Vēstules no frontes

2016. gada 22. aprīlis 00:00

268

Raksta autore publisko tēva krustmātes vēstules no sava mīļotā

Interneta laikmets atnācis ar savu īpašu saziņas kultūru. Teju katrs var nosūtīt īsākas un garākas ziņas visdažādākajās vietnēs un programmās, atrodoties jebkurā vietā. Tomēr ne tik sens ir laiks, kad svarīgākās lietas tika vēstītas telegrammās un vēstulēs. Pavisam īpašas tās kļuva krīzes situācijās, piemēram, kara laikā. Vēstules kļuva ne vien par informācijas sniedzēju, kas spēja apstiprināt, ka dzīvs vēl tavs mīļotais. Tās bija arī sava veida psihoterapijas kurss, jo tikai vēstulēs kādam varēja pastāstīt par dzīvībai bīstamajiem pārdzīvojumiem. Par Ellas un Raimonda saraksti zināms vien tas, ka laimīga dzīve kopā pēc kara beigām viņus nesagaidīja. Diemžēl dzīvs jau vairs nav neviens, kas pastāstītu, kā beidzās viņu mīlas stāsts. Palicis vien nodzeltējis attiecību apliecinājums vēstulēs.

1943. gada 17. janvāris
Ir lielā lielā steigā pagājis ilgs laiks kopš mūsu šķiršanās. Tu, Velnēniņ, varbūt jautāsi, kādēļ nerakstīju agrāk. Šoreiz nu tiešām man nebija laiks ne dienu, ne nakti. Tu jautāsi, kādēļ? Sakarā ar mūsu izbraukšanu, kurai jānotiek 25. janvārī! Tas sagādāja tik daudz darba, ka netiku svētdien atvaļinājumā. Vispār mums svētdiena pārvērtās par parasto darba dienu. Pie mums viss gāja kā pa gaisu – mašīnas tika sūtītas, šoferu nebija, virsnieki braukāja uz visām pusēm, katris vēl vismaz pēdējo reizi gribēja redzēt savējos, vārdu sakot, mani plēsa uz visām pusēm un... tagad guļu slimnīcā nobindēts gandrīz līdz kaklam un mierīgi atceros šīs «divas trakās nedēļas», techniskā virsnieka gandrīz izmisumam līdzīgo izskatu, man aizbraucot, savus biedrus un par visu vairāk Tevi, manu mīļo Velnēniņ.
Nekad nebūtu iedomājies, ka mani sūtīs uz slimnīcu, jo man tikai no asiņu pārsaldēšanas un kāju noberšanas ir radušies daži augoņi uz kājām, bet izrādās, ka mūsu «slavenajā» ambulancē nav pat tik daudz apsēju, kā man vajadzīgs, nemaz nerunājot par zālēm. Tādēļ mani atsūtīja uz «trako māju», t.i., lazareti, kura iekārtota bijušā Sarkankalnā, ārstēšanai. Šeit iet diezgan raibi, bet kas nu gan visu var izstāstīt.
Bet tagad, Velnēniņ, Tu atrakstīsi man un pastāstīsi, kā Tev labi iet! Tikai raksti labi daudz, jo šeit man būs garlaicīgi, un tādos gadījumos tik ļoti gribas saņemt vēstuli no Tevis. Mans mīļais Velnēniņ, neaizmirsti arī to, ka Tu esi vienīgā, kas man raksta, un tādēļ lūdzu
Tevi rakstīt labi drīz!

Paplaka, 1943. gada 16. maijā
Beidzot esmu atradis brīvu laiku un tādēļ varu Tev aizrakstīt. Nezinu, kas Tevi visvairāk varētu interesēt. Sākšu varbūt ar to, ka esmu iedalīts instruktoru rotā, t.i., starp tādiem, kuri, ja izturēs, pēc diviem mēnešiem būs kaprāļi, resp., jaunkareivju apmācītāji. Nebūtu jau slikti, bet lieta tā, ka mums apmācību ir divreiz vairāk kā pārējiem. Sākumā tā grūtāk pierast, bet iet jau labi. Apkārtne šeit ir ļoti jauka. Visapkārt plašs klajums, vietumis mežains, mazas mājiņas, upīte, un arī laiks ir skaists. Garastāvoklis būtu pavisam labs, ja šai lietā nebūtu viens neliels «bet». Un šis «bet» ir tas, ka mums ļoti daudz izsniedz maizi. Katru nakti puiši mētājas ar to, un no rītiem slaucītājam jāiznes vismaz kādi 10 kukuļi. Ja man būtu jāgādā par uzturu, es maizes vietā izsniegtu ko citu, bet šeit tā nedara. Esam bezgalīgi daudz, un tādēļ arī apkārtējās mājās vairs nekas nav sadabūjams, bet tas arī nav slikti, jo, pirmkārt, nav jākavē laiks, velti meklējot, un, otrkārt, tievākam cilvēkam vieglāk izpildīt apmācības.
Bija mazs pārtraukums: es tikko saņēmu desu vakariņām un rīt brokastīm, uzliku uz maizes un apēdu, lai varētu sagaidīt pusdienas. Nekas – vēlāk nebūs jāpūlas ar ēšanu.
Šorīt, kā jau svētdienā, apmācību nebija, bet visa rota bijām rīta pastaigā. Šorīt mūsu pastaigāšanās ceļš bija apmēram 10 kilometru garš – pa pusei skriešus, pa pusei marša taktī.
Bet redzi, kāds es esmu – stāstu tikai par sevi un nemaz neapjautājos, kā iet manai mīļajai Elliņai! Pastāsti man par to, mīļo Elliņ! Raksti kaut ko, bet tikai labi daudz un drīz.

