Īsie bibliotēkas stāstiņi

2016. gada 19. aprīlis 00:00

Amizantas un kļūmīgas situācijas ar kādas preces pieprasījumu gan jau pieredzējuši daudzi pārdevēji. Labi zinām – preču klāsts ir tik daudzveidīgs, īpaši ja runa ir par tehniskām lietām. Ne katram iesācējam ir skaidrs, kā sauc tik dažādās dzīvokļa vai mašīnas remontam vajadzīgās lietas.
Stāsts gan nebūs par veikalu un pircējiem, bet par bibliotēku un lasītājiem, jo arī tur, kā zināms, nereti gadās kļūmīgi pieprasījumi, kurus gan visbiežāk pamana tikai bibliotekāre.
Skolas bērniem šādām kļūmēm vienmēr atrodas loģisks pamatojums: „Skolotāja tā teica!” vai arī „Tā man teica draudzene/draugs.” Visbiežāk gan vainojama ir izklaidīga klausīšanās, neprecīza pierakstīšana, nesaklausīšana, kas rada daudz amizantu pārpratumu.
Kāds puisis prasa „Kliedzēja bērnu”, un bibliotekārei nav grūti šajā pieprasījumā saklausīt līdzību ar Jāņa Klīdzēja romānu „Cilvēka bērns”.
Cits meklē Māriņas aforismus, kas, ņemot palīgā asociācijas, galu galā izrādās Zentas Mauriņas aforismi.
Vēl kādam ļoti vajagot „Peniju pilī”. Autoru, protams, nezina, tomēr kopīgiem spēkiem izdodas saprast, ka domāts ir Anšlava Eglīša romāns „Pansija pilī”. Šo pašu grāmatu meklē arī puisis, kurš nez kāpēc prasa Ponsiju Pilātu...
Kāda meitene vēlas Fausta romānu „Gēte” un, bez liekiem komentāriem saņēmusi grāmatu, ar neticību ilgi pēta Gētes traģēdijas „Fausts” vāku.
Līdzīgi tas notiek ar puisi, kurš meklē grāmatu „Sunim vajag cilvēku”, bet saņem Regīnas Ezeras stāstu krājumu „Cilvēkam vajag suni”.
Vēlēšanās saņemt grāmatu „Sudrabosis logā” bibliotekārei liek padomāt. Un tomēr – tā atrodas kā Jāņa Sudrabkalna dzeja „Osis logā”.
Kāda meitene pārliecināti prasa Aināra Repšes „Kliedzienu” un tā samulsina pat bibliotekāri. Galu galā tas izrādās tikai Gundegas Repšes romāns „Alvas kliedziens”.
Sera Ginta darbus arī ir ne tik viegli atrast. Palīdz bibliotekārā intuīcija. Pareizi, domāta taču ir Ibsena luga „Pērs Gints”!
Puisis, kurš viszinīgi steidzas garām bibliotekārei, pār plecu izmet jautājumu: „Kurā plauktā ir Kinga Konga grāmatas?” - un īsti nesaprot, kāpēc bibliotekāre viņu aizved pie amerikāņu rakstnieka Stīvena Kinga romāniem.
Meitene, kura vēlas izlasīt romānu „Ziedoņi ērkšķogās”, samulst, kad bibliotekāre viņai rokās iedod Kolīnas Makkalovas romānu „Dziedoņi ērkšķu krūmā”. Cita šo pašu grāmatu meklē pēc telefona piezīmēs pierakstītās autores - Kīnas Makkolas.
Studenti pievērsušies krietni nopietnākai literatūrai.
Kāds padziļina zināšanas ģeogrāfijā un tāpēc meklē Maklaho Miklaja biogrāfiju. Zinātājiem uzreiz skaidrs, ka runa ir par krievu ceļotāju Mikluho Maklaju.
Cits meklē literatūru par Bernarda šovu, lai gan viņam vajadzīgas ziņas par īru rakstnieku Bernardu Šovu. Vēl kādam nepieciešami Bolžaka vai Vomgrīta darbi, kas galu galā izrādās Balzaka vai Vonnegūta romāni.
Gadās arī grūtāki uzdevumi, īpaši, ja kāds meklē musulmaņa biogrāfiju, kurā aprakstītas visas viņa cīņu vietas... Pēc garākas sarunas nonākam pie precīzākām ziņām – puisi interesē literatūra par Itālijas diktatoru Benito Musolīni.
