Vajag dzīvot un mīlēt šodien

2016. gada 24. marts 00:00

2900

Boldānu ģimenes stiprums ir mīlestībā un ticībā

Boldānu ģimene ticībai pievērsusies jau pirms 11 gadiem. Bijis arī kāds brīdis, kad viņi attālinājušies no baznīcas, bet nu jau atkal pēdējos trīs gadus viņi var droši teikt, ka ticībā ir ar dziļām saknēm. “Attālināšanās no baznīcas bija saistīta ar triecieniem dzīvē, kad vairs nevarēja saprast, kāpēc viss notiek tieši tā. Bet pēc tam izvērtē un saproti, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Ne velti ir teiciens: “Ja tu gribi sasmīdināt Dievu, izstāsti viņam par saviem plāniem.” Dievs labāk zina, kas mums ir vajadzīgs dotajā brīdī vai arī būs vajadzīgs nākotnē. Mēs varam domāt, bet Dievs darbojas mūsos,” atzīst Velga.
Kad meita Iveta sākusi iet skolā un tikusi piedāvāta iespēja izvēlēties mācīties ētiku vai kristīgo mācību, Velga un Inguss noteikti zinājuši, ka kristīgā mācība ir tā, kas ir vajadzīga viņu bērniem. Sākusies arī darbošanās svētdienas skolā, un tā arī sācies viņu atgriešanās ceļš. “Tagad jau mēs priecājamies, ka augot bērni būs iepazinuši ticības ceļu un, saskaroties ar laicīgo dzīvi, viņiem pašiem būs iespēja izvērtēt, kas ir labais un kas ir ļaunais. Ticība cilvēkam, šķiet, ļauj paskatīties uz pasauli pavisam citām acīm. Tā vedina uz labām domām, labiem darbiem. Ieejot baznīcā, mēs varam pat ar pilnīgi svešu cilvēku apskauties, parunāties, uzsmaidīt cits citam,” saka Inguss. “Tā ir cilvēku mīlestība. Un caur baznīcu tu iemācies mīlēt arī apkārtējos cilvēkus un pieņemt viņus tādus, kādi ir – gan ar savām labajām īpašībām un darbiem, gan arī ar visiem viņu trūkumiem,” piebilst Velga.

Dzīve ir mainījusies
Protams, arī Boldānu ģimenē pirms Lieldienām tiek krāsotas olas, svētku galdam tiek sarūpēti dažādi našķi, apmeklēti Lieldienu pasākumi, iesaistoties atrakcijās, kas ir saistītas ar olu sišanu, ripināšanu, šūpošanos. Velga un Inguss atzīst, ka bērniem ir vajadzīgs svētku brīnums, tāpēc arī viņu ģimeni apciemo Lieldienu zaķis, kurš noslēpj olas dažādās vietās, un tās pēc tam ir jādodas meklēt. “Taču kristīgās Lieldienas ļauj vairāk izdzīvot svēto rakstu būtību. Mēs izejam cauri Jēzus krusta ceļam un to izjūtam caur sevi. Mēs, protams, nevaram apgalvot, ka pilnībā pārzinām Bībeli, mums vēl ir tāls ceļš ejams, taču katrreiz varam atklāt sev kaut ko jaunu un nebijušu. Ejot šo ceļu, cilvēks visu laiku aug. Šī ir tā mācība, kurā visu laiku vari pilnveidoties un attīstīties,” saka Velga.
Velga un Inguss atzīst, ka viņu dzīve, pievēršoties baznīcai, ir krietni mainījusies. Viņi pat spriež, ja viņu dzīvē atkal nebūtu ienākusi Dieva mīlestība, viņi varbūt vairs nebūtu kopā. “Ticība mums ir kā stiprinājums. Tādā veidā esam iemācījušies uz visu paskatīties citādākām acīm. Dieva mīlestība ir daudz stiprāka par cilvēku un ļauj arī cilvēkam kļūt citādākam,” saka Inguss.

