Arī “zaļajiem” lauksaimniekiem problēmas ar noietu

2016. gada 31. marts 00:00

975

Arī “zaļajiem” lauksaimniekiem problēmas ar noietu

Gulbenes novadā ir vairāk nekā 100 bioloģisko zemnieku saimniecību

Saimniecību skaits palielinās
“Kādreiz bioloģiskās lauksaimniecības biedrība bija motivēta darboties daudz aktīvāk, jo lauksaimnieki, kur izvēlējās nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību, bija mazāk zinoši un vairāk par visu interesējās. Ir nākuši klāt daudzi gados jauni lauksaimnieki, bet viņi nedaudz skeptiski raugās uz biedrību. Laikam jau visi ir kļuvuši gudrāki, jo pieejamās informācijas apjoms ir ļoti liels. Iespējams, tāpēc arī uz sanāksmēm reāli atnāk puse no biedru skaita” atzīst Mārtiņš Upāns.
Viņš uzsver, ka biedrības pastāvēšanas laikā tās galvenais pamatuzdevums ir bijis lauksaimnieku izglītošana, tāpēc rīkoti semināri, uz kuriem aicināti lektori un dažādu institūciju pārstāvji. “Tieši tāpēc mēs savulaik nodibinājām biedrību. Vecākā paaudze jau ir izglītojusies par visiem bioloģiskās saimniekošanas noteikumiem, bet ar jaunajiem lauksaimniekiem laikam mums nav izdevies rast vajadzīgo kontaktu,” atzīst biedrības vadītājs. M.Upāns bilst, ka visus šos gadus savā saimniecībā ievērojot bioloģiskās saimniekošanas metodes, viņš nekādā gadījumā negribētu no tām atteikties. “Būtībā ir tā, ka bioloģiskās zemnieku saimniecības ir saistītas ar lielākiem riskiem nekā tās, kur bioloģiskās prasības neievēro, tomēr interese par šādām saimniecībām palielinās,” uzskata M.Upāns. Viņš uzsver, ka bioloģiskajiem zemniekiem jau vairākus gadus ir dota “zaļā gaisma”, vērtējot investīciju projektus. Pēdējā projektu iesniegšanas kārtā, kur arī M.Upāns iesniedzis projektu traktora iegādei, visi no bioloģiskajām saimniecībām iesniegtie projekti guvuši atbalstu.

Vairs netic līgumiem
Tirzas pagasta piemājas bioloģiskās saimniecības “Avotiņi” saimniece Ligita Zvirbule, kura arī piedalīsies kopsapulcē, ir noskaņota visai kritiski. “Lai gan saka, bioloģiskie lauksaimnieki ir tikuši uz zaļa zara, tas zars tikai lūst arvien vairāk. Mums ir pa spēkam saražot bioloģisko lauksaimniecības produkciju, bet kur lai to liekam? Tie pārstrādātāji, kuri sākotnēji ir gatavi paņemt produkciju, vēlāk no tā atsakās. Par to es šogad jau pārliecinājos. Saimniecībai bija jānodod 20 tonnas burkānu pārstrādei SIA “Lat Eko Food”, bet uzņēmums nevar paņemt pretī šo daudzumu, lai gan tika noslēgts līgums par šādu apjomu. Te šis ķēdes posms apstājas. Es visu ziemu esmu kalusi plānus un ar interneta starpniecību meklējusi dažādas tirgus iespējas,” stāsta zemniece.
“Visur ir kaut kādi zemūdens akmeņi. Pārdošana šobrīd ir pati lielākā bioloģisko lauksaimnieku problēma. Labi, ka bioloģiskajai lauksaimniecībai ir valsts subsīdijas, tad vismaz ir iespējams iegādāties lauksaimniecībā nepieciešamos agregātus. Bioloģisko produkciju, godīgi sakot, nākas pārdot par suņa cenu. Ja “Lat Eko Food”, piemēram, paņem burkānus par 20 centiem kilogramā, bet tiešajā tirdzniecībā es tos varu pārdot par 50 centiem kilogramā, tad to uzskatu par ņirgāšanos bioloģisko zemnieku adresē. Lai es šo burkānu daudzumu aizvestu uz pārstrādes uzņēmumu, man ir jāņem lielā automašīna un par ceļu vien jāsamaksā 200 eiro. Turklāt burkānus vēl nepaņem. Līdzīga situācija ir arī ar kartupeļu pārstrādātājiem Ādažos. Bija līgums, bet no tajā paredzētā daudzuma pieņēma mazāk. Tagad esmu spiesta kartupeļus pārdot par daudz lētāku cenu. Manuprāt, produkcijas pārstrādātāji ir izvēlējušies vieglāko ceļu. Tie tagad pieprasa ekoloģiski iegūtu gaļu, piemēram, jēra un truša gaļu. Varam saražot arī truša gaļu, lai nedēļā nodotu piecdesmit trušus, bet pēc kāda laika atkal pienāks brīdis, kad truši vairs nebūs vajadzīgi. Uzskatu, ja tirgu nevar atrast Latvijā, tad ārzemēs to neatradīs, tāpēc bioloģiskie lauksaimnieki šobrīd cīnās par savu eksistenci. Es bezkaunīgi mēģinu visur iekļūt, lai tikai varētu iztirgot savus produktus,” saka L.Zvirbule.
Zemniece bilst, ka labprāt nevestu burkānus uz Rīgu, ja būtu iespējams dārzeņus atdot novada skolām un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Nedaudz tas arī izdevies un ļāvis ietaupīt gan ceļa izdevumus, gan saņemt labāku cenu par kilogramu, tomēr saimniecība sadarbojas ar tirdzniecības uzņēmumiem Rīgā.
Arī M.Upāns pirms pāris gadiem aizvedis pārstrādei bioloģisko produkciju un joprojām vēl nav saņēmis naudu. “Varētu tiesāties, bet summa nebija īpaši liela, tāpēc no tā atteicos, lai gan arī 300 lati toreiz bija nauda. Esmu pārliecinājies, ka bioloģiskais zemnieks var būt absolūti drošs, ja viņam ir uzticami un ilggadēji sadarbības partneri, piemēram, kā man ir sadarbība ar zemnieku saimniecību “Ķelmēni” Rankas pagastā, kur vedu bioloģiskos graudus. Es šos graudus, protams, citur varētu pārdot par lielāku cenu. Man ir arī citi sadarbības partneri no Lietuvas un Skandināvijas. Esmu piedzīvojis arī vilšanos tieši no graudu iepircēju puses Latvijā,” saka zemnieks.