1944. gada 2. aprīlī
Nevarēju Tev tūlīt atbildēt, jo pēc ilgās atpūtas atkal ir sācies darbs un tāds darbs, kāds vēl nav redzēts. Nemaz neatceros, kad pēdējo reizi būtu novilcis zābakus! Varbūt varēsi iedomāties, kādi mēs tagad izskatāmies? Jāsaka, nedaudz līdzīgi šejienes ceļam, un tas ir īsta mālu un dubļu jūra! Tu, manu Velnēniņ, jautāsi, kas sagādājis mums šīs neērtības. Tie ir krievi, kuri ar apmēram sešreiz lielākiem spēkiem, neskaitāmām lidmašīnām un tankiem mūs tura zem nepārtrauktas uguns, un tomēr šajā mazajā ellītē, kur visa zeme tikpat kā uzarta, mēs nevaram atrasties «grāvjos», kas būtu laba aizsega, bet mums nepārtraukti jākustas un jākārto dažādas lietas. Arī pašlaik ārā ir sākusies lielāka kauja, bet, uzzinājis, ka viens no šejienes brauc uz Rīgu, rakstu Tev. Kamēr Tu, manu draudziņ, saņemsi šo vēstuli, varbūt viss būs laimīgi beidzies, varbūt mēs paši vairs nebūsim vai arī atkāpsimies citā vietā.
Velnēniņ, Tev kādreiz rakstīju par tikšanos. Tagad laikam tā būs jāatliek uz citu reizi, jo to mums izjauc tagadējās lielās kaujas.

Pleskava, 1944. gada 12. februārī
Redzi nu, Velnēniņ, cik ātri noskaidroju savu adresi, un līdz ar to varu Tev viņu paziņot. Faktiski galamērķis vēl nav zināms, jo pagājušo nakti uzspridzināja dzelzceļu un mēs tālāk netikām. Pašlaik atrodos Pleskavā un pēc sliežu salabošanas brauksim tālāk. Vispār līdz šim nekas sevišķis nav noticis, bet ceļa turpinājumā gan sagaida nezin ko, jo mūsu pavadoņi vācieši skraida gar vagoniem un nevar sev izvēlēties drošākās vietas. Pagaidām paliec sveika un, lūdzu, raksti.

Austrumos, 1944. gada 14. martā
Manu Velnēniņ, sabāru Tevi drusku par agru, jo jau nākošā dienā pēc vēstules aizsūtīšanas saņēmu Tavu vēstuli. Tas man bij liels prieks, jo, pirmkārt, tā bija pirmā un, otrkārt, tik ilgi gaidītā.
Pašlaik, kad rakstu, pulkstenis rāda 3.18. Ārā laiku pa laikam nodun granātu vai tuvumā sprāgstošu mīnu troksnis, bet tas mūs vairs neuztrauc, jo ir pierasts, ka viņas netrāpa.
Mīļo Velnēniņ, Tu gribi, lai pastāstu kaut ko par sevi, bet ko lai stāstu, jo viss, kas pagājis, ir garām un to, kas būs, var tikai nojaust, bet ne zināt. Pāris dienas atpakaļ bija stipras kaujas, kur mums pretī esošo krievu divīziju noslaucīja no zemes, un tas mums tagad dod iespēju atpūsties. Bet cik ilgi? Jau tagad ir zināms, ka krievi savilkuši stiprus spēkus un visā drīzumā var sākties uzbrukums.
Vispār dienas šeit ir stipri vienādas, salst, bet, ja ir atkusnis, tad dubļi un sniegs pāri par ceļiem un grūti pārvietoties, jo šinī putrā uz priekšu netiek ne motociklets, ne automobilis. Tad jābrauc vai nu ar zirgu, vai jāiet kājām. Kāds izsmieklis motorizētās vienības spēkratu priekšniekam! Visi mani draugi un, liekas, pat zirgi smejas par to, bet ko lai dara – piektais kara gads. Ja ilgi tas tā ies, tad pēc kara droši būšu labākais hipodroma braucējs. Tas nu būtu ieguvums, bet pašlaik man nav ne mazākā prieka braukt ar šiem Staļina konstitūcijas zirgiem, kuri tikko pavelk paši sevi.
Redzi nu, mīļo Velnēniņ, cik grūti man iet. Ja sāktu visu stāstīt, tad šādu bēdu stāstu sanāktu vesela bieza grāmata. Bet es negribu, lai Tu pārāk bēdātos par manīm, un tādēļ pārējos nestāstīšu.

Pēdējās vēstules saņemtas 1944. gada jūlijā. Vai tādas bijušas vēl un vienkārši nav saglabājušās, nav zināms.

◆ Senajā Persijā ziņnešu sūtījumi bija pazīstami jau 4. gs. p.m.ē.
◆ Uz papīra vēstules sāka rakstīt 14. gs., bet aploksnes un pastmarkas lieto kopš 19. gs. vidus.
◆ 1580. g. Hanzas pilsētu savienība izdeva pirmos zināmos noteikumus par ziņnešu darbu un algām, kas darbojās arī Latvijas teritorijā.
◆ 16. gs. jau pastāvēja dažādas pasta organizācijas – pie valdnieku galmiem, klosteriem, universitātēm, pilsētām un lieltirgotājiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vēstules no frontes

Kategorijas