Cīsiņi

2016. gada 22. marts 00:00

- Nu, ko gan var tik ilgi runāt! – nervozi mīņādamās kāpņu telpā, pukojās Linda. Viņai šķita, ka pagājusi vesela mūžība, lai gan pulkstenis spītīgi palika pie sava – tās vēl ir tikai dažas minūtes. Ja konkrētāk, tad nupat aizritēja sestā. Minūte, lai gan parasti gaidot pat sekundes, uzbriest kā pārgatavojušies pūpēži.
- Interesanti gan - tad, kad Ritvars pa telefonu runā ar mani, viņam pietiek ar pāris vārdiem! - Lindas nemiers turpināja tirdīt un bikstīt. - Par ko tik ilgi var pļāpāt!
Iespējams, ja viņa atrastos Ritvaram blakus, viņa saruna tik ļoti neievilktos, tomēr ieaudzinātā pieklājība Lindai diktēja savus noteikumus: nav labi raustīt sveša dzīvokļa durvis un puisi steidzināt. Tāpēc atlika tikai pacietīgi gaidīt.
Atspiedusies pret trepju telpas sienu, Linda pacietīgi turpināja skaitīt minūtes...

* * *
Pirms pusstundas, kad Linda atnāca pie Ritvara, puisis pilnībā bija iegrimis interneta dzīlēs – pētnieciskajam darbam par klimata izmaiņām līdz noteiktajam apjomam pietrūka vēl pāris lapu. Lai arī meitenes atnākšana viņam lika atgriezties realitātē, domas vēl kavējās pie atrasto materiālu apkopošanas.
Negribēdams būt nepieklājīgs, viņš tomēr pievērsās viešņai. Atvainojās, ka mājās tāda nekārtība, atbrīvoja dīvāna stūri, kur Lindai piesēsties, tad ieskatījās virtuves skapītī, lai gan labi zināja, ka nekā labāka par sakaltušiem cepumiem un tēju tur neatrast.
-Varbūt aiziesim tepat līdz picērijai? – Ritvars cerīgi ierosināja. - Ar darbu aizrāvies, pavisam aizmirsu par vakariņām, bet nu, līdz ar tavu atnākšanu, arī pašam apetīte sarosījās.
Par kārtību vai nekārtību Lindai bija grūti ko spriest, jo arī pirms divām nedēļām Ritvara istabā, šķiet, viss izskatījās tieši tāpat: uz palodzes un uz plaukta dažādu žurnālu kaudzes, istabas kaktā iztukšotas kolas pudeles un saņurcīti čipsu paku saiņojumi. Uz grīdas nomestie džinsi lika nojaust, ka zem tām slēpjas krietni novalkātu botu pāris, bet uz dīvāna, kas, šķiet, bija arī Ritvara guļvieta (vai varbūt tomēr mazā brāļa), drēbju mudžeklim pa vidu bija iekārtojusies balta mājas žurka. Uz galda stūra blakus datora pelei atradās neiztrūkstošā punktainā krūze ar izdzertas kafijas biezumiem, šķīvis ar atdzisušas ceptas olas paliekām un aizkosta maizes šķēle.
Laikam jau sakautrējies no Lindas pētījošā skatiena, atvainojies par haosu ap sevi un mūžīgo steigu, kas viņu vajājot ik uz soļa, Ritvars meiteni aicināja uzgaidīt viesistabā, – tikai mirklīti. Iekopēšot pāris rindkopas pētnieciskajā darbā un tūlīt varēšot iet.
Izrādījās, tur uzkavēties bija daudz interesantāk - neviena netraucēta, Linda varēja izpētīt Ritvara tēva nozīmīšu kolekciju un mammas sapirkto grāmatu krājumu. Pamanījusi starp tām sen lasīto „Džeinu Eiru”, Linda ieslīga krēslā, lai atsvaidzinātu no atmiņas pagaisušās epizodes.
- Nu, tā kā varam iet, - pēc krietnas pusstundas viņai blakus nostājās Ritvars.
- Ā, tik ātri? – iztraucēta no lasīšanas, Linda pacēla galvu.
- Atslēgas kaut kur biju nolicis, nevarēju atrast, - laikam jau saklausīdams meitenes jautājumā ironiju, Ritvars neveikli taisnojās.
- Ai, es pat nemanīju, kā laiks paskrēja! Interesanta grāmata. Varbūt drīkstu paņemt līdzi?
Priecīgs, ka neticis sodīts par ilgo kavēšanos, Ritvars atļāva visu – arī turpat plauktā esošo „Rebeku” un „Mazputniņu”- gan jau mamma sapratīs.
* * *
Ritvaram Linda patika jau sen,- no septembra, kad viņu pirmoreiz redzēja ienākam auditorijā. Ar citām meitenēm viņu pat negribējās salīdzināt – Lindā viss bija tik dabisks: matu krāsa, acu mirdzums, smaids, melodiskā balss... Tik interesanti bija meiteni lekcijās vērot no telpas pretējās puses. Kā viņa pieliec galvu rakstot, kā košļā pildspalvas uzgali, kā, aizslēpusies aiz grāmatas vāka, sačukstas ar draudzeni...
