Dzimtenē - pēc septiņdesmit gadiem

2016. gada 8. aprīlis 00:00

2096

Anastasija Vidze Anglijā dzīvojusi ar domu, ka Latvija plauks

Deviņdesmit četrus gadus vecā Anastasija Vidze tagad dienas vada Beļavas pagasta “Rutkastēs”. Pagājušā gada oktobrī viņa pēc septiņdesmit Anglijā nodzīvotiem gadiem atgriezās Latvijā, kā pati saka, lai savā dzimtenē nodzīvotu tos gadus, kas vēl atvēlēti, un tiktu apglabāta dzimtās Latvijas zemē. Savos izteikumos Anastasija nebaidās būt skarba, tieša un atklāta.

Latvijā daudz nabadzīgo
“Tagad saprotu, ka no Anglijas esmu atbraukusi uz valsti, kur valda liels melīgums. Kā persona, sēdēdama Saeimā un nekā nedarīdama valsts un tautas labā, var sev palielināt algu par 800 eiro mēnesī, aizmirstot, ka ir veci cilvēki, kuri pēc godīga darba mūža savās vecumdienās mirst badā? Dzīvodama Anglijā, darbojos Vanagu organizācijā. Mēs tik daudz ko darījām latviešu labā! Mūsu Vanagu nodaļa bija bagāta. Tūkstošiem angļu mārciņu atvēlējām leģionāriem un daudzbērnu ģimenēm Latvijā. Dzīvojām ar domu, ka Latvija plauks. Pati gadā izšuvu divdesmit dekoratīvos spilvenus, lai ar tiem piedalītos labdarības loterijā. Iegūto naudu sūtījām tautiešiem uz Latviju. Subatē man bija sešas latviešu daudzbērnu ģimenes, kurām sūtīju naudu. Mums, trimdas latviešiem, bija viens mērķis – palīdzēt Latvijai,” saka Anastasija un nebeidz brīnīties, cik šodien Latvijā ir daudz nabadzīgu cilvēku.
“Pasakiet, cik ilgi pastāvēs Latvija, ja nebūs latviešu tautas? Neviens jaunais, kas tagad ir aizbraucis no Latvijas, atpakaļ nebrauks, jo tur ir laba dzīve. Tur ir jāstrādā, bet, ja savu darbu labi padari, saņem kārtīgu algu. Ja esi slims, saņem tieši tādu pašu palīdzību kā angļi. Iedomājieties, kas notiks – jaunie aizbrauks, vecīši nomirs! Tautas nebūs, ko tad tā Latvijas valdība valdīs? Kas notiek ar medicīnu! Nonācu slimnīcā. Slima būdama, cēlos no gultas, lai pabarotu palātas kaimiņieni. Tas taču bija jādara medicīnas māsai. Ja tā rīkotos Anglijā, viņa jau pirmajā dienā tiktu atlaista no darba. Jums ir tāda putna brīvība, kāda bija pēc klaušu laikiem. Jūs esat brīvi cilvēki, varat neēst, varat mirt, bet tikai neprasiet no valdības naudu,” uzskata Anastasija.

