Tērpos meklē un rod atšķirīgo

2016. gada 22. aprīlis 00:00

2739

Unas Gruņieres pirmās ugunskristības – kāzu kleita un tērpi teātrim

Druvienas pagasta “Ziedārēs” pirms neilga laika savu šūšanas darbnīcu ir ierīkojusi divdesmit divus gadus vecā Una Gruņiere. Viņa vienmēr bijusi pārliecināta, ka vēlas strādāt savā dzimtajā Druvienā. Pirmais nopietnākais profesionālais pārbaudījums Unai bijusi tērpu darināšana Druvienas pamatskolas teātra pulciņa dalībniekiem izrādei “Pieci mazi pirkstiņi”, tā bijusi iespēja radoši izpausties.

Una ir beigusi Smiltenes ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas bijis skaidrs, ka jāstājas augstskolā. Meitene izlēmusi, ka Latvijas Universitātē studēs baltu filoloģiju, cerot, ka tur tiks piedāvāta iespēja pie teātra kritiķes Silvijas Radzobes apgūt teātra vēsturi un teātra kritiku. Tā nenoticis, un Una piedzīvojusi savu pirmo vilšanos, tāpēc šīs studijas beigušās pēc pusotra gada. Meitene sapratusi, ka baltu filoloģija tomēr nav domāta viņai. Sekojusi neliela pauze, līdz Una sapratusi, ka nevar sēdēt tikai mājās, neko nedarot. Kādā pasākumā viņa satikusi draudzeni, kura apguvusi tekstila apstrādi. Katru draudzenes vārdu Una tvērusi ar sajūsmu, sekojis lēmums mācīties Rīgas stila un modes profesionālajā vidusskolā. Vidusskolu beigušajiem tur bijis jāmācās pusotrs gads. Una apguva apģērbu konstruēšanu, modelēšanu, tērpu, modes vēsturi, ekonomiku, saskarsmes psiholoģiju, ieskatu frizieru darbos un dekoratīvajā kosmētikā. Tverot mazliet no visa, viņa sapratusi, ka vēlas pievērsties tieši tērpu dizainam.

Apņēmības pilna pierādīt sevi
Arī šobrīd Una vēl domā par zināšanu papildinājumu augstskolā, apzinoties, ka augstākā izglītība ir vajadzīga arī tērpu dizaineram. “Tajā pašā laikā es pati ar saviem spēkiem vēlos izsisties dzīvē uz augšu. Vēlos izmēģināt visu - gan šūt vakarkleitas, gan ikdienišķus tērpus, virsdrēbes, vīriešu apģērbus, gan pat peldkostīmus. Iespēju ir ārkārtīgi daudz. Tas reizē būs gan izaicinājums un sevis pārbaude, gan arī zināmā veidā risks. Lai to varētu darīt, esmu reģistrējusi saimniecisko darbību. Daudzi ir pārsteigti, ka esmu atgriezusies laukos vecāku mājās, ir teikuši, ka nebūs pieprasījuma, bet man visu laiku ir, ko darīt, - pasūtījums seko pasūtījumam. Saprotu, ka ir, kas uzskata - ko tā jaunā meitene vispār prot. Bet esmu apņēmības pilna pierādīt sevi. Tāpēc biju sajūsmināta, kad man piezvanīja Valda Putene un piedāvāja iespēju šūt tērpus teātra izrādei. Pirmajā brīdi domāju - kas tur, būs meitenēm jāuzšuj kleitas un zēniem arī kaut kas. Bet, uzzinot lietas būtību, sapratu - jā, darām. Nebija viegli. Līdz viss bija gatavs, pagāja četras garas nedēļas. Vispirms uzzīmēju skices, pieliku tās pie sienas, skatījos un sapratu, ka tērpi jārada divās dimensijās. Tas man pašai bija ārkārtīgi interesants piedzīvojums. Pirmās ugunskristības, jo vairāk tāpēc, ka tie ir savējie, tie ir druvēnieši. Kad biju aizgājusi uz skolu, nesot tērpus uz laikošanu, sēdēju, skatījos mēģinājumu un atcerējos, kā pati savulaik spēlēju teātri Druvienas pamatskolā,” stāsta Una.

