Mūzika – ļoti ilgi ejams ceļš

2016. gada 22. aprīlis 00:00

1052

Rihards Plešanovs joprojām pie klavierēm sešas stundas dienā

Vakar Gulbenes kultūras centrā kopā ar Latvijas Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri uzstājās mūsu novadnieks pianists Rihards Plešanovs. Rihards atklāj, ka viņam vienmēr patīk uzstāties Gulbenē. Viņš par lielu un labu vērtību uzskata arī kultūras centra flīģeli.
- Ko tev nozīmē uzstāšanās?
- Šķiet, ka gadi iet uz priekšu un pieredze krājas, bet patiesībā ar gadiem līdzi nāk arī arvien lielāka atbildības sajūta. Un arī uztraukums paliek arvien lielāks. Mūzika ir ceļš, kas ir ļoti ilgi ejams, lai tu tiešām saturiski saprastu, kāpēc tā mūzika ir un par ko tā ir. Un tad es jūtu, ka, katrreiz uzstājoties, muzikālās lietas man kļūst arvien saprotamākas. Katrs, kas teiks, ka viņam nav svarīga skatītāju atzinība, melos. Tā noteikti ir! Ir svarīgi, lai tu un tava mūzika ir kādam vajadzīga. Es varbūt netiecos uz plašu skatītāju loku, bet man ir ļoti svarīgi, lai tā ir kaut vai maza skatītāju daļa, bet tā pa īstam spēj noticēt tev.
- Kas palīdz izjust skaņdarbu? Vai var tā būtību nodot klausītājiem, kā iecerējis autors?
- Notiek ļoti daudz diskusiju par muzicēšanas procesu un to, cik ļoti jāmēģina pietuvoties tam, kā komponists ir vēlējies to atspoguļot, un cik ļoti tajā ir jāieliek pašam sava personība. Bet būtībā jau mēs nemaz nezinām, kā ir bijis patiesībā, ko komponists ir gribējis pateikt, to varam tikai nojaust un mēģināt pietuvoties viņa skatījumam. Manuprāt, ir ļoti svarīgi iepazīties ar to laiku, ko atspoguļo komponists.
- Vai joprojām daudzas stundas dienā pavadi pie klavierēm?
- Ir noslogotas dienas, kad strādāju Pārdaugavas mūzikas skolā, kur esmu koncertmeistars, bet ir brīvas dienas, kad joprojām sēžu pa sešām stundām pie klavierēm. Sergeja Rahmaņinova “Trešais klavierkoncerts”, kas skanēja vakar, man, piemēram, ir prasījis astoņus mēnešus intensīva darba, un jūtu, ka darbs ir vajadzīgs vēl, jo tas ir gan emocionāli, gan tehniski varbūt pat viskomplicētākais darbs, kas ir uzrakstīts klavierēm.
- Kas tev palīdz apgūt šos apjomīgos skaņdarbus, iemācīties tos no galvas?
- Tas notiek ļoti lēni. Un konkrēti šis “Trešais koncerts” ir gājis vismokošāk. Šis materiāls ir ļoti sarežģīts. Tas ir tāds kārtīgs darbs. Tāpat kā cilvēks, piemēram, no rīta iet un sāk rakt grāvi, tā es spēlēju. Tas ir tāds racionāls darbs, lai apgūtu šo nošu materiālu. Vairākas reizes un ilgstoši ir jāatkārto, lai šis nošu materiāls iesēžas. Un neiesēžas tik un tā! Šajā konkrētajā gadījumā pie šī klavierkoncerta esmu strādājis astoņus mēnešus. Tas ir ļoti interesanti – šķiet, jo vairāk nošu, jo grūtāk, bet tā tomēr nav. Piemēram, spēlējot Mocartu, ir vēl grūtāk, nošu ir maz, bet ir jāapgūst katra šī mazā nianse, ko tik ļoti labi var dzirdēt.
- Kura komponista skaņdarbus tu visātrāk apgūsti?
- Visvieglāk, visātrāk, manuprāt, varu apgūt latviešu klaviermūziku un vispār latviešu mūziku, jo tās tomēr ir manas saknes. Jau astoņus gadus esmu aktīvs dalībnieks Madonas mūzikas svētkos, kur veselu nedēļu tiek spēlēta tikai latviešu mūzika. Esmu gan kā pedagogs, gan arī pats spēlēju. Latviešu mūzika man laikam nāk visorganiskāk. Daudz to spēlēju arī ar savu klavieru kvartetu “Quadra”, kur kopā ar mani vēl ir arī vijolnieks, čellists un altists.
- Šobrīd tu studē Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā.
- Stāsts ar akadēmiju man bija interesants. 2012.gadā ieguvu akadēmijā bakalaura grādu, pēc tam iesniedzu arī dokumentus studijām maģistrantūrā, bet man tos nepieņēma, jo to izdarīju divas minūtes par vēlu. Tas laikam bija liktenis. Vienu gadu strādāju pedagoģisko darbu Ogres mūzikas skolā, bet tad nāca iespēja aizbraukt uz Maskavu, kur studēju vienu gadu. No vienas puses gribēju šīs studijas turpināt, bet no otras puses negribēju, jo tas nebija viegls posms, tiesa, ļoti vērtīgs. Tad atkal iestājās neliela pauzīte, līdz nolēmu studēt maģistrantūrā. Mūzikas akadēmija piedāvā dažādas labas iespējas, arī, piemēram, šī iespēja spēlēt un koncertēt ar akadēmijas simfonisko orķestri ir ļoti vērtīga. Tāpat šogad ar citiem Latvijas pianistiem bijām Tallinā un Viļņā. Par to esmu ļoti priecīgs! Daudzi mani kursabiedri, ar ko kopā beidzu akadēmiju, strādā skolās un vairs nepilnveidojas kā izpildītāji. Bet es tagad esmu atpakaļ akadēmijā, kur ir daudz spēcīgu jauno talantu, kas stimulē arī mani. Un man pašam ir prieks, ka joprojām esmu labā formā.
