Dzirkstele.lv ARHĪVS

Aptieka ir visa mana dzīve

Evita Brokāne

2016. gada 15. aprīlis 00:00

2808
Aptieka ir visa mana dzīve

“Lejas aptieka” svin 20 gadus, tas joprojām ir Vitas Krūmiņas privātais uzņēmums.”

Vita Krūmiņas dzīve ar farmācijas nozari ir saistīta jau 32 gadus. Vita atzīst: “Esmu darbaholiķe. Darbs ir kļuvis par manu hobiju. Aptieka ir visa mana dzīve.”
Pēc medicīnas institūta absolvēšanas V.Krūmiņa sākusi strādāt valsts aptiekā Gulbenē. “Strādāju par ķīmiķi-analītiķi. Mans uzdevums bija pārbaudīt visas aptiekā izgatavotās zāles, tajā skaitā arī sterilos šķīdumus, ko toreiz gatavoja slimnīcas vajadzībām. Strādāju arī par defektāru – tad manā pārziņā bija visas izejvielas zāļu pagatavošanai.” Valsts aptiekā Vita nostrādājusi 10 gadus, līdz 1994.gadā ar kolēģi Ilzi Semjonovu nolēmušas nodibināt “Ābeļu aptieku”. ““Ābeļu aptiekā” es nostrādāju divus gadus un tad, ģimenes un draugu mudināta, izveidoju savu aptieku – “Lejas aptieku”, ko atvērām 1996.gada 13.aprīlī. Aptieka sākotnēji atradās veikala “Santa” ēkā, kur šobrīd atrodas “Mēness aptieka”. Daudzi vaicā, kāpēc aptiekai šāds nosaukums - “Lejas aptieka”. Tas vairāk radās ģeogrāfiskā novietojuma dēļ, jo mēs atradāmies it kā nedaudz lejiņā.” Ieskaitot Vitu, sākotnēji aptiekā strādājuši četri darbinieki - divi farmaceiti un divi farmaceita asistenti. Tagad “Lejas aptiekas” kolektīvs ir izaudzis līdz septiņiem darbiniekiem. “Ļoti nozīmīgs aptiekai bija 2005.gads, kad varējām ienākt savās telpās – mājā, kurā šobrīd atrodamies. Esam lepni, ka mums ir gaišas, lielas telpas un galvenais – tās ir pašiem savas. 2005.gadā atvēru arī filiāli Druvienā, ko vada ārsta palīdze Larisa Zvirgzdiņa. ”

Gandarījums par meitas izvēli
V.Krūmiņa atzīst, ka viņa savā biznesā darbojas ar prieku. “Uzņēmējdarbībā viss izdodas tad, ja tu mīli savu darbu un uz to nāc ar prieku.” Viņu priecē, ka arī kolēģi atzīst, ka uz darbu nāk ar prieku – tas viņai ir vislielākais novērtējums. “Mums ir ļoti draudzīgs un uzticams kolektīvs. Mēs esam četri farmaceiti, no kuriem trīs ir sertificēti farmaceiti, kas ir farmaceita kvalifikācijas augstākais novērtējums. Ir arī trīs farmaceita asistenti. Visilgākais darba stāžs ir manai kolēģei Ligitai Ševčenko, kura ar mani ir kopā no pašas pirmās  dienas “Lejas aptiekā”,” stāsta V.Krūmiņa. “Liels prieks un gandarījums ir par savu meitu Zani, kura ir ieguvusi divus bakalaura grādus un maģistra grādu klīniskajā farmācijā. Farmācijas nozare bija viņas pašas izvēle. Viņa šo lēmumu man paziņoja, kad bija absolvējusi Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāti. Tagad Zane ar ģimeni ir atnākusi uz Gulbeni un mēs abas strādājam kopā. Ja ekonomiskā situācija būs labvēlīga privātajām aptiekām, es ļoti ceru, ka meita būs mana darba turpinātāja.”
“Lejas aptieka” Gulbenē ir palikusi pēdējā, kas ir vietējo īpašums. “Pārējās aptiekas Gulbenē ir viena saimnieka aptiekas, tās ir ķēžu aptiekas. Konkurence, protams, ir, un tā ir nežēlīga, jo iedzīvotāju skaits samazinās un pirktspēja samazinās, bet mums ir izveidojies savs klientu loks un mēs turpinām strādāt, pagaidām nedomājot par pārdošanu.” Domājot par nākotni, V.Krūmiņa spriež, ka Latvijā ar laiku privāto aptieku būs ļoti maz un tās noteikti būs tur, kur ir farmaceitu pēctecība no paaudzes paaudzē.

