Pabalsts

2016. gada 12. aprīlis 00:00

“Vai par tevi ir alimenti?” pagalmā Mārtiņš tincina draugu Ingu. „Es zinu, ka nav! Tā mana mamma teica. Man gan ir! Skaties, kādas krosenes par alimentiem man vakar nopirka! Rītā mēs iesim uz “Maksimu” sapirkt visu ko.” Un Mārtiņš lepni izslien labo kāju, ar to slaidu apli apvilkdams. Krosenes Mārtiņam ir tiešām skaistas. Droši vien arī dārgas! Mamma Ingum jau sen solīja jaunus apavus, bet atkal neiznāca naudiņas, un tagad jāstaigā ar vecajiem, nodilušajiem šņorzābakiem, ko Ziemassvētku vecītis atnesa. Kāds tur vecītis! Tā bija vecmamma, to viņš uzreiz atšifrēja pēc balss un rūtainajām čībām, kas izspraucās no kažoka apakšas. Negribēdams, lai viņa satraucas, ka ir atpazīta, Ingus izturējās pret šo „vecīti” pieklājīgi un atturīgi: noskaitīja iemācīto dzejolīti, pagāja rotaļās, padziedāja “Ak, eglīte, ak, eglīte” un tad kopā ar brālēniem viņu pavadīja līdz durvīm, soloties gaidīt nākamgad. Viņu pērngad vēl uzskatīja par mazu bērnu. Taču nu viņš iet jau skolā un vecmammai par vecīti viņa dēļ vairs nevajadzēs pārģērbties. Tagad skolā būs vecītis, varbūt pat tā Lapzemes vecīša sūtnis? Uz skolas eglīti gan būtu no mammas jāizlūdzas vismaz krosenes un jaunas džinsu bikses. Žēl, ka viņam nav alimentu un mamma reti iet pa veikaliem. Viņa pēc darba ir tik nogurusi un pa veikaliem nekad nemīl staigāt. Tie viņu „besot ārā”, tā viņa saka, kad Ingus kādreiz grib viņu kaut vai tepat mazajā veikalā ievilkt. Tur arī ir visa kā papilnam. Viņš gan zina, kāpēc mamma nemīl veikalus: viņai ir maz naudiņas, ne jau tā, kā Mārtiņam, kam ir alimenti. Viņš jau šodien pat mammai uzprasīs, kāpēc viņiem nav to alimentu. Tēvs taču viņam ir! Ir bijis un kaut kur dzīvo līdz šim. Neviens bērns nav bez tēva! Viņš būtu jāatrod un jāsaka par tiem alimentiem! Jāpaskatās, kāds viņš ir. Ne reizes Ingus viņu nav redzējis un nemaz nepazīst... Mamma nekad par to nerunā, tikai nosaka: „Kad paaugsies, pastāstīšu.” Un viss! Viņam jau septiņi gadi, bet neko vēl par tēvu nezina. Kur viņš ir? Kāpēc pat alimentu no viņa nav? Nav pat fotogrāfijas, uz ko paskatīties. Vai varbūt mammai tā ir paslēpta?
,,Mums gan visa kā ir diezgan! Mans tēvs ir biznesmenis! Kaut arī viņš nedzīvo ar mums kopā, mums maksā lielu naudu. Par mani! Mamma var pat nestrādāt.” Mārcis turpina iesākto un, neņemdams vērā Ingus klusēšanu, atkal lielās, cik labas mantas viņi rīt pirks, ko pie tēva darīs, kad tas viņu paņems pie sevis brīvdienās. Mārtiņš vārās kā putras katls, kā teiktu vecmamma. Lielībbikse tāds! Tādam tikai nauda galvā un lielība. Skaitās vēl draugs! Draugs kā caurs trauks!
Ingum tas nepatīk. Cik var lielīties: alimenti un alimenti! Vienreiz viņš sados Mārtiņam pa īstam par tiem alimentiem. Lai jau saņem, bet lai nelielās kā tāds dulburis! Tēvs viņam biznesmenis! Un kas par to? Tāpat viņš nedzīvo ar Mārtiņu kopā. Ja kaut reizi viņš pieminēs tos alimentus... Taču vairāk nekādas runas nevedas. Sarunas ir izbeigtas. Laiks arī Ingum iet mājās: mamma jau būs pārnākusi. Gribas arī ēst. Par tiem alimentiem, kuru viņiem nav, vienreiz ir jātiek skaidrībā. Viņa mamma ir tik lepna, ka par to pat runāt negrib. Esot pazemojoši! Kāpēc Mārtiņa mammai tas ir labi, bet viņa mammai pazemojoši? Arī viņam tā gribas “krutas” lietas, džinsenes, krosenes un spēlītes kā Mārtiņam, nerunājot nemaz par saldējumu un sūcenēm, ar ko viņu reizēm pacienā draugs. Viņam ir pat sava kabatas nauda: bērnu naudiņa no valsts pieder viņam vienam pašam. Ingum mamma ne mūžam to nedotu nevajadzīgiem tēriņiem.