- Ko tu meklē mūzikā?
- Man šķiet, ka es nekad, pirms kaut ko sāku spēlēt, nedomāju par to, ko es tur gribu atrast. Manuprāt, visinteresantāk ir tad, ja tu esi gaidījis kaut ko vienu, bet atrodi pavisam ko citu. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas pieņem viena veida mūziku. Mūzikai ir jābūt gan dziedinošai, gan romantiskai, gan dejiskai, mūzika varētu būt arī bez melodijas, bez skaņas, tikai trokšņu mūzika, jo arī tā ir mūzika. Man vienmēr visinteresantāk ir tas, kur mūzika sākas un kur tā beigsies.
- Vai tev ne mirkli nav bijusi vēlme pievērsties kam pavisam citam?
- Reizēm ir brīži, kad nevis apnīk tas process, ko tu dari, bet saproti, ka, piemēram, ķirurgs ar savu darbu kaut ko ietekmē, no viņa darba ir atkarīga cilvēka veselība, farmaceits rada zāles, cilvēks laukos audzē lopus, lai pilsētniekus arī nodrošinātu ar pārtiku, es varbūt nospēlēšu šķībi trīs notis, bet neviens no tā necietīs, tādos brīžos nodomā – nu ko īsti dod mūzika? Bet tad, kad ar mūziku sastopies kā klausītājs, tas šķiet kā attīrīšanās process, kas vedina cilvēkus domāt un sniedz garīgu baudījumu. Un arī bez tā cilvēks tomēr laikam īsti nevar iztikt.
- Tu esi jauns talantīgs mākslinieks, kam dzīve šobrīd vairāk ir pakārtota mūzikai, bet vai esi domājis par ģimenes dzīvi?
- Man ir draudzene – Ieva Stradiņa no Gulbenes. Viņa studē arhitektūru. Arī viņa jau bija ieguvusi vienu augstāko izglītību kā arhitekte, bet pēc tam, domājot, ko darīt tālāk, nolēma iegūt otru augstāko izglītību. Savā ziņā viņas piemēra iespaidā arī es, iespējams, nolēmu studēt maģistrantūrā. Šim manam otram cilvēkam arī ir ļoti saspringts ikdienas grafiks, ir pat brīži, kad mēs it kā dzīvojam kopā, bet katrs darām savas lietas, taču tas nekad nav devis iemeslu atsvešināties. Esmu sapratis, ka man blakus ir vajadzīgs cilvēks, kas ļoti daudz dara, strādā. Turklāt laikam būtu grūti būt kopā ar cilvēku, kas arī ir mākslinieks, savukārt cilvēks, kas ar mūziku nav saistīts, var pateikt tādas lietas, ko profesionālis nekad nepateiks. Un tā rodas daudzas jaunas atziņas. Patiesībā pat varētu teikt, ka mūzika un arhitektūra savā ziņā ir saistītas, jo mūzika arī ir kā liela konstrukcija. Runājot par mums abiem, varu teikt, ka pagaidām par ģimenes izveidi šobrīd gan vēl nedomājam.
- Kādos muzikālos projektos tu vēl šobrīd iesaisties?
- Daudz laika tiek veltīts mūsu klavieru kvartetam “Quadra”. Esam nominēti un uzvarējām arī Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio balvas “Kilograms kultūras 2016” pavasara balsojumā. Esam nodibinājuši arī etnodžeza savienību “Arcandela” un šobrīd spēlējam franču folkmūziku. Vasarā spēlēsim “Gorā”. Paretam uzspēlēju arī Krievu drāmas teātrī. 17.maijā uzstāšos Jēkabpilī kopā ar Jēkabpils simfonisko orķestri.
- Vai ir kāda virsotne, ko tu gribētu sasniegt?
- Tā ir tāda ļoti skaļa vēlēšanās, bet man tiešām ļoti gribētos pēc četriem gadiem mēģināt startēt Čaikovska lielajā konkursā Maskavā. Tas ir topa līmeņa konkurss. Tā ir tāda kā pianistu olimpiāde. Ikdienā, protams, izmantoju visas tās iespējas, kas man šobrīd tiek sniegtas. Šobrīd slodze ir pietiekami liela, bet domāju, ka būs kāds posms, kad es, iespējams, pievērsīšos arī kompozicionālām lietām un ar laiku, iespējams, arī pedagoģiskajai jomai, jo man patīk komunicēt ar bērniem un jauniešiem, sniegt viņiem zināšanas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mūzika – ļoti ilgi ejams ceļš

Kategorijas