Dievam ir savi plāni
Atceroties, kā aizsācies viņu ģimenes kopīgais stāsts, Velga un Inguss stāsta, ka viss sācies jau skolas laikā. “Tas bija 2001.gadā. Es tolaik mācījos Gulbīša vidusskolā, Inguss – Jaungulbenē, braucot uz skolu, viņu jau biju ievērojusi, gaidot kopā pieturā autobusu,” stāsta Velga. Arī pēc tam viņu ceļi palaikam krustojās, bet tas bijis īslaicīgi. Bet tad Velga sākusi strādāt savā pirmajā darbavietā SIA “Fluga”, kur strādājis arī Inguss, tā arī pamazām aizsācies viņu kopīgais ceļš. “Vēlreiz pierādās, ka Dievam ir savi plāni. 2004.gada oktobrī mēs jau sākām domāt par kaut ko nopietnāku, un Ziemassvētkos es saņēmu bildinājumu,” atceras Velga. Inguss lūdza Velgas roku viņas vecākiem, bija izplānots jau arī kāzu datums – 2.aprīlis. Un Inguss bija noteicis – ja precēšoties, tad tās noteikti būs laulības baznīcā. “Mani vecāki ir kristieši, bet viņi uz baznīcu devās samērā reti, parasti tikai svētku reizēs. Bet man tiešām gribējās iet šo ceļu, tādēļ arī tika pieņemts šāds lēmums,” atceras Inguss. Tā 2005.gada 2.aprīlī tika nodibināta Boldānu ģimene. Decembrī piedzima meitiņa Iveta un pēc nepilna gada vecāki māsai uzdāvinājuši brālīti Vairi. Ivetai šobrīd ir 10 un Vairim – 9 gadi. Abi mācās Gulbenes vidusskolā.

Galvenais – izrunāt visu un mācēt piedot
Pagājušajā gadā Velga un Inguss svinējuši jau savu desmito kāzu jubileju – rožu kāzas. “Tas bija ļoti īpašs notikums! Liels paldies ir jāsaka manai māsīcai Ingai – mūsu vedējmātei – par viņas ieguldīto darbu un laiku, sarūpējot mums šo īpašo notikumu. Mūsu ģimenes dzīve ir svētīta divas reizes,” stāsta Velga. Viņi vēlreiz devušies pie altāra, atjaunojuši savu zvērestu. Šī diena bijusi ļoti skaista un pavasarīga. Arī priesteris Pāvils savā sprediķī teicis, ka tā viņiem ir Dieva dāvana.
“Mūsu ģimeni varbūt stiprina arī mūsu ģimenes tradīcijas. Mani vecvecāki no tēva puses Jānis un Tekla Vēverbranti nodzīvoja vairāk nekā 50 gadus ilgā kopdzīvē. Mana mamma mūs ar Ingu salīdzina ar vecvecākiem – tāpat kā viņi, arī mēs viens bez otra nevaram dzīvot. Šī mīlestība, ar kādu viņi dzīvoja un ikdienā attiecās viens pret otru, rūpes vienam par otru ir kā stimuls arī mūsu ģimenes dzīvei,” atzīst Velga. “Jebkurā ģimenes dzīvē, protams, gadās pa kādam kašķim, bet man šķiet, ka mums, ja arī kāds strīds uzplaiksnī, tas tikpat ātri un klusi arī noplok. Galvenais ir izrunāt to, kas ir sasāpējis, nevis ļaut, lai šī sāpe visu laiku gruzd, un, protams, arī mācēt piedot,” uzsver Inguss.

Viņi ir laimīgi
Boldānu ģimene atzīst, ka viņu dzīve ir piepildīta un viņi ir laimīgi. “Vajag dzīvot un mīlēt šodien,” saka Velga un Inguss. “Man ļoti patīk mātes Terēzes atziņas, tās bieži pārlasu. Piemēram, šāda: “Katru reizi, kad tu kādam uzsmaidi, tas ir mīlestības akts, dāvana šim cilvēkam, skaista rīcība.” Vēl kāda atziņa: “Šodien mums nav laika pat paskatīties vienam uz otru, nav laika runāties, priecāties vienam par otru… Tā mēs aizvien mazāk un mazāk satiekamies viens ar otru. Pasaule iet postā mīļuma un laipnības trūkuma dēļ. Cilvēki mokās mīlestības slāpēs, bet mīlestībai neatliek laika, jo visi ļoti steidzas.”,” dalās Velga. “Tā tiešām arī ir! Mēs daudz laika veltām dažādām nodarbēm, bet aizmirstam par saviem tuvākajiem cilvēkiem, par saviem bērniem, savām sievām, vīriem, vecākiem, aizbildināmies ar aizņemtību un atceramies tikai tad, kad jau ir par vēlu,” saka Inguss. “Jāpiekrīt mācītājam Andrejam Mediņam, kurš ir teicis, ka ikreiz, kad pasaki cilvēkam – man nav laika, tu viņam pasaki – es tevi nemīlu. Mēs sākam raudāt tikai tajā brīdī, kad šī cilvēka mums pietrūkst, tad mēs beidzot attopamies,” piebilst Velga. Gan viņa, gan arī Inguss atzīst – viņu uzdevums ir šīs zināšanas mācīt saviem bērniem, mācīt mīlestību, prasmi piedot un prasmi lūgt piedošanu, prasmi ļauno nekad neatdarīt ar ļaunu, bet gluži pretēji – darīt vairāk labo.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vajag dzīvot un mīlēt šodien

Kategorijas