„Noteikti būs jāatrod iespēja ar viņu iepazīties tuvāk,” Ritvars pie sevis atkārtoja dienu no dienas.
Iespējams, ar šiem vārdiem viņš sevi skubināja, jo pavisam nemanot jau bija pagājuši trīs mēneši, bet viņu un Lindu joprojām šķīra trīs solu rindas un steigas pilna, spraiga dzīve. Ritvaram gan arī nešķita, ka meitenes uzrunāšana būtu dzīves plāna steidzamākais punkts – galvenais ir pleca sajūta, blakus būšana. Apziņa, ka tāda Linda vispār ir, ka abi mācās vienā grupā. Tātad – arī rīt viņa būs turpat!
Savu neizlēmību Ritvars varēja attaisnot arī ar mūžīgo laika trūkumu – treniņi, mācības, ik pārdienas darbs vakara maiņā, mazais brālis, suns un citi mājas pienākumi, jo mamma viena visu nevar paspēt. Tikai īsu brīdi pirms aizmigšanas, ja vien nogurums domas acumirklī neietina vatē, viņš īsu brīdi varēja pasapņot par to, kā būtu, ja kādreiz blakus būtu Linda...
Tikai pavisam nesen, kad abi vienlaikus iznāca no lielveikala un devās uz māju pusi, Ritvars, it kā starp citu, pajautāja:
- Varbūt rīt piekāpsi?
- Varbūt, - tāpat, it kā starp citu, atbildēja Linda. – Rīt zināšu.
Nākamajā dienā Ritvaram jau bija pamatots iemesls uzrunāt Lindu:
- Nu, piekāpsi?
Linda, kādu brīdi neizlēmīgi jeb kautrīgi pamīņājusies, piekrita.
Toreiz sarunas abiem neko raiti nevedās, un Ritvars atklāja, ka īsti nezina, par ko sarunāties ar meitenēm. Diezin vai Lindu interesēja viņa treniņi un ikdienas darbi, un vēl mazāk - sadzīves sīkumi un likstas.
Pēc nepilnas pusstundas gandrīz vai sakarīgi pavadīta laika, kas nozīmēja – noskatīta 3D multfilma, ko tobrīd translēja televīzija, pāršķirstīta kaudzīte vecu žurnālu, izdzertas pāris tases tējas, - atskanēja „glābējzvans”, kas vēstīja, ka Ritvaram tūlīt jāsteidz uz darbu, nomainīt saslimušo kolēģi. Tā gadījās bieži, bet, ja gribējās kaut ko nopelnīt, tad daudz iebilst nedrīkstēja.
Tikai mēnesi vēlāk Ritvars atrada piemērotu brīdi Lindu vēlreiz uzaicināt ciemos. Tiesa, tanī vakarā uzreiz viņa nevarēja, bet solījās atnākt nedēļas nogalē.
Tagad viņa bija šeit, un Ritvars saprata, ka atkal nezina, ko darīt. Labi gan, ka radās tā doma par picēriju! Varbūt tur radīsies kāda sarunas tēma. Mūzika, tik daudz cilvēku apkārt...
Ātri pabeidzis pēdējo rindkopu, Ritvars saglabāja failu, izslēdza datoru un nostājās blakus Lindai:
- Nu, tā kā varam iet...
Jau pēc īsa brīža viņš pieklājīgi palīdzēja meitenei uzvilkt mēteli, atvēra durvis, un abi izgāja kāpņu telpā.
Brīdī, kad Ritvars gatavojās aizslēgt dzīvokļa durvis, istabā iezvanījās tālrunis. Norūcis kaut ko par Mērfija likumiem un neīsto reizi, viņš izmeta Lindas virzienā:
- Pagaidi, es atbildēšu.
Zvanītāja bija mamma, kura, tradicionāli apjautājusies par sekmēm un paveiktajiem darbiem, atvainojās, ka vakarā aizkavēsies, un palūdza Ritvaram ielūkoties ledusskapī – vai tur vēl atrodams kaut kas vakariņām? Tūlīt no mūzikas skolas jāpārnāk mazajam brālim, un būtu labi, ja Ritvars viņam ko ātri pagatavotu. Turklāt – kaut kur galda atvilktnē jābūt ķīmiskās tīrītavas kvītij – jau pagājušonedēļ vajadzēja izņemt rudens kostīmu. Un vēl – Ritvara krustmātei rīt dzimšanas diena. Vai Ritvars nevarētu padomāt par interesantu apsveikumu? Tas patiešām ir steidzami!
- Nu gan... – pie sevis nopūtās Ritvars. Apsveikumu... Mammai tikai šķita, ka tas viņam padodas viegli. Būtībā tas prasīja daudz laika. Jāatrod attēli, tad teksti... Turklāt vēl vakariņas, kvīts...
Jāsāk laikam ar vienkāršāko.
Bažīgi atvēris ledusskapja durvis, Ritvars sev par prieku aiz ievārījuma burciņas pamanīja paslēpušos cīsiņu paciņu.
- Re, tas būs tas, kas ātri un viegli pagatavojams, - viņš saberzēja plaukstas. Izņēmis no skapīša katlu, puisis ielēja ūdeni, iemeta tur sabakstītos cīsiņus un ieslēdza elektrisko plīti.
Tad, atgriezies pie galda, viņš steidzīgi pārcilāja papīrus un kvītis, domās jau pārslēdzies pie apsveikuma gatavošanas...