Izvēlējos kāpt uz kuģa
Anastasijas bērnība pagājusi lauku mājās Bērzpils pagastā kopā ar māsu Lūciju un četriem brāļiem. Kādu laiku ģimene dzīvojusi arī Zemgales pusē. “Jau gadu pirms kara tēvs runāja, ka ir jābrauc atpakaļ uz Latgali, kur mums bija maza mājiņa. Mana māsa Lūcija aizbrauca tēvam līdzi uz Latgali. Es teicu tēvam, ka gribu palikt Zemgalē, kur brālis Stefans strādāja beķerejā. Bildu, ka viņš mani pieskatīs. Vēlāk izrādījās, ka man viņu vajadzēja vairāk pieskatīt. Dažkārt beķerejas zeļļi sadomāja iet iedzert un ņēma līdzi arī Stefanu. Ne jau iedzert vien vedināja, vedināja pie meitām. Tukuma dzelzceļa stacijā pieredzēju arī cilvēku izsūtīšanu. Starp viņiem bija arī mana skolotāja Puriņkundze. Tik vien paspēju no beķerejas paņemt un iedot viņai līdzi divus kukuļus maizes. Atvadījāmies. Raudādama braucu atpakaļ uz mājām,” atceras sirmgalve. “Kurzeme vēl turējās. Uzzināju, ka uz Vāciju aiziet pēdējais kuģis. Domāju, kāpšu uz kuģa un braukšu projām, jo neticēju jaunajai varai. Nebijām tālu no Vācijas pilsētas Štetinas, kad mūsu kuģis tika torpedēts. Nemācēju peldēt, labi, ka mugurā bija korķa veste. Divi vācu karavīri tikai sauca, lai peros pa ūdeni, kamēr tiku uzņemta laivā. Štetinā mūs visus aizdzina uz pirti, pēc pirts visiem iedeva glāzi degvīna. Aizgāju gulēt, no rīta pieceļoties pat iesnu nebija, lai gan ārā bija februāris. No Štetinas kopā ar citiem latviešiem nokļuvām tā sauktās angļu zonas nometnē. Tur es pirmo reizi mūžā dzēru īstu angļu tēju. Tā bija brīnišķīga! Vēl šodien neesmu atradusi toreiz dzertās tējas garšu.”

Biju gatava visu iemācīties
Anglijā Anastasija nonākusi 1947.gada jūlijā, ne vārda neprazdama angliski. Tur viņa dabūjusi darbu tekstilrūpnīcā. “Kamēr mazliet iemācījos angliski, vērpu, šķeterēju un audu dažādus audumus. Man pat uzticēja aust uzvalku audumu. Pamazām sāku lasīt grāmatas angļu valodā, kādu laiku apmeklēju vakarskolu. Sāku domāt, vai gan visu mūžu man jāmokās pa fabriku. Man nepatika fabrikas troksnis, tāpēc vienā dienā aizgāju uz hospitāli. Sieviete, kas to vadīja, noskatījusi mani no galvas līdz kājām, bilda, ka man ir jāmācās darbs un arī valoda. Pagāja trīs gadi, līdz kļuvu par medicīnas māsu. Kādu laiku kā medicīnas māsa strādāju pie veciem cilvēkiem. Pamazām sapratu, ka sava apzinīguma dēļ hospitālī sevi pārāk nomocīju. Pieņēmu atkal jaunu lēmumu - sešus mēnešus mācīšos vecmāšu kursos. Ieguvu vecmātes grādu. Daudz bērniņu tiku saņēmusi. Kā vecmāte nostrādāju līdz brīdim, kad aizgāju pensijā. Man maksāja skaistu pensiju. Saņēmu divas pensijas – izdienas un veco ļaužu pensiju.”

Uz Latviju atvedu arī vīru
Pēc aiziešanas pensijā un vīra Jāņa, ar kuru Anastasija kopā nodzīvojusi sešdesmit gadus, nāves viņa Anglijā palikusi absolūti viena. “Man bija labs vīrs. Abi satikāmies vienā danču vakarā. Jānis strādāja akmeņlauztuvēs. Brīvdienās viņš brauca ciemos pie manis, bet pārējiem puišiem, ar kuriem dzīvoja vienā mājā, stāstīja, ka brauc uz bibliotēku. Dzīvodami Anglijā, tur nopirkām sev kapa vietu, bet Jānis gribēja, lai viņu kremēju un pelnus izkaisu. Jānis bilda, ka varbūt būs iespējams urnu ar pelniem aizsūtīt uz Latviju. Apsolīju viņam, ka urna būs kopā ar mani. Gulbenes kapsētā man kapa vieta ir. Tā reizē ar sevi uz Latviju atvedu arī vīru. Apglabājām viņa urnu Gulbenes kapos. Ir skumji, bet nekā nevar darīt. Ir jāturpina dzīvot,” saka Anastasija. Viņa uzskata, ja cilvēkam ir redze un saprāts, daudz ko var paveikt, būdams arī simts gadus vecs. Lai nedotu mieru savām rokām, viņa krustdūrienā izšuj tautisko rakstu spilvenus, kas jau pabijuši arī izstādē.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzimtenē - pēc septiņdesmit gadiem

Kategorijas