pārcēlās uz dzīvi Gulbenes rajona Ozolkalnā,” viņa stāsta. Anitas vecvecāki vēlāk saņēmuši kompensāciju no valsts par zaudēto privātīpašumu. Anita Latvijā piepildīja savus un tuvinieku sapņus, jo kļuva par skolotāju. “Tas laikam bija likumsakarīgi. Jau Sibīrijas gados visās bērnu spēlēs es vienmēr sev iedalīju skolotājas lomu, bet māsas, brālēni, māsīcas – visi bija mani skolēni,” stāsta Anita. Viņa divreiz ir beigusi augstskolu – pirmoreiz jaunībā, otrreiz 50 gadu vecumā, kad kļuva par pedagoģijas maģistri. Visu savu darba mūžu viņa ir mācījusi bērniem krievu valodu un literatūru. Bijis brīdis, kad Anita varējusi kļūt par skolas direktori, bet tad būtu jāstājas komunistiskajā partijā. Vectēvs Augusts Augstkalns bijis tas, kurš Anitai aizliedzis domāt par tādu notikumu pavērsienu savā dzīvē. Viņš teicis: “Vienkārši strādā!” Anita paklausījusi. Viņa apprecējās ar latviešu puisi Viesturu, viņiem ir dēls Lauris, kurš ir beidzis augstskolu, dzīvo un strādā Rīgā. Šodien Anita ir atraitne. Zaudēta arī jaunākā māsa Maija. Bet vidējā māsa Baiba Fjodorova ir tepat, Gulbenē, un strādā slimnīcā par medmāsu. Anita ir cieši saistīta ar savu dzimtu. Uz trim māsām pavisam ir pieci bērni un seši mazbērni. Visi mīļi un savējie. Anitai ir daudz draugu, sevišķi starp tiem, kuriem ir līdzīgs liktenis. Šie cilvēki savstarpēji pievelkas. Nesen Anita uzzināja, ka Parabeļā izsūtītie regulāri katru gadu maija pēdējā svētdienā tiekas Gulbenes dzelzceļa stacijā. Viņa arī reiz bijusi uz šo satikšanos un tikusi atpazīta kā savu vecāku meita. Tas bijis tik saviļņojoši – līdz asarām. “Esmu Sibīrijas bērns. Es brīnos, kā Parabeļa ir manī tik dziļi ienākusi zemapziņā un palikusi. Atceroties Sibīriju, man gribas raudāt… par to, ka manis tur tagad nav, ka man tur it kā vajadzētu būt. Un tajā pašā laikā es labi jūtos savā Latvijā. Mana sirds ir sadalīta uz pusēm. Daļa no tās ir palikusi Sibīrijā, bet daļa ir šeit, mīļajā Latvijā,” saka Anita.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Elēģija mīlestībai

Kategorijas