Ir vajadzīga vispusība
M.Upāns uzskata, ka bioloģiskajā zemnieku saimniecībā vairāk vai mazāk vajadzētu būt vispusībai. Piemēram, ja graudkopību papildinātu arī lopkopība. “Pieprasījums ir pēc dažādas bioloģiskās produkcijas, jo, bioloģiski strādājot, rekordražas graudiem iegūt ir grūti. Arī kompensācija, ko šīs saimniecības saņem, nav pasakaina. Tā palīdz tikai izdzīvot, lai gan šobrīd arī Zemkopības ministrijā bioloģiskais zemnieks augstāk kotējas. Atceros, ka pirms gadiem esošais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, ciemojoties Gulbenē, par bioloģiskajiem lauksaimniekiem izteicās ar smīnu un ironiju. Beidzot ir saprasts, ka “zaļā” domāšana ir tomēr labāka nekā “ķīmiskā” domāšana,” uzskata lauksaimnieks. M.Upāns piebilst, ka bioloģiskā lauksaimniecība Latvijā pagaidām tomēr vēl ir augšupejoša, jo no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības bioloģiski sertificēti ir tikai 12 procenti.

par bioloģiskajām saimniecībām

Ingrīda Šteinberga, Gulbenes novada augkopības konsultante

◆ “Īpaši pagājušajā gadā un arī šogad ir reģistrētas vairākas jaunas bioloģiskās zemnieku saimniecības. Zemnieki savu izvēli pamato tādējādi, ka vairs nevēlas pielietot ķīmiju un minerālmēslus. Viņus vilina valsts atbalsts, kā arī tiešās tirdzniecības iespējas. Novadā kopumā šobrīd ir vairāk nekā simts bioloģisko zemnieku saimniecību. Būtu tikai labi, ja bioloģisko saimniecību skaits turpinātu novadā palielināties, jo tad, kad tika organizēts tā saucamais zaļais iepirkums, lai mācību iestādes nodrošinātu ar bioloģiski audzētiem dārzeņiem, saimniecību, kas ar to nodarbojas, izrādījās visai maz. Diemžēl ir arī tādas saimniecības, kas atsakās no bioloģiskās saimniekošanas metodēm, uzskatot, ka tad ir jāievēro pārāk daudz noteikumu un ierobežojumu. Saimniecības ir izvēlējušās dažādas ražošanas nozares, sākot ar piena lopkopību, gaļas lopu, vistu, trušu, kazu un aitu audzēšanu, kā arī graudkopību.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Arī “zaļajiem” lauksaimniekiem problēmas ar noietu

Kategorijas