Daudz interesentu vajadzību esam dzirdējušas arī no pieaugušajiem lasītājiem.
Kāda lasītāja meklē stāstu krājumu „Velc, velc”, kas pēc ilgākām pārdomām atrodas kā Andras Neiburgas grāmata „Stum, stum”.
Cits meklē Ilfa jaunāko grāmatu „Petrova”, kas izrādās viegli atminama mīkla – krievu rakstnieku Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova romāns „Divpadsmit krēsli”.
Vēl kāds prasa Paula Banka jaunāko romānu, bet tas ir patiešām viegls uzdevums – jāatrod tikai Paula Bankovska grāmatas.
Arī „Alu lāča kauls” atrodams viegli – kā Džīnas M. Ouelas romāns „Alu lāča klans”.
Kāda sieviete ļoti vēlas izlasīt Helēnas grāmatu „Purva viršu slota”, kas patiesībā izrādās Kelīnas Klānas romāns „Slota no tīreļa mirtēm”. Cita to pašu vēlas saņemt, prasot romānu par purva grīšļiem.
Pieprasītā K.P.Estesas grāmata „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” arī negaidīti atraisījusi lasītāju izdomu. Kāda vēlas grāmatu par sievietēm un vilkiem, cita prasa „Sievietes, kuras skrien”, vēl cita - „Sacīkstes ar vilkiem”.
Amizantas situācijas veidojas arī no pašu lasītāju starpā notikušiem dialogiem.
* * *
Brīdī, kad pie grāmatu izsniegšanas galda izveidojusies rinda, kāda lasītāja steidzīgi prasa:
- Pie jums var dabūt kādu cāļa zupu?
Man kā bibliotekārei viņas jautājums, kaut arī krietni saīsinātā formā, ir saprotams – lasītāja interesējas par amerikāņu rakstnieku Džeka Kenfīlda un Marka Viktora Hansena stāstu krājumiem sērijā „Cāļa zupa dvēselei”.
Taču vīrietis, kurš stāv rindā aiz sievietes, par tiem pat nenojauš, jo, nogaidījis brīdi, kad grāmatas prasītāja jau pāris soļus attālinājusies no galda, viņš pieliecas un jautā:
- Atvainojiet, pie jums arī zupu var dabūt?

* * *
Kāds skolēns, nemierīgi knosīdamies un dīdīdamies, prasa:
- Man vajag blusas stāstu!
Turklāt skaļi uzsvērdams tikai vārdu „blusas”.
Esmu viņu sadzirdējusi, tāpēc naski pieceļos un dodos pēc Jāņa Ezeriņa noveļu izlases, saprazdama, ka puika meklē „Kādas blusas stāstu” – vairākām klasēm šis darbs ir obligātā literatūra.
Manis atnestā grāmata patiešām izrādās īstā.
Brīdī, kad puisis, joprojām nemierīgi dīdīdamies, raustīdams bikses uz augšu un svīteri uz leju, ar grāmatu padusē atstāj bibliotēku, sirma kundzīte, kas turpat netālu pārskata citu lasītāju atnestās grāmatas, klusiņām pamāca:
-Tos apmeklētājus ar blusām jums nemaz nevajag laist iekšā, lai citiem nepielaiž!
* * *
Saulainā sestdienā, kad apmeklētāju nedaudz, pēc grāmatām atnācis kāds vīrietis un, īsi sasveicinājies, attālinājies un noslēpies aiz detektīvliteratūras plaukta.
Sieviete, kas ienākusi pēc viņa, sāk enerģiski pārcilāt uz galda atstātās grāmatas un skaļi komentēt to interesantākos virsrakstus.
- „Mīļais, atceries mani”. Skaisti teikts, vai ne? „Šarmantā vīrietī iemīlēties nedrīkst”. Kurš to teicis? „Vīrietis labākajos gados”. Kur tad viņš ir? „Vīrietis, kurš ir to vērts”. Re, kur viņš ir! Nu, tieši to man vajag!
Tobrīd sievietes kabatā iezvanās tālrunis, un balss otrā galā viņai kaut ko jautā – laikam jau „Kur tu esi?” vai „Ko tu dari?”, jo sieviete skaļi atsmej:
- Bibliotēkā. Atradu vīrieti. Tūlīt abi iesim pie tevis.
Kamēr atzīmēju viņas izvēlēto grāmatu, sieviete vēl paspēj piebilst:
- Pavisam nopietni! Atradu vīrieti, kurš ir to vērts! Sagaidi!