Eksperimentiem ļaujas arī mamma
Viņa darina tērpus dažāda vecuma klientēm. “Cilvēku gaume ir dažāda. Ir sievietes, kuras zina, ko vēlas, ir klienti, ar kuriem, apskatot audumu, kopīgi izdomājam tērpa modeli, mētājot idejas. Esmu saņēmusi zvanus no klientēm, kuras atrodas audumu veikalā un vēlas, lai neklātienē dodu padomu, kādu audumu iegādāties. Parasti atbildu, ja audums cilvēku uzrunā, ja tam ir patīkami pieskarties, tad tas ir īstais. Kopīgi meklējam aktuālo un mūsdienīgo modes pasaulē. Mūsdienās ir būtiski rast tērpā kaut ko atšķirīgu. Arī pašai, atceroties izlaidumu skolā, bija būtiski, lai mans tērps atšķirtos no citiem. Domāju, ka izlaidumu laikā nāksies krietni pastrādāt. Pat tad, ja arī kādu brīdi nebūs neviena pasūtījuma, man jau ir idejas, ko darīt tālāk. Lielas priekšrocības mūsdienās rada internets, kur ir iespējams kaut ko pārdot, piedāvāt un tamlīdzīgi,” uzskata Una. Viņa priecājas, ka atliek uzkāpt mājas otrajā stāvā, lai atrastos darbnīcā. Tas ļauj plānot laiku. “Dažkārt ir tā, ka pie konkrēta tērpa sāku strādāt no rīta un beidzu vēlu vakarā. Esmu šuvusi arī nakts stundās. Mājinieki mani atbalsta, jo šuju tērpus arī abām māsām. Man ir supermamma, jo viņa uz sevis ļauj eksperimentēt, tiklīdz esmu apguvusi jaunu tērpu darināšanas tehniku. Viņa mani ārkārtīgi atbalsta un iedrošina. Ja kādreiz rīkošu tērpu skati, tad modeles būs manas māsas Gunta un Liene,” sola Una.

Sapnis - lina auduma tērpu kolekcija
Una uzskata, ka līdz šim nenovērtēts ir bijis lins, tāpēc viņa vēlas radīt tērpus no šī materiāla. “Tiklīdz tiek minēts lins, uzreiz tiek uzburti tradicionāla rakstura tērpi, tāpēc gribu linu atgriezt pavisam jaunā veidolā. Lina audums ir ne tikai patīkams, bet arī kvalitatīvs. Redzēs, kā viss izdosies, bet mans sapnis ir izveidot pašai savu linu tērpu kolekciju,” atklāj Una. Viņa ir darinājusi arī draudzenei kāzu kleitu, kas arī bijis neaizmirstams piedzīvojums. Una joprojām nebeidz sevi apbrīnot par šo uzdrīkstēšanos. “Bija pagājuši tikai divi mēneši kopš arodvidusskolas beigšanas, bet draudzene ticēja maniem spēkiem. Tā bija tāda pieredze! Man tā patika rezultāts! Ja kāds vēlas, lai šuju kāzu kleitu, esmu ar mieru, bet tas gan jādara laikus.” Una šuj tērpus arī pati sev, lai gan tas esot ļoti grūti.
“Nespēju izskaidrot, kāpēc, bet man vistuvākais ir melnais tonis. Tas mani vienmēr ir fascinējis. Tas varbūt par mani rada iespaidu, ka pēc dabas esmu tumša un nomākta. Tā absolūti nav. Esmu vienkrāsainu audumu piekritēja. Lieli raksti uz auduma un ziedi nav manējie. Arī siluetos mani nesaista dažādi cakojumi, bet patīk noteiktība un stabilitāte līnijās.”
Arī puiši izteikuši vēlmi, lai Una viņiem uzšuj uzvalku. Tas viņu pat pārsteidz, jo uzvalku visvieglāk nopirkt veikalā. “Viennozīmīgi pamēģināšu šūt arī uzvalkus, jo tas ir atkal jauns izaicinājums, jo, lai uzšūtu uzvalku, ir jāpapildina zināšanas. Tas nav vienkārši. Esmu domājusi arī par bērnu tērpu līniju. Vai arī tas ir domāts man, es nekad nezināšu, ja nemēģināšu kaut ko jaunu,” atzīst meistare.

Rīga absolūti nevilina
Unas sirds pieder Druvienai. Pat tad, kad tikai vienu dienu ir jāaizbrauc uz Rīgu, viņa cenšas iepriekš sevi tam noskaņot. Uz Parīzi un Londonu ekskursijā jaunas iedvesmas smelšanai gan viņa aizbrauktu labprāt. “Darbs darbnīcā savā ziņā ir diezgan vientuļi, bet man patīk. Laukos arī vienmēr ir, ko darīt, bet priecājos, ka man ir iespējams visu apvienot. Zināšanu papildināšanas nolūkos esmu gatava mācīties arī ārzemēs, bet tikai noteiktu laiku. Mājas ir un paliek mājas. Varbūt pienāks laiks, kad gribēšu izrauties uz kādu lielpilsētu, bet pagaidām noteikti ne. Viens gan noteikti jāņem vērā - sevi ir jādisciplinē. Tikai tad, ja darīšu, kaut ko arī sasniegšu. Visu laiku ir jādzen sevi uz priekšu. Arī sestdienas un svētdienas neuzskatu par brīvdienām.” Una pati ar nelielu vecāku atbalstu sarūpējusi arī visu darbnīcai nepieciešamo.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Tērpos meklē un rod atšķirīgo

Kategorijas