Farmaceits uzņemas
konsultanta lomu
“Vieglāk strādāt noteikti bija pašā sākumā, kad tikko atvērām aptieku. Ministru kabineta noteikumi toreiz vēl nebija tik stingri, nebijām vēl arī Eiropas Savienībā, nebija aptieku izvietojuma kritēriju, nebija tik stingri iedalīti recepšu un bezrecepšu medikamenti. Šobrīd strādāt ir sarežģītāk, bet interesanti. Mēs jūtamies tiešām kā farmaceiti, konsultējot pircējus. Aptiekām ir jāveic farmaceitiskā aprūpe, jāsniedz konsultācijas par zālēm, to mijiedarbību, lai zāles nedubultotos. Uzskatu, ka liels palīgs būs e-recepte, kas tiks ieviesta. Tad mēs varēsim orientēties, kādas zāles pacients lieto un sniegt kvalitatīvākas konsultācijas.” Farmaceite atzīst, ka sarunām ar klientiem tiek veltīts daudz laika. “Cilvēkam ir ļoti grūti orientēties aptiekas klāstā, mums jāuzņemas skaidrošanas darbs.” V.Krūmiņa vērtē, ka Gulbenes novadā šobrīd ir izveidojusies ļoti bēdīga situācija ar ģimenes ārstiem. “Ir cilvēki, kam ģimenes ārsts ir aizgājis pensijā, un jaunu viņš nevar atrast, bet zāles viņam vajag. Cik ir mūsu spēkos, cik drīkstam atļauties, tik palīdzam. Slimības sākumā mēs, protams, varam palīdzēt ar bezrecepšu medikamentiem, bet daudzi cilvēki nāk jau ar ielaistām slimībām, tur mēs palīdzēt nevaram. Pie ārsta noteikti iesakām vērsties arī gadījumos, kad ir runa par ļoti maziem bērniem un veciem cilvēkiem,” saka V.Krūmiņa. Savulaik “Lejas aptieka” bijusi arī diennakts aptieka, toreiz Latvijā bija šāda prakse, taču tā sevi nav attaisnojusi. “Rīgā varbūt diennakts aptieka ir vajadzīga, kur iedzīvotāju skaits ir liels un vajadzības ir citas, bet Gulbenē tas nav aktuāli un arī rentabli, jo izmaksas ir lielas. Cilvēkiem mājās ir jābūt savai mājas aptieciņai ar nepieciešamākajām zālēm. Ja ir kaut kas nopietns, jāsauc ātrā palīdzība, jo, arī atnākot uz aptieku, nopietnos gadījumos mēs tik un tā diez vai spēsim palīdzēt.”

Uzņēmējdarbība prasa investīcijas
V.Krūmiņa vērtē, ka mūsu valstī mazajam uzņēmējam nav viegli. “To droši vien teiktu jebkurš uzņēmējs, jo Latvijā nav sakārtota ekonomiskā vide, milzīgs slogs ir nodokļi. Strauji mainās arī likumdošana. Nāk iekšā Eiropas likumi, Eiropas standarti, kas prasa pārmaiņas, un tās, savukārt, ir atkal jaunas investīcijas, ieguldījumi. Un uzņēmums jau nekad nav gatavs. Uzņēmējs to izveido, iegulda lielus naudas līdzekļus, bet ar to nekas nebeidzas, ar to viss tikai sākas, jo ir jādzīvo līdzi laikam un uzņēmumā vajag ieguldīt arvien vairāk līdzekļu, lai tas varētu pastāvēt un attīstīties,” saka uzņēmēja. “Būtu labi, ja uzņēmumi saņemtu lielāku atbalstu no valsts, jo šobrīd viņi mēģina kulties paši saviem spēkiem. Es domāju, ka tā pati nodokļu sistēma varētu būt kā atbalsta mehānisms. Esmu par to, ka tāpat kā tiek spriests par algām – kam lielāka alga, tas maksā lielākus nodokļus, vajadzētu būt arī uzņēmumiem - lielie un starptautiskie uzņēmumi ir spējīgi maksāt lielākus nodokļus, savukārt vidējiem un mazajiem  uzņēmumiem varētu piemērot nodokļu atvieglojumus.”
V.Krūmiņa ir dzimusi un augusi Tirzā, bet kopš 1990.gada dzīvo Gulbenē un atzīst, ka ar saknēm ir ieaugusi Gulbenē. Te ir mājas, ģimene, savs bizness. “Man patīk Gulbenē! Arī meita mācījās un dzīvoja Rīgā, bet, piedzimstot dēliņam, nolēma, ka Gulbenē būs pateicīgāka, harmoniskāka un līdzsvarotāka dzīve. Pa šiem gadiem Gulbene ir izveidojusies par skaistu, tīru un sakārtotu pilsētu. Vienmēr jau kaut ko var uzlabot, kaut ko attīstīt, un es tiešām arī ceru, ka Gulbenē atgriezīsies tie, kas šeit ir dzimuši, un savas zināšanas viņi gribēs pielietot tieši Gulbenē.”

Jārod pozitīvas emocijas
V.Krūmiņa atzīst, ka ikvienam cilvēkam dzīvē ir jāmēģina atrast pozitīvas emocijas, jāprot rast laiks sev, lai varētu atjaunoties un uzlādēt enerģiju. “Mans pozitīvais enerģijas lādiņš ir mani trīs mazbērni. Ar lielu nepacietību es gaidu arī pavasari un vasaru, kad varu rušināties savā dārzā. Es audzēju rozes un lutinu tās. Ar savu suni Grāfu ikdienā dodos garās pastaigās pa parku un mežu, nūjoju, ziemā man patīk slēpot, bet vasarā – labprāt peldu. Patīkamas emocijas gūstu, noskatoties kādu labu teātra izrādi vai apmeklējot koncertu. Patīk arī ceļot,” stāsta V.Krūmiņa. “Galvenais - cilvēkam nevajadzētu stresot. To, protams, ir viegli pateikt, bet grūti izpildīt mūsdienu sarežģītajos apstākļos, jo stress ir visapkārt. Bet cilvēkam ir jāmēģina darīt to, kas sagādā prieku, tas palīdzēs gūt pozitīvas emocijas. Un, gadiem ejot, pie tā jāpiedomā arvien vairāk.”