Vēl pēc mirkļa viņa telpu ir atstājusi, bet no tālākajiem plauktiem galvu pabāž vīrietis:
- Viņa to man? Kāpēc tad nepagaidīja?
* * *
Visai bieži mazbērniem mācībās izpalīdz ne tikai vecāki, bet arī vecmammas.
Kad Blaumaņa romānu „Purva bridējs” man pajautā pirmoreiz, nojaušu, ka sirmā sieviete vienkārši pārteikusies, sameklēju grāmatu un viņai izsniedzu.
Kad pēc pāris dienām man tieši to pašu pajautā cita sirmgalve, saprotu, ka jau atkal kāds kādam kaut ko ne tā ir pateicis, kā jau tas mēdz notikt starp skolēniem.
Turklāt šī sievietes uz manis pasniegto grāmatu lūkojas ar aizdomām.
- Noveles? Bet es jums prasīju romānu! – viņa iebilst.
Cenšos paskaidrot, ka tā ir visiem zināma Blaumaņa novele un atšķiru grāmatā lappuses, kurās darbs publicēts. Pavisam nelielais skaits lappušu sievieti samulsina vēl vairāk.
- Nē, es to neņemšu, dodiet man romānu „Purva bridējs”.
Saprotu, ka ar paskaidrojumiem neko vairāk nepanākšu, dodos vēlreiz pie plaukta, lai paņemtu vēl citus izdevumus, kuros publicēta novele – lai parādītu, ka arī citos izdevumos tā aizņem tikai nelielu skaitu lappušu.
Tikmēr sieviete kabatas tālrunī sameklējusi mazmeitas telefona numuru un zvana viņai:
- Paklau, te bibliotekāre man spiež ņemt grāmatu ar nosaukumu „Noveles”. Ko darīt?
Redzu, kā sirmgalve nopietni ieklausās runātājā.
- Nu, es jau viņai teicu, ka vajag romānu „Purva bridējs”. Bet viņa man stāsta, ka tāda neesot un spiež man ņemt šo.
Sievietes sejā redzu vispirms šaubas, tad pārliecību.
- Jā, labi, kā tu teici - iešu uz Bērnu bibliotēku. Gan jau tur būs tas romāns.
Rūdolfa Blaumaņa darbu nosaukumi bibliotēkā bieži radījuši mīklas.
Kāds zēns pavisam nopietnu seju prasa stāstu „Uz ledus”. Kad sāku iztaujāt, kas par rakstnieku un kāds sižets, izrādās - domāta ir novele „Nāves ēnā”.
Novelei „Pazudušais dēls” laikam gan visvairāk iespējamo variāciju – „Pazaudētais dēls”, „Dēls, kurš pazuda”, „Aizgājušais dēls”.
Tāpēc labāk visu pierakstīt. Lai gan arī – kāds zēns noliek uz galda lapiņu ar vēlamā darba nosaukumu: Baumanis „Sauna pavasarī”.
* * *
Aleksandra Volkova grāmatai „Tavas naudas maģija” noteikti ir visbagātākā vēsture. Pirms pieciem gadiem izdota, tā iemantojusi pamatotu lasītāju ievērību. Kāds no viņiem pat riskēja šīs grāmatas maģiju pielietot praktiski - tajā uzglabāt divas piecdesmit latu banknotes un – tās tur piemirst. Grāmata visu pēcpusdienu mierīgi nogulēja uz galda starp citām atnestajām, iespējams, ne reizi vien tika pārcilāta, tomēr savu misiju daļēji paveica. Ja arī glabāšanas laikā summa nebija dubultojusies, uz ko laikam bija cerējis Aleksandra Volkova grāmatas lasītājs, tā vismaz nepazuda un nākamajā dienā veiksmīgi atgriezās pie sava saimnieka.
Kad pāris dienas vēlāk par šo veiksmi smaidot stāstīju savai paziņai, kāds apmeklētājs nekavējoties palūdza grāmatu atrast. Ieskatījies grāmatas ievadā un saturā, viņš priecīgi izsaucās:
- Re, kur manu finansiālo problēmu risinājums! Tūlīt nesīšu mājās sievai – lai glabā naudu grāmatā, nevis skapja atvilktnē!
Kopš tā laika šo eksemplāru vairs neesam redzējušas. Laikam jau labi kalpo.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Īsie bibliotēkas stāstiņi

Kategorijas