Sirds pieder biatlonam

2010. gada 31. decembris 08:03

908

Madara Līduma: "Kamēr man ir interesanti, tikmēr daru. Un to man gribas sev novēlēt arī turpmāk - lai man ir interesanti!"
Pasaules kausa izcīņas sacensībās biatlonā svētku laikā ir iestājies neliels pārtraukums. Arī mūsu novadniece biatloniste Madara Līduma izmanto šo brīdi, lai apciemotu dzimto pusi un savus mīļos cilvēkus. Taču, arī baudot nelielo atpūtas brīdi starp sacensībām, Madara izmanto iespēju, lai patrenētos. Pēcsvētku dienās viņa trenējās Alūksnes sporta bāzē "Mežinieki". Devāmies turp, lai satiktu viņu.

"Alūksnē man dzīvo tētis, tas ir arī tuvu mājām, Gulbenei. Tā kā ne Gulbenē, ne Rīgā, kur es dzīvoju, trašu, kur trenēties, nav, izmantoju iespēju to darīt šeit," saka Madara.

Viņa atklāj, ka labprāt izmanto katru brīdi, lai apciemotu savus tuviniekus, jo tas negadās pārāk bieži.

"Man patīk sava dzīve, bet tuvinieki, protams, ļoti cieš. Es nevaru tik bieži atbraukt pie vecākiem, ar draugu ikdienā sazinos piezvanot vai uzrakstot īsziņu. Tad, kad esmu šeit, Latvijā, esmu nemitīgā skrējienā, man ir jāpaspēj paveikt 101 darbs, visus gribas satikt, ar visiem parunāties. Brīvo dienu vienmēr ir par maz. Ja mani tuvie cilvēki to neatbalstītu vai nesaprastu, es droši vien to nedarītu, taču viņi ir laimīgi, ja es esmu laimīga. Viņi pieņem mani un to, ko es daru, un mēģina atbalstīt, jo biatlons ir mana dzīve," atklāj Madara.

Smejot viņa piebilst, ka, esot nemitīgā skriešanā šeit, Latvijā, viņa vienas nedēļas laikā jūtas pat daudz vairāk iztukšota, nekā dzīvojot divus mēnešus ārzemēs.

"Tad man gribas vienkārši aiziet uz mežu un paslēpot. Un es daru to ar tādu labsajūtu!" atzīst biatloniste.

Pieņem grūtu lēmumu

Jau nākamās nedēļas sākumā Madara dosies uz nākamo Pasaules kausa izcīņas posmu Vācijā. "Šogad īpaši neuztraucos par saviem rezultātiem. Ņemot vērā, kāds bija pavasaris un kāds bija sagatavošanās posms šai sezonai, man šķiet, ka pēdējo astoņu mēnešu laikā esmu pabeigusi vēl vienu dzīves augstskolu. Tik, cik, pati visu darot, esmu iemācījusies pa šiem mēnešiem, šķiet, nebiju iemācījusies pa pēdējiem 11 gadiem kopā. Un man ir liels gandarījums un lepnums pašai par sevi! Gribas uzsist sev uz pleca un teikt, ka esmu baigais malacis!" saka Madara.

"Pavasarī man nācās pieņemt ļoti grūtu lēmumu - palikt vai nepalikt biatlonā. Nebija it nekā, gatavoties varēja, kā, kur un par ko grib, federācija tikai apņēmās organizēt braukšanu uz Pasaules kausa sacensībām. Protams, ja es vairāk draudzētos ar galvu, man te vispār nevajadzētu būt," joko Madara.

Taču arī tobrīd viņai līdzās pagadījās labi cilvēki, kas palīdzēja pamazām solīti pa solītim tikt līdz sezonas sākumam. Madara atzīst, ka pareizās izvēles izdarīšana pavasarī nākusi ļoti grūti, taču viņa sapratusi, ka sirds pieder biatlonam, ka viņai patīk tas, ko dara, patīk viņas dzīve un sports. Lai arī pēc visiem loģikas likumiem licies, ka turpināt nodarboties ar biatlonu nevajadzētu, Madara klausījusies savā sirdsbalsī. Šobrīd viņa saka, ka savu lēmumu nenožēlojot.

Viss ir apgriezies kājām gaisā

Madara atzīst, ka šajā sezonā startē ar pavisam citu garšu, jo neviens no viņas patiesībā neko nevar prasīt.

"Šobrīd es visu daru simtprocentīgi tikai sevis dēļ. Un beidzot šogad jūtu, ka man ir daudz lielāks azarts, ir prieks par pašu procesu, par treniņiem, par sacensībām. Protams, vērtējot no profesionālā viedokļa, ir paieti daudzi soļi atpakaļgaitā. Es ļoti izjūtu, ka man blakus nav mana gudrā trenera Māra Čakara, lai gan, protams, priecājos, ka viņš beidzot ir novērtēts, ka viņam ir stipra aizmugure un viņš beidzot var darīt to, ko vislabāk prot. Mēs, protams, arī šobrīd sazvanāmies, satiekamies, un viņš nekad neatsaka padomu, bet reāli man šobrīd īsta trenera nav. Jā, Latvijas izlases treneris ir Intars Berkulis, taču viņš vairāk palīdz ar organizatoriskiem jautājumiem," stāsta biatloniste.

Vasarā iespēju robežās viņa braukusi trenēties pie somu šaušanas trenera Asko Nūtinena, ar kuru neliela sadarbība sākta jau pagājušajā gadā.

"Viņš ir izveidojis savu komandu, kurā ir Somijas un Igaunijas biatlonistes, komandai tiku pieaicināta arī es. Vasarā trīs reizes biju Otepē, un oktobrī viņi mani uzaicināja uz Austriju. Arī tagad mēs bieži sazvanāmies. Viņš man palīdz ar padomiem un treniņplāna izstrādi šaušanā."

Jautāta, vai pati jūt uzlabojumu šaušanas prasmēs, Madara atzīst, ka prot šaut un to ir pratusi visu laiku.

"Arī visus iepriekšējos gadus mēs ar treneri Māri nesēdējām un nedomājām, ka šaut es nemāku. Viņš mani bija izvadājis pie dažādiem šaušanas speciālistiem, bet acīmredzot es netiku galā psiholoģiski. Varbūt tagad līdz ar treniņiem pie Asko kaut kas ir mainījies. Varbūt tas ir viņa svaigais skats, viņa attieksme, ticība man. Katrā ziņā tagad ir tā, ka es atbraucu uz šautuvi un saprotu, kas notiek uz paklājiņa. Agrāk zināju, ka varu ātri paslēpot un ātri atbrīvojos arī no patronām, tagad saprotu, ka ir jādomā līdzi. Sajūta ir mazliet mainījusies, bet es nezinu, kāpēc tas tā ir. Šogad viss ir mainījies, viss ir apgriezies kājām gaisā."

(Vairāk lasiet 30.decembra "Dzirkstelē")

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sirds pieder biatlonam

Kategorijas