Meklē un atrod sabiedrotos!

2016. gada 24. marts 00:00

1522

Didzis Melbiksis: “Ir jāsaprot viena elementāra, fundamentāla patiesība. Cilvēki ir dažādi.”

38 gadus vecais bijušais gulbenietis Didzis Melbiksis pavisam nesen viesojās Gulbenē kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Bēgļu aģentūras Ziemeļeiropas reģionālā biroja konsultants. Šo labi izglītoto puisi daudzi joprojām atceras un zina kā šeit vidusskolas izglītību ieguvušu jaunieti, brīvdomātāju, kas izaudzis Gulbenes mediķu ģimenē.
- Redzu, ka sociālajos tīklos tu neslēp, ka esi no Gulbenes!
- Nevienu brīdi un ne mazākajā mērā neesmu noliedzis savu izcelsmi. Protams, ja kāds ārzemnieks man vaicā, no kurienes esmu, saku - no Latvijas. Latvija vispār ir tik maza, ka mēģināt dalīties atsevišķos pleķīšos un vienus saukt par pāķiem, bet citus - par augstprātīgiem pilsētniekiem vai tamlīdzīgi, tas nav prātīgi. Vairākus gadus dzīvojot Zviedrijā un Itālijā, esmu iemācījies nepievērst pārlieku lielu uzmanību cilvēka izcelsmei. Esmu sastapis brīnišķīgus cilvēkus visur. Ir reģioni un valstis, kur cilvēki ir daudz nabadzīgāki, kur valsts iekārta nav tik demokrātiska kā šeit, kur vispārējais izglītības līmenis ir daudz zemāks. Daļa droši vien secinātu, ka no tādām vietām vieni vienīgi burlaki nāk — piemēram, šobrīd publiskajā telpā šādu attieksmi jūtam pret musulmaņiem un arābiem. Bet tā nav. Nekādi ierobežojumi vai apspiešanas nespēj nogalināt cilvēkos tieksmi pēc brīvības, radošumu, vēlmi dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Gulbene man personīgi šobrīd ir tāda attāla, maza pilsētiņa, kurā es kādreiz uzaugu. Patiešām maza. Šķiet, esmu no tās izaudzis. Reizēm caurbraucot vai uz īsu brīdi iegriežoties secinu, ka viss izskatās kā samazināts izmēros. Tajā pašā laikā priecājos, redzot, kā tā attīstās, modernizējas.
- Reiz sāki ceļu sabiedrībā, sevi piesakot “Dzirkstelē”.
- Mēdz teikt, ka pasaulē un dzīvē viss ejot uz riņķi. Manuprāt, tās ir blēņas. Nekāda īpaša kustība nemaz nenotiek. Strādājot vienā NVO Zviedrijā, manu uzmanību pievērsa blakus darba galdam pielīmēts plakāts. Tajā bija apkopoti dažādi aktīvistu saukļi, cits par citu trakāki. Tāds raibs jūklis, bet man prātā palika viens no tiem saukļiem — “Es esmu visuma centrs, tāpat kā visi pārējie”. Tā nu šī pasaule turpina rotēt ap mani. Vai arī ap jums. Vai kādu citu — viss atkarīgs no skatpunkta. Un tāpēc uz jautājumu par to, kas ir mainījies, man visdrīzāk būtu jāatbild, ka nekas nav mainījies. Jā, esmu apguvis zviedru valodu, ieguvis maģistra grādu cilvēktiesībās. Paskatos spogulī — pat mati jau sirmi. Paskatos pasē — ojojoj… Bet vai tad es esmu mainījies? Kāds varbūt teiks, ka tā ir tāda bērnišķīga attieksme, pusaudža attieksme. Lai tā būtu! Es vienkārši skatos apkārt un redzu, kā cilvēki bieži vien kļūst pieauguši — vai cenšas izlikties, ka kļūst pieauguši — un līdz ar to iesūno, iegrimst savā purvā un patiesībā mirst jau pirms nāves. Tā ir tāda jocīga pārliecība, ka konkrētas pārmaiņas dzīvē sniegs kaut kādu pilnīgu, nirvānas cienīgu atrisinājumu. Atliek vien