* * *
Neizlēmīgi noskatījusies, kā Ritvaram aiz muguras lēni aizveras durvis, Linda palika stāvēt koridorā.
„Tas jau tikai acumirklis,” viņa sev teica, un tad abi dosies uz picēriju. Varbūt šoreiz Ritvars nebūs tik kautrīgs, un viņa par puisi uzzinās kaut ko vairāk. Pagaidām grupā bija izteikti tikai dažādi minējumi. Ne tikai viņa, arī citas meitenes, šķita, pamanījušas: kaut kāda rozīnīte tajā puisī ir!
Abu īslaicīgā pazīšanās bija radījusi pārliecību, ka Ritvars ir ļoti noslogots, turklāt ne tikai ar mācībām. Linda jau bija dzirdējusi, ka daudz laika un spēka puisim paņem vakara maiņu darbs. Varbūt pat par daudz. Iespējams, tieši tāpēc viņam vēl nebija arī savas meitenes. Vismaz – neviena līdz šim nebija manīta viņam blakus.
Vēlreiz ieskatījusies pulkstenī, Linda secināja: nu jau būs pagājušas trīs reiz sešas minūtes. Varbūt tomēr atgādināt Ritvaram par sevi? Cik gan ilgi var runāt pa telefonu!? Jau par šo astoņpadsmit minūšu gaidīšanu viņa būtu pelnījusi pieminekli par pacietību!
Brīdi paturējusi plaukstu uz durvju roktura, Linda tomēr atkāpās. Labi, viņa pagaidīs vēl piecas minūtes. Galu galā, tik izbadējusies viņa nemaz nebija – lai Ritvars neiedomājas, ka viņa ir nepacietīga.
Soļiem mērodama mazo kāpņu laukumiņu, viņa piecreiz aizskaitīja līdz sešdesmit.
- Pietiek! – Linda izlēmīgi nospieda zvana pogu.
* * *
Apcerēdams apsveikuma tekstu, Ritvars izklaidīgi zvejoja pārsprāgušos cīsiņus no lēzenā katla. O, daudz gan! Te pietiks gan brālim, gan arī pašam. Tīksminādamies gar aromātiskajiem garaiņiem, viņš no ledusskapja izcēla tomātu mērces burciņu un bagātīgi pārzieda cīsiņu atvērtajiem sāniem. Mutē sariesās siekalas. Vēl karsts... Vēl jāpadzesē. Piesardzīgi pūzdams elpu uz šķīvī sarindotajām desiņām, Ritvars izgāja no virtuves.
Pie durvīm zvanīja.
Nezin kas gan tur šajā laikā varētu būt? Laikam jau mazais brālis.
Turēdams rokā šķīvi ar cīsiņiem, Ritvars steidza atvērt durvis.
Kaut kur mēles galā sastinga brālim domātais sveiciens: „Čau, Doremi!” Otrpus durvīm stāvēja meitene.
Linda!
Acumirklī viss karstums no cīsiņiem sakāpa Ritvara sejā – piere norasoja, vaigi dega kā izpliķēti. Lindas sejā viņš tobrīd redzēja tikai acis – bezgala lielas, pārsteiguma un neticības pilnas.
- Piedod... Es... - taisnoties šķita muļķīgi – visu daiļrunīgi izteica kūpošais cīsiņu šķīvis rokās.
Domas apstājās pie izsaukuma zīmes: „Ko Linda tagad par mani domās!” Acis nemirkšķinot, Ritvars lūkojās meitenē.
- Piedod, es... – puisis izstostīja.
Un ko tālāk? Nedrīkstēja taču atzīties, ka viņš par meiteni pavisam aizmirsis!
Kādu brīdi klusējusi, Linda šķelmīgi pielieca galvu un pasmaidīja:
- Tu pārdomāji? Mēs vairs neejam uz picēriju... Tu man uzvārīji cīsiņus? Cik mīļi!
- Ē-ē... Jā-a, - Ritvars neveikli stostījās un pēkšņi saprata – viss pārējais ir mazsvarīgi! Šobrīd galvenais ir Linda. – Es pagatavoju vakariņas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Cīsiņi

Kategorijas