Vēsture ir viņu dzīve

2016. gada 29. marts 00:00

478

Cilvēki, kas izgājuši Sibīriju, mums pierāda sīkstumu un izturību

Piemiņas vietās 25.martā pulcējas represētie, viņu piederīgie, tie, kam svētas ir savas tautas sāpes, lai godbijībā noliektu galvas savu tautiešu, kas cieta represijās, kas nepārnāca mājās, piemiņai.
“Ir atkal Māras diena, šogad tā ir arī Lielā piektdiena, dabas atmodas laiks, saulītes atgriešanās laiks, bet mūsu tautai tas ir ļoti sāpīgu atmiņu, traģisku notikumu atceres laiks, kas neatgriezeniski pārvērta tūkstošiem ģimeņu iesākto dzīves ritējumu,” teica Gulbenes novada politiski represēto apvienības vadītāja Aira Anča. Viņa atzina, ka šodien viņu, politiski represēto, ir palicis pavisam maz. “Mūsu vecvecāki, vecāki, brāļi, māsas noskatās uz mums no mākoņu maliņas. Mūsu domas, atnestie ziedi, iedegtās svecītes - jums, jūsu piemiņai, jūsu godināšanai.” Ar klusuma brīdi A.Anča aicināja klātesošos godināt visus tos, kuru vairs nav starp mums.

Vai šādas nelietības var aizmirst?
Novada domes priekšsēdētājs Andris Apinītis atzina, ka 1949.gads bija trieciens Latvijas laukiem, Latvijas stiprajiem zemniekiem, gudrajiem prātiem, kuri negribēja pakļauties jaunai varai. Lai arī zināmā mērā tas ar šo deportāciju vilni varai izdevās, tomēr iznīdēt latviešu sīkstumu un prātu neizdevās. “Es esmu vairākkārt dzirdējis jautājumu, vai mūsu valstī nav par daudz sēru dienu. Bet vai šādas nelietības var aizmirst, vai to var piedot? Droši vien, ka ne! Tādēļ pastāv gan šī diena, gan arī citas dienas, kuras ir jāatceras mūsu paaudzei un arī nākamajām paaudzēm.” A.Apinītis tiem cilvēkiem, kas ir kā liecinieki šīm šausmīgajām netaisnībām, vēlēja izturību un veselību un lai viņiem būtu spēks šo patiesību, kas vēsturē savulaik notikusi, paust nākamajām paaudzēm. Arī Gulbenes 2.vidusskolas vēstures skolotāja Aivija Grīnberga, kas vadīja piemiņas pasākumu, bilda, ka pasaulē šobrīd nav ne vienkārši, ne mierīgi un tāpēc vēl jo vairāk mums ir jābūt stipriem un nelokāmiem. Cilvēki, kas izgājuši Sibīriju, mums pierāda to sīkstumu un izturību, kas vispār ir cilvēkā. Viņa arī aicināja represētos dalīties savās atmiņās, jo grāmatās, internetā var izlasīt daudz ko, bet satikties ar patiesu cilvēku, kam vēsture ir viņa dzīve, ir visnozīmīgāk.

Ar skaudrām atmiņām
Ārija Bizika no Beļavas pagasta atzina, ka vissmagāk izsūtījumā noteikti ir bijis mammai “Tēvs bija arestēts jau 1945.gadā, savukārt mammu un bērnus izveda 1949.gadā. Gandrīz sešus gadus pavadījām Sibīrijā. Katru gadu cenšos apmeklēt piemiņas pasākumus. No rīta bijām arī kapos, aizdedzām svecītes mammas un tēva piemiņai,” stāstīja Ā.Bizika. Lilita no Jaungulbenes pagasta uz piemiņas pasākumu bija ieradusies ar mazdēlu Dāvi. Viņa stāstīja, ka savas atmiņas cenšas nodot nākamajām paaudzēm. “Mūsu visu ģimeni - mammu, tēti, mani un brāli - izsūtīja uz Sibīriju. Man bija septiņi gadi, kad mūs aizveda. Brāļa dzīve aprāvās tur, mēs trīs atgriezāmies. Tās ir smagas atmiņas,” notraucot asaras, atklāja Lilita. Viņas mazdēls uzsvēra, ka nekad negribētos neko tādu piedzīvot, viņam gribas dzīvot tepat, brīvā Latvijā. Ozolkalnietes Dzintras Duks ģimeni izvešana nav skārusi, toties viņas mammas māsīcas ģimeni gan. “Mammas māsīcas mammai tikko bija piedzimis arī mazs bērniņš, visi tika aizvesti prom. Mazais bērniņš diemžēl pa ceļam mira. Lai arī mammas māsīcai izdevās atgriezties, šīs atmiņas viņai bija kā šausmīgs murgs,” stāstīja Dz.Duks.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi piektdien norisinājās arī Lizumā, Lejasciemā, Rankā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vēsture ir viņu dzīve

Kategorijas