atrast vienu pareizo darbu, vienu pareizo partneri, vienu pareizo dzīvesvietu un tā tālāk. Un dzīves rēbuss atrisināts. Taču tās ir blēņas. Kopumā dzīve ir diezgan garlaicīga padarīšana. Bieži gribas vienkārši pajandalēties, lai to dzīves garlaicīgo padarīšanu padarītu krāsaināku. Pamēģinu darīt kaut ko jaunu — iemācos spēlēt ģitāru, mēģinu rakstīt prozu, dibinu Falla partiju, radikālo portālu publikai… Galvenais — atrast sev vismaz dažus sabiedrotos. Kā teica Karlsons — taisi bardaku, mēs šeit esam tikai caurbraucot!
- Kā dzīve tevi mētājusi vai pats esi mētājies, esi gājis pa straumi vai pret to?
- Visbiežāk esmu gājis nevis pa straumi vai pret straumi, bet gan pēc izjūtas. Ja es kaut kam ticu, tad tās ir nejaušības. Nejaušības mēdz mainīt daudz vairāk nekā jeb kas cits dzīvē. Man nepatīk plānot, lai gan šobrīd darba lietās to nākas darīt. Tāds pagrieziena moments man bija brauciens uz Zviedriju un tur pavadītie seši gadi. Patiešām centos iekļauties viņu sabiedrībā, saprast, ko viņi domā, kā dzīvo. Zināmā mērā man tas izdevās. Un jāatzīst, ka lielā mērā tas ir arī viņu nopelns. Šī valsts un sabiedrība ir daudz ieguldījusi manī. Kaut vai tas fakts, ka pēc ierašanās man bija trīs mēnešu intensīvie valodas kursi pilnīgi par brīvu! Gadu nostudēju Itālijā kopā ar cilvēkiem no visas pasaules. Tā bija tāda īpaša, intensīva maģistra programma cilvēktiesībās. Kolosāls laiks, dzīvoju Venēcijā un Padujā, ieguvu daudz jaunu draugu un paziņu, ne jau tikai mācījos. Latvijā atgriezos 2007.gadā, jo pēc maģistra grāda iegūšanas gribējās darīt kaut ko profesionālu, bet Zviedrijas darba tirgū ir ļoti skarba konkurence. Savukārt Latvijā man uzreiz darbu piedāvāja laikrakstā “Diena”, bet jau pēc pāris mēnešiem - Latvijas Radio. Un pasakiet vēl, ka Latvija nav iespēju zeme! Tad nāca lielā krīze, un tas bija brīžiem diezgan grūts periods. Beidzot iemācījos ne tikai tērēt, bet arī skaitīt naudu. Taču galu galā sapratu, ka enerģisks, jauns cilvēks ar izglītību un valodu zināšanām nekur nepazudīs. Nav jābaidās par izputēšanu, tikai jādomā radoši — šajā periodā es darīju visu kaut ko, zviedru valodu pasniedzu, tulkoju, ar klientu apkalpi strādāju…
- Tavs darbs ir pārliecības vai kompromisu darbs?
- Šobrīd strādāju kā konsultants ANO Bēgļu aģentūras pārstāvniecībai Ziemeļeiropā — šajā reģionā ietilpsts gan Latvija, gan arī Igaunija un Lietuva. Tas ir labākais darbs, kāds man jelkad ir bijis. Tas ir saistīts ar manu izglītību cilvēktiesību jomā, strādāju ar medijiem un žurnālistiem, kuri ilgus gadus ir bijuši mani kolēģi — esmu atbildīgs par ārējām komunikācijām Latvijā. Un darbs ir arī labi apmaksāts, kas nav mazsvarīgi. Temats, kā jau zinām, šobrīd ir ļoti aktuāls. Un arī man tas ir izaicinājums, jo es esmu tas cilvēks, kuram ir pacietīgi jāskaidro šīs lietas un jācer uz labāko rezultātu. Strādājot medijos, biju pieradis pie ātra tempa. Ziņas, tas ir kaut kas šeit, tagad un tūlīt, kaut kas karsts. Savukārt ar ANO Bēgļu aģentūru mācos domāt ilgtermiņā — darba rezultāts ir jūtams labi ja pēc mēneša, bet vispār runa stratēģiskajās plānošanās bieži vien ir par gadiem. Nedaudz komiski ir tas, ka vēl pirms pusotra gada bēgļi nevienu neinteresēja, ieskaitot žurnālistus. Un kas notiek tagad? Laikam jau mums visiem jāmācās skatīties uz procesiem sabiedrībā, uz attīstību ilgtermiņā, nevis tikai cepties par šodienu.