Dzīvoklī tik garšīgi smaržo ēdiens! Viņš bija piemirsis: vecmammai šodien pensija. Tad viņa cienā ar īpašām pusdienām un ir smaidīga un mīļa. Šodien arī. Pašreiz nav īstais laiks runāt par tik svarīgu lietu kā alimenti. Vēlāk! Pārāvis kājas čībās un nomazgājis rokas, Ingus nobučo mammu un vecmammu uz vaiga, kā tas pie viņiem ir pieņemts, un visi sēžas pie galda. Viņi cits citu mīl un nekad nebļaustās par niekiem, kā tas notiek pie Mārtiņa. Viņi ir draudzīga ģimene, un tikai palaikam mamma reizēm klusiņām pabaras ar vecmammu. Par ko tie strīdi ir, Ingus nezina. Arī šodien mamma izskatās kā sadusmojusies. Varbūt viņai ir tikai skumji? Varbūt viņš kaut ko nedara tā, kā mammai gribētos? Ar puikām viņš nav ilgi kāvies... Klausījis un uzvedies.
   Nezin, kā būtu, ja viņiem mājās būtu vīrietis - tēvs? Pēkšņi kā no gaisa nokristu! Kā Hotābičs tanī “muļķiku” filmā? Bet, ja nu viņš dzertu un skandalētos, un kautos kā kaimiņu Kriša tēvs? Varbūt ir labi tā, kā ir? Viņi ir pieraduši trijatā, un vecmamma vienmēr saka, ka nekad nav tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk, un nekad nav tik labi, lai nebūtu vēl labāk. Tik garšīgs smaržojošs ir ēdiens! Ārā jau sāk krēslot, un droši vien arī Mārcis ēd vakariņas. Ir silti, un dzīvoklī klusiņām spēlē radio. Pie viņiem vienmēr tā ir: mīlīgi, silti. Vienmēr vecmamma uztur mājās kārtību, tīra un berž, kaut jau tāpat viss ir sakopts un pa vietām. Viņa ir mājas labais gariņš - tā saka mamma, un Ingum ir jāpiekrīt.
Pie galda vecmamma atkal prasīs, kā gājis skolā. Tā viņa aizvien izvaicā, un Ingus gandrīz vienmēr atsaka, ka labi, un tā arī ir. Šovakar viņam gan neko nevaicā. Mamma arī lēni cilā karoti un ir tāda kā aizdomājusies, un vecmamma arī neko kā par brīnumu šovakar neizvaicā ne par skolu, ne par pagalma draugiem. Kad nokopts galds, viņa nosaka: „Dēliņ, mums ar tevi jāparunājas. Kaut kas ir noticis, un tas tev jāzina. Esi jau liels zēns!” Viņi nu trijatā apsēžas uz dīvāniņa, un mamma apņem viņu ap pleciem, pievelkot sev cieši klāt.
,,Mums kas tev jāsaka, jāpaskaidro. Tu neuztraucies!” Kādu brītiņu viņa klusē, tad saka: „Tavs tēvs vairs nav dzīvs. Jau labu laiku. Viņš mūs nekad nav atzinis, ne arī atminējies, tikai draudējis neuzbāzties ar prasībām...” Mamma, to pateikusi, sāk slaucīt acis, bet vecmamma pat ieraudas. Ingus neko nesaprot: vai tad jāraud par to, kas it kā nekad nav bijis? Viņš pat nezina, kā izturēties. Tas ir tik negaidīti... Protams, jāmierina mamma, un Ingus ieraušas viņas klēpī un slauka ar savu delnu tās dažas asaras, kas izspraukušās pa mammas acu kaktiņiem: „Neraudi! Kā tu zini?”
Mamma neko nesaka, bet vecmamma skaidro: ,,Tas, dēliņ, noticis jau kādu laiku atpakaļ. Mēs gan zinājām, taču tev uzreiz neteicām. Tu vēl daudz ko nesaproti. Šodien mamma nokārtoja tavu pabalsta lietu par tēva zaudējumu, un tāpēc tev arī ir jāzina, kā viss iegrozījies.” Vecmamma turpina: ,,Tagad tev būs pašam sava naudiņa, par ko pirkt apģērbu, apavus, katru mēnesi noteikta summa, un tā līdz pat pilngadībai, kamēr beigsi skolu. Tagad to maksās valsts. Ir tādi likumi.”
,,Tas ir tas gadījums, kad miris tā saucamais tēvs ir bērnam izdevīgāks nekā dzīvs.” Mamma negaidīti cieti nosaka un vairs neraud. Viņa ceļas no dīvāna, aizver logu aizkarus un iziet blakus istabā. Ingus ar vecmammu vēl aizvien sēž uz dīvāniņa. Viņa ir piesēdusies tagad cieši līdzās un glāsta viņa galvu kā kādam mazam knēvelim, un neko arī nesaka, tikai pa reizei nopūšas.
Ingus ir samulsis: viņš gandrīz neko nesaprot. Viņam neesot vairs tēva, kuru viņš netika redzējis, bet par to ir pabalsts, nauda, un nu varēs pirkt vajadzīgas lietas. Pabalsts, ne alimenti kā Mārcim. Vai tas ir slikti vai varbūt labi?

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pabalsts

Kategorijas