- Tavi hobiji!
- Mēģinu pēc iespējas vairāk lasīt grāmatas, arī zviedru valodā. Man mājās nav televizora, no šīs elles kastes atteicos jau Zviedrijā. To es ieteiktu visiem - izmetiet to televizoru pa logu, paskatieties, kā tas sašķīst pret asfaltu, un atmosfēra jūsu mājās stipri uzlabosies. Atsevišķus TV raidījumus vai filmas var noskatīties datorā vai planšetē. Bet ziņām vislabākais medijs ir radio, nav ne acis jābendē, ne visa uzmanība jāpievērš. Mierīgi var klausīties ziņas, gatavojot vakariņas, un neko nepiededzināsiet. Vispār man ļoti patīk gatavot ēst. Jau ilgus gadus esmu veģetārietis. Vēl man mājās ir plašu atskaņotājs. Arī tā ir forša ierīce, jo neļauj pielipt dīvānam - kad plates viena puse beidzas, jāceļas vien kājās un jāapgriež. Nedaudz spēlēju arī ģitāru, ar draugiem mums ir arī grupa “Beigtie Ulmaņi”. Reizēm arī uzstājamies, taču nekādas īpašas reklāmas, varētu arī Gulbenē uzspēlēt. Vēl studēju franču valodu — tas tā, lai smadzenes neatmiekšķējas, un vispār sevi pamocīt reizēm ir veselīgi.
- Tu un citādums. Cieni? Sargā? Sevī, manī, ikvienā?
- Citādums ir katra mūsu pamats. Tā vismaz atzīst viens no maniem mīļākajiem filozofiem Žaks Deridā — es esmu tas, kas ir atšķirīgs no citiem. Uz šāda principa balstās arī līdztiesības princips modernajā rietumu pasaulē. Tā nav komunisma vienlīdzība, kur visi ir vienādi pelēki, niecīgi un nabagi. Tā ir līdztiesība dažādībā! Es domāju, tas ir ļoti svarīgi, ka šī vērtība tiek saglabāta Eiropā, un Latvijā to ir nepieciešams attīstīt un nostiprināt. Citādi mēs joprojām dzīvojam tādās postpadomju noskaņās, kurās pēdējā laikā biedējoši iezīmējas putinisma notis. Geji apdraudot tikumību, vārda brīvība - valsts drošību, kristīgo vērtību apšaubīšana vispār graujot sabiedrības pamatus. Blēņas! Ir jāsaprot viena elementāra, fundamentāla patiesība. Cilvēki ir dažādi. Tas arī viss. Kāds tic vienam vai trijiem dieviem, cits nekam no tā netic. Galvenais — saglabāt savstarpējo cieņu, kas gan neizslēdz jokus un humoru. Uzspiest savu konkrēto dzīvesveidu kā vienīgo pareizo ir autoritārisms. Vai tad kādam patīk, ka viņu komandē un diriģē no augšas? Var taču arī vienkāršāk un cilvēcīgāk attiekties pret citiem. Ja tev nepatīk geju laulības, tad neprecies ar gejiem. Ja tev nepatīk luterāņi, neej uz luterāņu baznīcu. Ja tev nepatīk veģetārieši, ēd gaļu. Tas satvars, ko piedāvā demokrātija kombinācijā ar cilvēktiesībām, garantē visas šīs izvēles un savstarpēju mierīgu sadzīvošanu. Tikai jāatceras, ka tā nav nekāda dabiska iekārta, ka par to arī jārūpējas, tā jākopj un jāsargā. Un reizi pa reizei — arī jāpatestē… Jābūt kādam Karlsonam, kurš uztaisa nelielu bardaku, pasmaida un pavēro, kas notiks tālāk.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Meklē un atrod sabiedrotos!

Kategorijas